Lai aiz loga putenis vai spelgonis, dabā iekārtotās lietas lauku sētās neapstājas. Daudzās saimniecībās ir sācies jēru laiks. Jēru blēšana un pirmie nedrošie soļi kļūst par dzīvu atgādinājumu nepārtrauktībai, cerībai un dabas ritmam, kas neapstājas ne mirkli. Gaujienas pagasta zemnieku saimniecībā “Dambji” trīs nedēļu laikā saskrējuši 30 jēriņi.
Jēru laiks saimniecībā iesācies pērn, burtiski ap Ziemassvētkiem. “Pirmos jēriņus sagaidījām ap Ziemassvētkiem. Paši pirmie jau saņēmušies, tos var labi atšķirt no jaunākajiem mazulīšiem,” stāsta ganāmpulka saimniece Mirdza Harkina.
“Man pārsvarā ir jauktenītes – Latvijas tumšgalves krustojums ar Ile-de-France aitu šķirni. Šosezon, ņemot vērā aizvadītā gada mitro vasaru un citas sakritības, pārsvarā jēri piedzimst pa vienam. Vien dažām aitām gadās pa diviem. Trīnīši gan labu laiku nav bijuši. Vēl dažas aitu mātes atnesīsies, un tad jau būs pilns komplekts – jaunās paaudzes pieaugums. Līdz ganību sezonai jēri jau būs krietni pieņēmušies svarā, un maijā, jūnijā jau varēs tos realizēt, šķirot ganāmpulku – nodot pārdošanai,” atklāj Mirdza.
Jēru blēšana un dzīvīgā aitu saime saimniecībā “Dambji” kļuvusi ne tikai par ikdienas rūpju, bet arī prieka un iedvesmas avotu. Tas atgādina, ka lauku dzīve, lai cik prasīga tā būtu, ir cieši saistīta ar dabas ritmu, ģimenes sadarbību un mazo brīžu vērtību.
Par aitu komfortu padomāts
Šobrīd ganāmpulkā ir 25 aitu mātes, vēl kādas desmit jaunās aitas, kurām arī sāk dzimt jēri. Tātad kopā ar jaunajiem jēriņiem uz šo brīdi ganāmpulkā ir pāri 60 galvām.
Saimniece stāsta, ka iepriekš kūts bija ļoti maza, kurā varēja atnesties ap 15 aitām, bet pagājušajā gadā tika uzcelts jauns Storex tenta angārs. Proti, saimniecībā realizēts projekts, kur par Eiropas fondu līdzfinansējumu izveidota funkcionālāka saimniecības infrastruktūra, kas ietver gan pašas telpas (izturīgas, izolētas, ar ventilāciju un barošanas/dzirdināšanas sistēmām), gan ārējo teritoriju (vieglai piekļuvei, aplokiem, traktoru manevrēšanai) un tamlīdzīgi.
Nojumē rūmes ir gana, un aitas aizņem labi ja pusi no lielā angāra. Un nākotnē šeit ir kur izvērsties. “Laikapstākļi problēmas nerada, jo tagad aitas ziemā ir angārā, kur pietiek vietas visam ganāmpulkam. Turpat ievedam sienu – ir ļoti ērta barošana. Ir daudz labāk nekā agrāk, vietas pietiek, jēri lec, viss ir kārtībā,” uzsver Mirdza.
Ja citiem saimniekiem ir bijušas situācijas, kad aitai piedzimuši vairāki jēri un kādu no tiem mamma atsakās pieņemt, tad Mirdza ar šādu situāciju nav saskārusies, bet stāsta par citu gadījumu, kad jēriņu nācies barot no pudelītes, gluži kā zīdainīti. “Nav nācies novērot, ka aitu mamma nepieņem savus bērnus. Bet bija gadījums, kad kādai aitu mammai bija piena trieka. Tad gan jēriņu ņēmām savā aprūpē, dzirdinot pa divām trīs stundām. Tā divas trīs nedēļas, līdz aitu mamma atlaba un tai atgriezās piens, ar ko pabarot savu mazulīti,” pieredzē dalās aitkope un uzsver: “Pēc būtības aitas ir kaprīzs, ļoti prasīgs dzīvnieks. Ja gadās, ka jēriņš ir mazs un saslimst, tad tā ir dabīgā atlase, un visdrīzāk nav vērts viņu ārstēt. Lai cik tas skumīgi būtu.”
Svarīgs ģimenes atbalsts un iesaiste
Ar aitkopību saimniecībā nodarbojos jau vairāk nekā desmit gadus. Pašiem apsaimniekošanā ir ap divdesmit hektāriem zemes, pietiekami, lai nodrošinātu ganāmpulka barības prasības. Nelielās platībās saimniecībā audzē arī dārzeņus.
“Agrāk pamatā koncentrējāmies uz kartupeļu, burkānu un biešu audzēšanu, taču tagad vairāk pievēršamies aitām. Laika un varēšanas ir tik, cik ir. Protams, arī tagad dažādi dārzeņi tiek audzēti uz lauka, bet ne vairs tādos apjomos,” skaidro Mirdza.
“Pirmās aitas mūsu sētā parādījās pirms vairākiem gadiem, līdz ar iesaisti kādā projektā. Precīzi nepateikšu, kā tas saucas. Bet projekta ietvaros tie, kas gribēja saimniekot, varēja tikt pie stādiem, cāļiem, mājputniem un pat aitām. Zeme bija, vieta atļāva un paņēmām aitas. Sākumā man pašai jau bija kādas trīs četras aitiņas, bet tad es piepirku vēl klāt. Tā gadu pa gadam pamazām aitu skaits ir palielinājies un ganāmpulks kļuvis krietni lielāks,” pamato Mirdza un atklāj, ka lauku sētā tiek turētas arī vistas un truši – tas vairāk vedeklas hobijs un aizraušanās.
Kopš 2006. gada “Dambji” kļuvuši par bioloģisko saimniecību.
Taujāta, vai saimniecībā ir kādas bažas par meža dzīvnieku uzbrukumiem mājdzīvniekiem, Mirdza saka: “Neteikšu, ka problēma ir milzīga, bet arī mēs esam saskārušies ar šādiem gadījumiem. Pirms dažiem gadiem un pagājušajā gadā. Pērn septembrī vilks pienāca līdz pat mājai, tas bija aptuveni 200 metru tuvumā, paņēma un aiznesa pieradinātāko aitu, kas bija droša un nāca pie cilvēkiem. Ļoti žēl bija. Pārējās aizmuka, kur nu kura. Protams, ziņojām arī medniekiem un dienestiem, zinot, ka netālajā purvā uz dzīvi apmetušies pat vairāki vilki.”
Aitas ir prasīgi dzīvnieki, atgādina Mirdza. Aitām ir svarīga laba barība – siens nedrīkst būt ne pelējis, ne zemas uzturvērtības. Skābsienam jābūt labas kvalitātes. Ja pietrūkst kādu elementu, piemēram, sāls vai selēna, aitas var sākt slimot, jo viņas ir ļoti jutīgas.
“Pie aitām darba vairāk ir ziemā – barošanas un jēru nešanās laikā. Mēs jau pārsvarā aitas pievaktējam uz maiņām. Kurš ir mājās, tas paskatās, kas notiek angārā. Daudz palīdz dēls ar vedeklu. Īpaši tad, kad esmu prom darbā. Dēls Jānis ir tas, kurš saved un palīdz sagatavot barību. Protams, ir vieglāk un vienkāršāk, ja visi varam darboties kopā, citādāk laukos nemaz nevar – vienam otru jāatbalsta visā. Šobrīd arī mazmeitām ir liela interese par aitām. Ejam ar mazmeitiņām, vienai astoņi, otrai pieci gadiņi, kopā pie aitiņām un priecājamies par to, cik ņipri, žiperīgi, skaļi un reizē draiskulīgi mēdz uzvesties jēriņi. Katrai izraudzīts savs mīļākais jēriņš – draugs, kuram jau dots vārds un pie kura iet klāt un samīļot. Ne velti saka: jēriņi kā mazi bērniņi,” teic Mirdza un, turpinot iesākto tematu, piekodina: “Pavasarī un vasarā, kad sākas ganību sezona, pie aitām nemaz nepieiesi – tās aplokā iekšā un savā vaļā. Vasarā galvenais ir, lai aitām ir ūdens un lai tās atnāk mājās no ganībām. Klaiņojošu suņu problēmu gan mums nav bijis. Mājās ir savs sargsuns, kas nopietni sargā sētu un pieseko arī aitām. Aitas ir pieradušas pie suņa. Ir sava kārtība, un viss ir kā nākas. Bieži vien man atliek tikai padot no mājām balsi, un aitas bīstas, ka gans varētu būt klāt. Klausa un griežas atpakaļ, saprotot, ka aizgājušas neceļos,” stāsta Mirdza.
Viņa atklāj, ka ar barības sagādāšanu pagājušajā gadā problēmu nav bijis. Palīgā ģimenei nācis kaimiņu zēns, kurš māk braukt ar traktoru un prot rīkoties ar tehniku. “Nevaram sūdzēties. Viss bija normāli. Cik nu mums ziemai vajag barības, tik savācām burtiski pāris dienu laikā. Strādājām paši, un jāsaka liels paldies kaimiņu puikam, kurš vēl mācās vidusskolā, bet jau prot gandrīz visus lauku darbus pie tehnikas. Viņš ir ļoti atsaucīgs. Prieks par tādu jauno paaudzi. Laukos tas ir liels atspaids, ka ar kaimiņiem visu var sarunāt. Kopā darbi sokas raitāk un produktīvāk,” norāda Mirdza.
Netrūkst citu pienākumu
Pēc pirmās izglītības M. Harkina ir agronome. Savulaik viņa izmācījusies par speciālo pedagogu. Ilgus gadus nostrādājusi kādreizējā Gaujienas internātskolā. Tagad viņa strādā Palsas pamatskolā, ir klases audzinātāja un interneta skolotāja.
Vēl bez minētā Mirdzai ir citi pienākumi. Viņa specializējusies bioloģiskās lauksaimniecības nozarē. Strādā SIA “Sertifikācijas un testēšanas centrs” Priekuļos kā bioloģiskās lauksaimniecības eksperte, ik gadu apsekojot desmitiem citu bioloģisko saimniecību reģionos jau vairāku gadu garumā. Mirdzai ir daudz hobiju. Viens no tiem ir ceļošana. Pērn kopā ar kolēģi no Sertifikācijas un testēšanas centra devušās iepazīt Itālijas āres, citugad aizceļojusi arī tālāk.
Dzīve laukos ir intensīva, ar savu skaistumu un darba sūrumu. “Laukos darbs dzen darbu. Bet pats galvenais – nevajag sūdzēties, ka nav ko darīt. Aitas jātur tik daudz, cik saimnieks pats jūt, ka var tik galā un pienācīgi par tām parūpēties. Es vienmēr uz dzīvi raugos pozitīvi, mēģinot saskatīt labo un skaisto apkārt. Šobrīd jēri lec, aitas rosās un saprotu, ka darbs nav tikai pienākums, bet arī prieks un atbildība. Katrs mazais dzīvības brīnums atgādina, ka dabas ritms neapstājas, un tas dod spēku turpināt. Un kas par ziemu šobrīd aiz loga – kā pasakā. Īpaši Gaujienas pusē. Uz darbu braucu un priecājos par dabas ainavām. Beidzot ir ziema, kādai tai jābūt – kas kož vaigos un nežēlo sniega baltumu. Neesam ieputināti, kaut gan vienmēr var būt labāk iztīrīti tie lauku ceļi. Pirmdien pēcpusdienā došos uz darbu, tad tikai redzēšu, kāda ir situācija mūspusē,” nobeigumā saka gaujieniete.
APTAUJA:
#SIF_MAF2025
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild “Ziemeļlatvija”.
