Mūsdienās cilvēki no punkta A līdz punktam B pārvietojas ne tikai ar personīgajiem transportlīdzekļiem, bet arī sabiedrisko transportu. Laikā, kad degvielas cenas aug kā sēnes pēc lietus, aizvien vairāk iedzīvotāju – ne tikai laukos dzīvojošie, bet arī pilsētnieki – pēta sabiedriskā transporta kustības sarakstus un mēģina tos salāgot ar savām vajadzībām. Diemžēl Latvijā joprojām valda stereotipi saistībā ar sabiedriskā transporta izmantošanu – tiek uzskatīts, ka ar to pārsvarā pārvietojas tikai maznodrošinātie, kas nevar atļauties savu auto. Savukārt Eiropas valstīs aizvien vairāk cilvēki izmanto sabiedriskā transporta sniegtās priekšrocības, domājot par apkārtējās vides saudzēšanu un pilsētu ielu nepārslogošanu, tā neradot satiksmes sastrēgumus.
Lai Latvijā iedzīvotāji vairāk izmantotu sabiedrisko transportu, tam jābūt pieejamam ne tikai pilsētās, bet arī dziļos laukos. Taču problēmas ar sabiedrisko transportu Latvijā ir. Par to daudz vēsta arī Latvijas mediji. Īpaši tiek rakstīts par pasažieru neapmierinātību ar to, ka autobuss neapstājas vēlamā pieturā.
Laikraksts “Ziemeļlatvija” projektā “Sarežģītā Latvija”, sadarbojoties ar nacionālo izdevumu “Latvijas Avīze” un reģionālajiem laikrakstiem “Brīvā Daugava”, “Alūksnes un Malienas Ziņas”, “Staburags”, “Bauskas Dzīve” un “Dzirkstele”, pētīja, kāda ir aina ar reģionālo autobusu satiksmi dažādos novados. Par to, kāda situācija ir Valkas un Smiltenes novadā, lasāms publikācijā “Pilsētniekiem ar sabiedrisko transportu daudz ērtāka izbraukāšana, laucinieki ir apdalītāki” portālā www.ziemellatvija.lv, sadaļā “Projekti”.
Precīzākai plānošanai grasās ieviest pasažieru skaitītājus
Pirms došanās uz Autotransporta direkciju (ATD), par reģionālo transportu atbildīgo iestādi, laikraksta “Latvijas Avīze” žurnālists Artis Drēziņš kopā ar Gulbenes novada laikraksta “Dzirkstele” žurnālisti, vērtējot sabiedriskā autobusa satiksmi Gulbenes novadā, divās darbdienās brauca no Gulbenes līdz Letēm Beļavas pagastā un līdz Stariem Daukstu pagastā. Pasažieri un šoferi sarunās ar žurnālistiem bijuši atsaucīgi un atbildējuši uz gandrīz visiem jautājumiem, izņemot par to, kāds ir autobusa vadītāja atalgojums.
Atbildot uz jautājumu par sadarbību ar Latvijas pašvaldībām, ATD valdes priekšsēdētājs Jānis Lapiņš žurnālistam A. Drēziņam stāstījis, ka komunikācija nozares ietvaros ir ātra un laba, arī pašvaldības un sabiedrība aktīvi iesaistās. Šajā digitalizācijas laikmetā ātri uzzināms par problēmām.
“Sabiedriskais transports tiek nodrošināts, lai cilvēki ērti, labi un mobili varētu pārvietoties. Latvijas reģioni ir ļoti atšķirīgi, tāpēc arī vēlmes un problēmas ir tādas. Valsts atvēl noteiktu finansējumu, lūdz pasažieriem līdzfinansējumu, un direkcijai jānoorganizē finanšu izmantošana, kā aizbraukt līdz pasažierim. Bet vienmēr būs jautājums, cik daudz pasažieriem jābūt, lai valstij būtu ekonomiski pamatoti autobusu sūtīt uz konkrētu pieturu, piemēram, vai vajag sūtīt katru dienu autobusu līdz konkrētai vietai, ja tur varbūt nedēļā ir viens pasažieris. Tāpēc svarīgi runāt gan ar sabiedrību, gan pašvaldību, saprast lielākās vajadzības un ievākt datus, tostarp par pašvaldības attīstības plāniem. Tas ik gadu ir smags plānošanas darbs, pēc kura nonākam pie maršrutu tīkla, ko prezentējam Sabiedriskā transporta padomei, kas pārstāv valsti un plānošanas reģionus. Vienmēr ir diskusija, ka finansējums ir par mazu, un vienmēr jālemj, ko varam un ko nevaram atļauties. Modelēšana ir nepārtraukta, un domājam, kā to uzlabot, tostarp – kā labāk saskaņot autobusu un vilcienu maršrutu tīklu, kā ātri veikt izmaiņas, aizstāvēt pasažieru intereses, kad politiķi lemj par finansējumu,” A. Drēziņam stāstījis J. Lapiņš.
Lai precīzāk varētu plānot, tikšot ieviesti pasažieru skaitītāji, lai zinātu, cik kur cilvēku iekāpj un izkāpj. Daži pārvadātāji gan jautājot, kāpēc gan to vajag, jo viss jau tāpat zināms.
J. Lapiņš atklājis, ka bijuši pāris testu ar skaitītājiem un pēkšņi visiem par lielu brīnumu krietni pieauga pārdoto biļešu skaits un pieturās, kurās nebija pasažieru un kuras pārvadātāji vairs negribēja apkalpot, pēkšņi parādījās braukt gribētāji. Kontrole netraucēšot. Pašvaldības jau pasažierus pieturās neskaitot. Ir 1,4 miljoni reisu gadā. Vidējā biļetes cena – 1,50 eiro. Viegli esot izrēķināt, kādi ir zaudējumi, ja neizsniedz kaut vai tikai vienu biļeti reisā. 2025. gadā, pēc oficiālas statistikas, tikuši pārvadāti 20,46 miljoni pasažieru. J. Lapiņš saprotot, ka visi pasažieri nekad nebūšot apmierināti, bet jācenšoties, lai lielākā daļa tomēr būtu apmierināti. Tāpat ATD mērķis esot panākt, lai pakalpojums ir tik kvalitatīvs, ka cilvēks gatavs atstāt savu automobili pie mājās un iekāpt autobusā. Tā gada laikā ar Eiropas fondu palīdzību tapšot lietotne, kuru atverot mobilajā tālrunī, cilvēks saņems precīzu informāciju pēc atrašanās vietas: kādi reisi pieejami, cikos precīzi būs autobuss, jo GPS jau ir katrā autobusā. Ar lietotnes palīdzību direkcijai varēs nosūtīt ziņu vai video, ja, piemēram, šoferis slikti uzvedas.
Iesniegts projekts par automobili pēc pieprasījuma
Pērn reģionālā laikraksta “Bauskas Dzīve” žurnālisti viesojās vairākos novada nomaļajos ciemos, vietējiem jautājot arī par sabiedrisko transportu un iespējām nokļūt novada centrā. No visām apdzīvotajām vietām kaut reizi dienā autobuss uz Bausku brauc. Bet seniorus apgrūtina tas, ka, agrā rīta stundā nonākot pilsētā, līdz mājup braukšanai ilgi jāgaida. Savukārt strādājošajiem pieskaņoties transporta grafikam ir sarežģīti. Taču, piemēram, Taurkalnē slikto ceļu dēļ cilvēki labāk dodas Aizkraukles virzienā, nevis uz novada centru Bausku.
“Alūksnes un Malienas Ziņas” raksta, ka ar sabiedriskā transporta maršrutiem nav apmierināti arī Alūksnes novada Jaunannā, kur nedēļas nogalē iedzīvotāji atstāti bez iespējas nokļūt uz Alūksni un no tās uz Jaunannu.
“Latvijas Avīzes” žurnālists interesējies, ka varbūt situācijās, ka visur nevar nodrošināt pietiekami labu autobusu satiksmi, var izlīdzēties ar mazākiem un lētākiem vieglajiem automobiļiem.
ATD priekšsēdētājs J. Lapiņš skaidrojis, ka šis projekts par automobili pēc pieprasījuma ir iesniegts Satiksmes ministrijā. Vēl nav zināms par finansējumu. Kad tas būs, tad arī tiks lemts, kam šo funkciju deleģēt. Esot arī jau pilotprojekti. Direkcija to saredz tā, ka visā Latvijā izvietoti transportlīdzekļi, kurus varētu pasūtīt, piezvanot dispečeram vai ar mobilo lietotni, lai tie aizved līdz tuvākajai vietai, no kurienes kursē sabiedriskais transports. Šāda sistēma strādājot, piemēram, Vācijā un Austrijā, bet skaidrs, ka arī tas kaut ko maksās.
Vai ir nepieciešamas pieturas pēc pieprasījuma
Pirms gada valdība pieņēma speciālus noteikumus par pieturām pēc pieprasījuma. Proti, autobusa reisa aprakstā nav paredzēta apstāšanās kādā mazākā pieturā, bet, ja cilvēks stāv pieturā un māj ar roku, autobuss apstājas. Satiksmes ministrija toreiz skaidroja: “Latvijā reģionālo autobusu maršrutu tīklā kopumā ir aptuveni 16 500 pieturvietu, no kurām 9700 ir iekļautas kustības sarakstā, kurās pietur reģionālie autobusi. Taču ir virkne gadījumu, kad pasažieriem ir nepieciešams izkāpt vai iekāpt pieturvietās, kas nav iekļautas sarakstā.”
Tāpēc arī tika radīti speciāli noteikumi, lai šoferis drīkstētu apstāties. Iespējams, daudzi cilvēcīgi šoferi jau to darīja un joprojām dara tāpat, bez birokrātiskiem noteikumiem.
Laikrakstam “Alūksnes un Malienas Ziņas” Smiltenes novada Apes iedzīvotāja Astra Binde stāstījusi, ka Apes pusē izmanto šo pieturu “pēc pieprasījuma”.
“Vēl nav bijusi tāda situācija, ka autobusa vadītājs neapstātos. Esmu lasījusi interneta vidē par dažādiem atgadījumiem, bet mūsu puses šoferi ir laipni un atsaucīgi. Ir gadījumi, ka kādu kundzīti izlaiž ceļa galā, kur pat nav pieturas. Lūk, tā ir šoferu cilvēcība, un tas ir svarīgi,” šoferus uzslavējusi A. Binde.
Bet kā ar cilvēku vēlmi, lai viņus izlaiž no autobusa pavisam ārpus pieturas, tā teikt, piemājas ceļgalā?
ATD vadītājs J. Lapiņš komentējis īsi: “Ministru kabineta noteikumi nosaka izlaišanas un iekāpšanas kārtību pieturās. Turklāt jebkura apstāšanās ietekmē autobusa grafiku.”
Šogad biļešu cenas necelsies
Reģionālajā sabiedriskajā transportā biļešu cenas tika paaugstinātas no šī gada 15. janvāra. Vilcienu pārvadājumos tarifs pieauga vidēji par 6,6 procentiem, bet autobusu pārvadājumos – par aptuveni 7,5 procentiem. Dažviet biļetes cena palielinājās par 20 centiem, garākos maršrutos par 70 līdz 90 centiem. Šogad palielinājums netiek plānots. Tarifi tiek pārskatīti regulāri ne retāk kā reizi gadā, ņemot vērā uzkrāto inflācijas līmeni un vidējās darba samaksas izmaiņas salīdzinājumā ar iepriekšējo periodu.
Ja grib savu autoostu, vai būs jāmaksā pašvaldībām?
Kāda ir autoostu pastāvēšana un nākotne? Nesen “Latvijas Avīze” rakstījusi, ka līdz šim reģionālo autoostu izmantošana gadā vidēji izmaksājusi 6,7 miljonus eiro. Satiksmes ministrijas dati liecinot, ka atsevišķu autoostu atrašanās vietas un citu infrastruktūras objektu pieejamība to tuvumā, piemēram, dzelzceļa stacija, tirdzniecības centrs, mazinot pasažieru pieprasījumu pēc uzgaidāmajām telpām, biļešu tirdzniecības un citiem autoostas nodrošinātajiem pakalpojumiem. Līdz ar to esot izvērtējama autoostu nepieciešamība teritorijās un vietās, kur pasažieru apgrozība ir ļoti zema, un lietderība segt izmaksas par autoostu pakalpojumiem no valsts budžeta – lai maksā pašvaldības, ja grib savu autoostu.
J. Lapiņš stāstījis, ka vēsturiski cilvēki pieraduši, ka autoosta ir vieta, kur cilvēki iekāpj un izkāpj no autobusa. Autoostām ir dažādi apsaimniekotāji, un tās ir dažādas. ATD uz šo lietu skatās mazliet citādāk – vairāk kā uz ērtu mobilitātes punktu, kur sastopas sabiedriskais transports ar citiem mobilitātes veidiem, piemēram, vieglajiem automobiļiem, velosipēdiem, kur no viena uz otru var viegli pārsēsties. Ne visās vēsturiskajās pilsētu autoostās tas ir iespējams. Nākotnē direkcija nākšot klajā ar definējumu, kas ir mobilitātes punkts un kādas tam būtu minimālās prasības, piemēram, ar jumtu virs galvas, ar labierīcībām, ērtiem soliņiem, stāvvietām. Tam katra pašvaldība varēs veidot klāt, ko vēlas, bet, protams, par saviem līdzekļiem.
#SIF_MAF2025 #sarežģītālatvija #sarežģītālatvijanovalstslīdznovadam
Publikācija tapusi projektā “Sarežģītā Latvija: no valsts līdz novadam”, kurā “Ziemeļlatvija” sadarbojas ar laikrakstiem “Staburags”, “Dzirkstele”, “Brīvā Daugava”, “Bauskas Dzīve”, “Alūksnes un Malienas Ziņas” un “Latvijas Avīze”.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild “Ziemeļlatvija” .
