Izdzīvot vai dzīvot? Kad iztikšanai jāskaita katrs cents

Mums katram ir atšķirīgs personīgo vajadzību slieksnis un izpratne par to, kurā brīdī sākas nabadzība; tas mēdz krietni atšķirties. Vienam cilvēkam pietiek ar minimāliem ienākumiem, lai segtu īri, pārtiku un rēķinus, bet citam nepieciešami lielāki ienākumi, jo viņam ir bērni vai kredītsaistības.

Pēc definīcijas nabadzība galvenokārt ietver materiālo resursu trūkumu, kā rezultātā cilvēks nevar nodrošināt dzīvei nepieciešamās pamatvajadzības (pārtiku, mājokli, veselību, izglītību, kultūru u.c.). Par nabadzīgām tiek uzskatītas personas, ja to ienākumi un resursi (ekonomiskie, sociālie un kultūras) ir tik ierobežoti, ka viņu dzīves līmenis ir zemāks par sabiedrībā pieņemto, un viņiem tiek liegtas vai ir ierobežotas pamattiesības.

Pērn publicētie Centrālās statistikas pārvaldes dati nav iepriecinoši. Nabadzības riskam pakļauti 22% iedzīvotāju; nabadzības riska slieksnis – 699 eiro vienas personas mājsaimniecībai. Pieaugusi ienākumu nevienlīdzība – 2024. gadā vistrūcīgākajās mājsaimniecībās ienākumi uz vienu mājsaimniecības locekli bija 317 eiro mēnesī, turpretim visturīgākajās mājsaimniecībās – 2 084 eiro mēnesī jeb 6,7 reizes vairāk. Latvijā daudzi seniori, personas ar invaliditāti un daudzbērnu ģimenes mēnesi pavada, rūpīgi plānojot, kurš rēķins jāmaksā, ko ēst un kā piepildīt pamatvajadzības. Pensijas nepietiek, darbs bieži nav pieejams – katram savs stāsts.

“Tāda sajūta, ka par veciem cilvēkiem mūsu valstī netiek domāts. Pieliek pa kādai kapeiciņai klāt, bet tajā pašā laikā veikalā, par elektrību, par visu cenas aug krietni ātrāk. Pensijas lielākajai daļai ir niecīgas. Godīgi sakot, es pat nesaprotu, kā šie cilvēki izdzīvo. Galvenie izdevumi ir par elektrību, mājokli, telefonu, pārtiku un zālēm. Ļoti daudziem ir grūti samaksāt visus šos rēķinus. Daudzi pat spiesti skaitīt līdzi katrai dienai – ko pirkt ēst, vai var atļauties tikai maizi un lētos konservus. Kur vēl zāles un ārsta apmeklējumi, kuri ir īpaši lieli izdevumi, jo medicīna tagad ir ļoti dārga.

Jācīnās par izdzīvošanu. Piemēram, vienam no maniem paziņām – viņam līdz pensijai vēl jāgaida, bet darbu viņš nevar dabūt veselības dēļ – ir problēmas ar kājām un tagad vēl roka lauzta. Viņš pats saka, ka drīz pat ēšanai nesanāks. Ļoti smaga situācija. Jau ir tā nabadzība, ka cilvēks ir neziņā par savu likteni un nav īsti neviena, uz ko paļauties. Lai cik skarbi tas neskanētu, es nebrīnīšos, ja Latvijā pašnāvību skaits tuvākajos gados vēl pieaugs. Ja cilvēks nezina, ko darīt, nav līdzekļu iztikšanai, tad aiz bada vien var aiziet viņsaulē,” viedoklī dalās Mārīte Rozīte, Virešu pagasta pensionāru padomes priekšsēdētāja.

Viņa spriež, ‒ ja pilsētā cilvēki satraucas par apkures rēķiniem, tad laukos nemaz neklājas vieglāk. “Daudziem šobrīd malkas krājumi iet uz beigām. Šogad malkas cenas ir vienkārši briesmīgi augstas. Labi, ka esam ar vīru divatā. Pa abiem kopā sanāk nedaudz pāri 800 eiro dzīvošanai. Vai tas ir daudz? Smieklīgi. Viss arī aiziet ātri vien. Vīrs visu dzīvi ir strādājis, bet viņam pensija sanāk vēl mazāka nekā man. Nezinu, kā jāstrādā darba mūžā, lai šeit nopelnītu tādas pensijas, kā ārzemēs cilvēki var atļauties dzīvot – vecumdienās ceļot pa pasauli, atpūsties restorānos,” saka Mārīte.

Rosinot iedzīvotājus portāla “Ziemeļlatvija” sociālajos tīklos dalīties par tematu nabadzība, lielākā daļa sabiedrības izvairās par to runāt. “Tā kā man ir četri bērni, sieva un sievas māte, kopā mēs esam septiņi cilvēki, bet ienākumi tik mazi, ka labāk neminēt. Noteikti uz septiņiem cilvēkiem, lai pabarotu ģimeni mēnesī, nepieciešami vismaz astoņi tūkstoši eiro, neskaitot rēķinus, kuri pārsniedz tūkstoti mēnesī. Kur vēl apģērbs un apavi? Nauda vajadzīga ļoti daudz, ar kredītiem nespēlējamies un tos neņemam,” viedoklī dalījās Raimonds.

Nākas dzīvot ļoti pieticīgi

Skaidrs, ka Smiltenes un Valkas novadā netrūkst iedzīvotāju, kuru ikmēneša ienākumi ir vien pāris simti eiro. Pie trūcīgākajiem iedzīvotājiem nereti tiek pieskaitīti seniori un personas ar invaliditāti.

Variņu pagasta iedzīvotājs Andris Maļējevs bija gatavs dalīties savā pieredzē, kā ikdienā var izdzīvot ar invaliditātes pabalstu vien. Viņš ir trešās grupas invalīds, pensija ir 238 eiro mēnesī, un tas ir vienīgais regulārais ienākums. Šādi ienākumi viņam paredz arī trūcīgas personas statusu.

“Vajadzību jau nevienam netrūkst. Daudzi jau nemaz nestāsta, cik viņiem grūti. Ko tur slēpsi, cik pienākas, ar to jāizdzīvo. Kas tad tā ir par naudiņu? Es dzīvoju viens pats. Bērni dzīvo galvaspilsētā, kad var, tad atbrauc ciemos. Dzīvoju pieticīgi. Tā jau daudzus gadus. Rūpīgi plānoju izdevumus, cik varēšu atļauties pārtikai, cik paliks zālēm, rēķiniem, tostarp telefonam, elektrībai. Ja nav nekas akūts, zāles pērku reizi trīs mēnešos. Labi, ka dzīvoju laukos. Pilsētā jau visa šī summa aizietu par dzīvošanu vien,” saka Andris, kuram līdz vecuma pensijai vēl daži gadi.

Taujāts, kāda apkure ir viņa mājās, viņš skaidro: “Mūsu daudzdzīvokļu namā ir nedaudz cita situācija. Malku pērkam visi kopā, ‒ ir centralizētā apkure. Katru mēnesi tie ir vidēji 25 eiro, ko maksāju par siltumu. Reizi ceturksnī klāt nāk vēl seši eiro, kas jāpiemaksā. Ko tur daudz sūdzēties, kā ir, tā jādzīvo. Labi, ka jumts virs galvas, dzīvoju siltumā. Manuprāt, nabadzība sākas tad, ja esi bez jumta virs galvas, bez maizes rikas. Ziemā jau nekur citur to kapeiciņu klāt nenopelnīsi. Nākas taupīt uz visu. Vasarā citādi – tad eju uz mežu ogās, vismaz kaut kāda naudiņa klāt. Šad tad uzrodas kāda haltūra pie vietējiem zemniekiem,” atklāj Andris.

“Esmu trūcīgā statusā, tas man dod atbalstu pārtikas paku veidā, kā arī veselības aprūpē. Pārtikas pakas saņemu reizi ceturksnī. Šīs pakas ļoti palīdz ikdienā, taču katru reizi saturs ir praktiski nemainīgs. Cenšos gan izlietot, taču nevar vien no putrām dzīvot, gribas tomēr daudzveidīgāku maltīti. Trūcīgā statusā pēc vajadzības varu saņemt arī medicīnisko palīdzību, ģimenes ārsta pakalpojumus bez maksas. Tas man ir ļoti būtiski,” uzsver Andris.

Vismaz reizi mēnesī ar autobusu viņš mēro ceļu uz Smilteni, kur iepērk pārtiku ilgākam laikam. “Mūsu vietējais veikals salīdzinājumā ar pilsētas veikaliem ir krietni dārgāks. Kad tieku pilsētā, tad skatos, kas ir uz akcijām, uz tiem zemākajiem plauktiem. No visa pa druskai – maizi, desu, pienu un kafiju. Ko nu var paņemt un aizvest ar autobusu,” viņš saka un uzsver, ka papildu atbalstu no biedrībām vai organizācijām nelūdz un ar savu ikdienu lielākoties pats tiek galā. Ja nepieciešams apģērbs, tad viņš nekautrējas dodies uz lietoto preču veikaliem, tur atrodot gana labas lietas.

Atbalsta tilts visneaizsargātākajiem

Sabiedrības un sociālā dienesta atbalsts joprojām ir būtisks, lai palīdzētu visneaizsargātākajiem iedzīvotājiem atrast risinājumus ikdienas izaicinājumiem.

Valkas novada Sociālā dienesta vadītāja Natālija Dubrovska laikrakstam stāsta, ka trūcīgo un maznodrošināto mājsaimniecību skaits samazinās.

2022. gadā pašvaldībā bija reģistrētas 172 maznodrošinātas un 685 trūcīgas personas. Savukārt 2023. gadā ‒ 223 maznodrošinātas, 582 trūcīgas, 2024. gadā maznodrošinātas 138, trūcīgas 494, 2025. gadā maznodrošinātas 97, trūcīgas 429 personas.

Šobrīd Valkas novadā maznodrošinātas ir 63 personas un trūcīgas 327 personas. “Šis skaitlis gada laikā īpaši nemainās, drusku varbūt palielināsies, bet ne ļoti. Iemesls samazinājumam ir tas, ka iedzīvotāju skaits samazinās, palielinās pensijas, cilvēkiem ir īpašumi vai arī nevēlas iesniegt visas izziņas par ienākumiem utt. Maznodrošināto izziņu pārsvarā gribēja tad, kad bija atbalsta pārtikas pakas. Tagad pārsvarā nāk izvērtēt materiālo situāciju, lai saņemtu mājokļa pabalstu, bet tas nav saistīts ar statusu,” skaidro N. Dubrovska.

Trūcīgas mājsaimniecības statuss ir vienots visā valstī, un tas ir 50 % no minimālā ienākuma līmeņa (MIL) 1. personai + 0,7 % katrai nākamajai personai ‒ tas ir 425 eiro pirmajai personai, 298 eiro katrai nākamajai personai. Ja mājsaimniecības ienākumi uz vienu personu nepārsniedz šīs summas, var piešķirt trūcīgās mājsaimniecības statusu.

Savukārt maznodrošinātas mājsaimniecības statuss Valkas novada pašvaldībā ir 60 % no minimālā ienākuma līmeņa 1. personai + 0,7 % katrai nākamajai personai. Naudas izteiksmē tas ir 510 eiro pirmajai personai, 357 eiro katrai nākamajai personai, ja mājsaimniecības ienākumi uz vienu personu nepārsniedz šīs summas, mājsaimniecība var pretendēt uz maznodrošinātas mājsaimniecības statusu.

Statuss var būt visu laiku atkarībā no ienākumiem un īpašumiem. Parasti to piešķir uz vienu, trim vai sešiem mēnešiem. Pēc tam var atkal pārvērtēt materiālo situāciju.

Garantētā minimālā ienākuma pabalstu (GMI), kas ir valsts sociālās palīdzības veids cilvēkiem ar ļoti zemiem ienākumiem, pašvaldībā saņem 65 personas. Pabalsts apmērs ‒ 187 eiro uz vienu personu mājsaimniecībā un 131 eiro katrai nākamajai personai.

“Šim pabalstam iedzīvotāji piesakās tāpēc, ka pienākas, bet daļa atsakās, kad uzzina, ka būs jālīdzdarbojas savu problēmu apzināšanā un risināšanā. Protams, ir situācijas, kad cilvēks ir palicis bez darba, uzreiz citu atrast nevar un vēršas pēc palīdzības un to arī saņem. Tomēr ir arī cilvēki, kuri GMI saņem gadiem ilgi un neko negrib mainīt. Uzskatu, ka pabalsts nevar būt kā mērvienība pietiek vai nepietiek pamatvajadzībām, jo pamatā pamatvajadzības būtu jānodrošina pašam strādājot. Bieži vien klientam pamatvajadzība ir nopirkt alkoholu, manā uzskatā pamatvajadzība ir ēdiens,” norāda Sociālā dienesta vadītāja.

Iedzīvotājiem papildus tiek piedāvāti arī citi sociālās palīdzības pabalstu veidi, tostarp mājokļa, ēdināšanas, vienreizējs pabalsts mācību piederumu iegādei, vienreizējs pabalsts veselības aprūpei, pabalsts krīzes situācijā.

Taujājot, kuri visbiežāk nonāk krīzes situācijās un nabadzības riska grupās, dienestā skaidro, ka gadījumi ir dažādi, un tomēr sliecas domāt, ka sirmgalvji nav šīs riska grupas augšgalā, kā nereti to nākas dzirdēt. “Pensionāri saņem pensiju un rēķinās ar to, kas ir, izņemot tos, kuri saņem sociālā nodrošinājuma pabalstu. Bet tie tomēr ir izņēmumi, kad savā laikā nav nostrādāts atbilstošs stāžs, tad sekas ir tādas, kādas ir. Krīzē visbiežāk nonāk cilvēki ar mentālām vai garīgām problēmām, kuri paši neapzinās un neprot kārtot dažādas lietas, piemēram, mantojuma tiesības, pierakstīties pie ārsta, bankā, slēgt līgumus, kuri ir it kā rīcībspējīgi, bet tajā pašā laikā neprot izmantot savas tiesības. Mēs kā darbinieki neesam viņu likumīgie pārstāvji un bieži nevaram atbalstīt. Darbu, ja grib strādāt, atrast var, ne vienmēr novada teritorijā, bet var. Piemēram, vasarā, mūspuses ukraiņi brauca lasīt zemenes, vietējie rauca degunu. Ir bezdarbnieku kategorija, kurus vienkārši neņem darbā, jo viņi nespēj pildīt nekādus darba pienākumus, un tie ir cilvēki, kuri savu mūžu nodzēruši. Krīzē var nonākt jebkura iedzīvotāju grupa, ja rodas veselības problēmas, jo veselības aprūpe, izņemot ģimenes ārstus un zobārstus, uz vietas novadā ir ļoti minimāla. Lauku teritorijās, sevišķi, kur sabiedriskā transporta praktiski nav, situācija ir sliktāka, ‒ lai nokļūtu darbā, pie ārsta, uz banku vai pēc citiem pakalpojumiem, ir nepieciešams personīgais auto,” norāda N. Dubrovska.

Viņa atgādina, ka Sociālā dienesta darbības mērķis ir palīdzēt personām, ģimenēm un personu grupām atrisināt vai mazināt sociālās problēmas, attīstot pašas personas resursus un iesaistot atbalsta sistēmas, sniegt materiālu atbalstu krīzes situācijās nonākušām trūcīgām ģimenēm (personām), lai apmierinātu to pamatvajadzības un veicinātu darba spējīgo personu līdzdarbību savas situācijas uzlabošanā, veikt profesionālu sociālo darbu ar ģimenēm, kurās audzina bērnus, kā arī attīstīt un sniegt iedzīvotājiem sociālos pakalpojumus, pamatojoties uz sociālā darbinieka vai sociālā darba speciālista veiktu personas individuālo vajadzību un resursu novērtējumu.

Ja palīdzība ir nepieciešama, tad iedzīvotāji atrod ceļu uz Sociālo dienestu. “Ir daži pensionāri, kuri varbūt līdz šim ir nedaudz kautrējušies sadarboties ar Sociālo dienestu, stāstīt par savām vajadzībām, bet mēs viņus iedrošinām nākt pie mums, kopīgi meklēt risinājumus. Sarežģītāk varbūt ir gadījumos, kad iedzīvotāji nevēlas iesniegt papildu dokumentus izvērtēšanai, piemēram, bankas konta izdrukas no visām bankām, tajā skaitā ārzemju kontos,” atklāj N. Dubrovska un uzsver, ka sabiedrība var palīdzēt trūcīgajām ģimenēm, ziedojot zupas virtuvēm, atdodot bez maksas sadzīvē nepieciešamas lietas un apģērbu, kā arī iesakot darba vietas tiem, kuri ir darba meklējumos.

“Runājot par ubagotājiem, ne visi ubago, jo nav ko ēst. Esmu ievērojusi vienu kungu no Valgas, invalīds, visu dienu pavada spēļu zālē “Joker”. Tagad Sociālais dienests atrodas pretim šim uzņēmumam, tāpēc bieži viņu tur manu. Paspēlē, tad iet ubagot pie veikaliem. Sākumā cilvēki deva naudu, līdz saprata, kādam nolūkam. Dažreiz parādās viena dziedoša dāma, kura dzied un cepure pie kājām, arī Igaunijas pārstāve. Savukārt pirms kāda laika Valkas ielās bija manāms kungs, kurš bija apmeties uz dzīvi kāpņu telpā. Pilsētā viņu sauca par sanitāru, jo naudiņu godīgi nopelnīja, vācot un nododot pudeles. Šim kungam Sociālais dienests nāca pretim, palīdzējām un pašvaldība piešķīra dzīvokli. Cik ilgi viņš būs ar mieru tur dzīvot, mums grūti paredzēt. Šie cilvēki ir ar citu izpratni, kā pareizi jādzīvo, un neviens nav teicis, ka pareizi dzīvojam mēs. Viņi ir, tā teikt, “brīvā lidojumā”, kur gribu, tur dzīvoju. Dažreiz ubago bērni, atkal no Valgas, bet tas ir ļoti reti, viņi nav bezpajumtnieki, bet grib izmēģināt, iegūt adrenalīnu, ja tā var teikt,” novērojumos dalījās N. Dubrovska.

Nonāk arī pašvaldības policijas redzeslokā

Valkas novada pašvaldības policija pēdējā gada laikā ir saņēmusi informāciju par to, ka daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas kāpņu telpā uzturas bezpajumtnieks, taču Sociālais dienests ir atrisinājis problēmu un personai ir ierādīta dzīvesvieta. “Šobrīd pašvaldības policijas redzeslokā neatrodas personas bez noteiktas dzīvesvietas,” stāsta Diāna Jūga, Valkas novada pašvaldības policijas priekšniece. Viņa min arī kādus citus gadījumus: “Pašvaldības policija ir reaģējusi uz izsaukumu, kur, iespējams, ubago nepilngadīga persona. Izbraucot uz notikumu un veicot pārbaudi, tika konstatēts, ka persona ir nepilngadīgs Igaunijas Republikas iedzīvotājs, tāpēc persona tika nodota Igaunijas policijas darbiniekiem. Ir saņemti izsaukumi un sūdzības par diedelēšanu. Reaģējot uz saņemto informāciju, konstatēts, ka persona ir sociālās aprūpes centra iedzīvotājs. Šādos gadījumos tiek veiktas pārrunas, izteikts brīdinājums un persona tiek nogādāta dzīvesvietā,” skaidro D. Jūga.

Smiltenes novada Pašvaldības policijas priekšniece Egija Cekula norāda, ka Smiltenē ubagošana nav izteikta problēma. Grūti atsaukt atmiņā gadījumus, kas saistīti ar ubagošanu. “Ir bijis gadījums pirms četriem pieciem gadiem, kur cilvēks, kuram bija piešķirta grupa, pārvietodamies pa visu Latvijas teritoriju, bija nonācis arī mūsu redzeslokā. Ikdienā vairāk saskaramies ar citām situācijām. Piemēram, ciešā sadarbībā ar Sociālo dienestu risinām jautājumus, kas saistās ar iedzīvotājiem bez pastāvīgas dzīvesvietas vai iereibušām personām, kas atrodas sabiedriskās vietās,” viņa saka.

Atbalsta biedrības

Iedzīvotāji nereti atbalstu saņem arī ar dažādu biedrību starpniecību, tostarp “Latvijas Sarkano Krustu” un Latvijas Samariešu apvienību.

Smiltenē labi zināma arī biedrība “Emmaus Smiltene”, jau vairāk nekā divdesmit sešu gadu garumā sabiedriskā organizācija sniedz atbalstu sociāli neaizsargātām iedzīvotāju grupām Latvijā. Sadales punkts Smiltenē joprojām atrodas Dakteru ielā aiz slimnīcas ēkas (kādreizējā veļas mājā), tur par simbolisku ziedojumu ir pieejams gan apģērbs, gan apavi, gan dažādas sadzīves lietas un mēbeles. Iedzīvotāji interesējas par dažādām lietām. Kāda kuram ir vajadzība. Kāds atnācis meklēt ziemas apģērbu un apavus bērniem, citam vairāk interesē trauki, bet daži ienācēji vairāk skatienus vērš mēbeļu piedāvājumam.

“Katru gadu gada izskaņā saņemam jaunu palīdzības kravas pievedumu no Zviedrijas. Pērn decembrī arī tādu saņēmām. Šajā pievedumā ļoti dažādas mantas, jānāk pašiem un jāskatās uz vietas,” saka “Emmaus Smiltene” vadītāja Ārija Indrikovska.

Viņa novērojusi, – lai gan ziedojumi šeit ir nelieli, tāpat daļa iedzīvotāju rūpīgi apsver savas iespējas. “Tāda sajūta, ka iedzīvotāju maciņi kļūst arvien plānāki. Paši trūcīgākie diemžēl vairs nevar atļauties arī humānās palīdzības veikalus. Tāpēc, izvērtējot situācijas, atbalstām šos cilvēkus, apgādājot ar vajadzīgajām lietām, pretim neprasot. Daudz esam palīdzējuši un turpinām palīdzēt Ukrainas pilsoņiem. Lai šāds atbalsta punkts pastāvētu, ir jāmaksā par elektrību un komunālie rēķini. Paldies arī Smiltenes novada pašvaldībai par atbalstu biedrībai,” norāda Ā. Indrikovska.

Svarīgi nepalikt vienaldzīgiem

Interesējoties, vai pēdējos gados ir būtiski mainījies trūcīgo un maznodrošināto skaits, Smiltenes novada pašvaldības Sociālajā dienestā norāda, ka pēdējo gadu tendences rāda, ka situācija ir bijusi mainīga. Atsevišķos periodos vērojams pieaugums, ko ietekmējuši ekonomiskie faktori, inflācija, energoresursu cenu kāpums un darba tirgus svārstības. Pie sociāli mazaizsargātās personu grupas visbiežāk ir: seniori ar zemiem ienākumiem, pirmspensijas vecuma personas, daudzbērnu ģimenes, personas bez stabila darba, personas ar veselības problēmām vai invaliditāti. Lauku teritorijās risku biežāk ietekmē ierobežotākas nodarbinātības iespējas, transporta pieejamība un pakalpojumu sasniedzamība. Situācija laukos bieži ir sezonāli mainīga – periodos, kad pieejami sezonas darbi, sociālā palīdzība parasti tiek izmantota mazāk un nepieciešamība pēc tās samazinās. Grūtāk gan pilsētās, gan lauku teritorijās klājas pirmspensijas vecuma personām, jo viņu iespējas darba tirgū bieži ir ierobežotas, bet pensijas vecums vēl nav sasniegts,” skaidro Ilze Mize, Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības nodaļas vadītāja.

Viņa min, ka Sociālais dienests var palīdzēt tiem, kuri ir viņu redzeslokā. “Diemžēl ir arī tādi gadījumi, kad cilvēki kautrējas vai jūtas neērti vērsties Sociālajā dienestā, jo baidās no nosodījuma, domā, ka viņu problēmas nav pietiekami nopietnas vai vienkārši nezina, kā sākt sarunu. Tas ir pavisam normāli – daudzi cilvēki izjūt līdzīgas emocijas. Tomēr Sociālais dienests pastāv tieši tāpēc, lai palīdzētu. Lūgt palīdzību nav nekas nosodāms, tas ir drosmīgs solis, kas var uzlabot tavu situāciju. Pirmais solis, lai saņemtu atbalstu, var būt vienkārši ienākt Sociālajā dienestā uz sarunu vai piezvanīt,” uzsver I. Mize.

Viņa vērš uzmanību arī pārējiem sabiedrības locekļiem nepalikt vienaldzīgiem, redzot, ka kādam no līdzcilvēkiem ir nepieciešama palīdzība ‒ vai tas būtu vientuļš kaimiņš, vai garāmgājējs uz ielas. Sabiedrība var iesaistīties dažādos veidos, aktīvi atbalstot un veicinot kopienas labklājību. Viens no galvenajiem veidiem ir vienkārši nepalikt vienaldzīgiem. Kā arī dažāda veida ziedojumi, kas palīdz nodrošināt resursus dažādām sociālām, kultūras vai vides iniciatīvām. Sabiedrība var sadarboties arī ar nevalstiskajām organizācijām, sniedzot atbalstu, idejas vai piedaloties aktivitātēs, kas veicina konkrētu mērķu sasniegšanu. Mēs nevaram mainīt visu pasauli, bet mēs varam palīdzēt kādam tieši šeit un tagad! Ikkatrs var darīt labu – nepaiet garām tiem, kuriem šodien klājas vissmagāk,” pārliecināta I. Mize.

Taujāta, vai ielās manāmi arī ubagotāji, viņa saka: “Man viņus gribas saukt par žēlastības dāvanu lūdzējiem. Man šķiet, ka pēdējos gados mūspusē šāda tendence nav novērojama. Bet, vērojot Latvijas kontekstā, dažos gadījumos ubagošana tiešām var būt apzināta stratēģija – īpaši, ja cilvēks atklāj, ka tā nodrošina relatīvi stabilus ienākumus bez formāla darba. Tas biežāk redzams vietās ar lielu cilvēku plūsmu (galvaspilsētā). Tomēr daudz biežāk tās jau ir sekas, nevis izvēle. Cilvēki nonāk šādā situācijā bezdarba, veselības problēmu, atkarību, parādu, dokumentu trūkuma, garīgās veselības grūtību vai sociālās izolācijas dēļ. Šādā kontekstā ubagošanu grūti saukt par dzīvesveidu – drīzāk tā ir izdzīvošanas taktika. Svarīgi ir arī tas, ka sabiedrībai no malas bieži šķiet, ka tā ir izvēle, jo mēs neredzam pilno stāstu. Cilvēks uz ielas ir redzamā daļa no daudz dziļākas problēmas,” uzskata I. Mize.

Balstoties uz datiem, Smiltenes novadā 2026. gada janvārī GMI pabalstu saņēma 32 mājsaimniecības (no tām 22 ukraiņu mājsaimniecības), kopā 66 personas.

“No sociālās drošības viedokļa GMI pabalsta apmērs nav pietiekams, lai nodrošinātu cilvēka pamatvajadzības, īpaši pieaugot dzīves dārdzībai (pārtika, mājoklis, medikamenti, komunālie maksājumi). Praksē šis pabalsts bieži sedz tikai minimālu izdzīvošanas līmeni, nevis pilnvērtīgu dzīvi. GMI pabalsta piešķiršanas bieži jāpapildina ar citiem pabalstiem. Vēlos piebilst, ka šis pabalsta veids ir domāts kā drošības tīkls, nevis ilgtermiņa ienākumu avots, un pārāk augsts GMI pabalsta apmērs varētu mazināt motivāciju iesaistīties darba tirgū. Protams, ir dažādas situācijas un dažādi apstākļi, katrs gadījums ir ļoti individuāls,” pamato I. Mize un piebilst, ka visbiežāk šim pabalstam piesakās situācijās, kad būtiski pasliktinās viņu finansiālais stāvoklis. To var izraisīt ienākumu samazināšanās vai pilnīgs zudums, piemēram, samazināta alga, nepilns darba laiks, sezonāla darba beigas. Ļoti izplatīts iemesls ir arī darba zaudēšana ‒ atlaišana, uzņēmuma, reorganizācija vai ilgstoša nespēja atrast jaunu darbu kvalifikācijas, veselības vai vecuma dēļ. Būtisku ietekmi rada veselības problēmas, tostarp ilgstoša darbnespēja, invaliditāte, dārga ārstēšana, medikamentu un rehabilitācijas izmaksas vai nepieciešamība aprūpēt ģimenes locekli. Pabalsta nepieciešamību var izraisīt arī ģimenes situācijas izmaiņas, piemēram, bērna piedzimšana, šķiršanās, partnera nāve vai apgādnieka zaudējums. Daudzos gadījumos cilvēki saskaras ar parādiem un finanšu saistībām, kas pārsniedz viņu iespējas, piemēram, kredītu maksājumiem vai komunālajiem parādiem.

Galvenā atšķirība starp trūcīgas un maznodrošinātas personu mājsaimniecības statusu ir ienākumu sliekšņos un pieejamā atbalsta apjomā. Kā jau minēts, šajā gadā trūcīgas mājsaimniecības ienākumu slieksnis, ko nosaka Labklājības ministrija, ir 425 eiro pirmajai vai vienīgajai personai mājsaimniecībā un 298 eiro katrai nākamajai personai. Savukārt maznodrošinātas mājsaimniecības ienākumu slieksnis Smiltenes novadā šajā gadā ir 587 eiro pirmajai vai vienīgajai personai mājsaimniecībā un 411 eiro katrai nākamajai personai.

I. Mize norāda, ka Smiltenes novada pašvaldība paredz vairākus sociālās palīdzības pabalstu veidus ‒ ne tikai pabalstu. Lielākā daļa no šiem pabalstiem tiek piešķirti, izvērtējot ienākumus vai situāciju (tātad tiem ir nepieciešama pieteikšanās un aizpildīt ienākumu deklarāciju). “Kā viens no būtiskākajiem pašvaldības brīvprātīgās iniciatīvas pabalstiem, ko piešķir, neizvērtējot mājsaimniecības ienākumus, ir pabalsts ēdināšanai pirmsskolas, vispārējās un profesionālās izglītības iestādēs bērniem ar invaliditāti, daudzbērnu ģimeņu bērniem (piemēram, ar 3+ ģimenes karti) un aizbildnībā esošiem bērniem. Mūsuprāt, šis ir īpaši būtisks atbalsta veids ģimenēm, jo īpaši daudzbērnu ģimenēm, kurās aug trīs, četri vai vairāk skolas vecuma bērni. Šāds atbalsts būtiski mazina ikdienas finansiālo slogu un palīdz nodrošināt bērnu pamatvajadzības. Šo pabalsta veidu saņem arī bērni no trūcīgām/maznodrošinātām mājsaimniecībām. Vēl ļoti būtisks atbalsts trūcīgām un maznodrošinātām mājsaimniecībām ir mājokļa pabalsts. Tas ir pašvaldības sniegts finansiāls atbalsts mājsaimniecībām, kurām ir grūti samaksāt ar dzīvesvietu saistītos izdevumus. Šo pabalstu nesaņem automātiski, tas ir jāpieprasa pašvaldības Sociālajā dienestā. Noteikumus Latvijā nosaka Labklājības ministrija, bet konkrēto palīdzību piešķir pašvaldība. Pabalstu parasti var saņemt cilvēki ar zemiem ienākumiem. Pašvaldība izvērtē situāciju – skatās ienākumus, īpašumus, uzkrājumus un mājsaimniecības sastāvu. Ar mājokļa pabalstu var palīdzēt segt: īri vai apsaimniekošanas maksu, apkuri, elektrību, ūdeni un citus izdevumus, kas saistīti ar mājokļa izdevumiem. Mājokļa pabalstu var pieprasīt mājsaimniecība, kura dzīvo īpašumā esošā vai īrētā mājoklī konkrētajā pašvaldībā un tur ir deklarējusi savu dzīvesvietu. Ja mājoklis tiek īrēts, ir jābūt noslēgtam īres līgumam par nekustamā īpašuma lietošanu. Cik lielu atbalstu piešķirs, atkarīgs no ienākumiem un izdevumiem. Var saņemt arī pabalstu veselības aprūpei – segt veselības izdevumus. Arī šis pabalsts ir trūcīgām vai maznodrošinātām mājsaimniecībām. To piešķir ar veselības aprūpi saistītu izdevumu daļējai segšanai (pacienta iemaksu un/vai līdzmaksājumu par veselības aprūpes pakalpojumu pie ģimenes ārsta, ārsta speciālista vai sertificētā ārstniecības iestādē), briļļu iegādei, zobu labošanai, medikamentiem u.c. Kopējais piešķirtais veselības aprūpes pabalsta apmērs vienai personai minēto izdevumu segšanai ir 50 % apmērā no izdevumiem, nepārsniedzot 100 eiro kalendārajā gadā. Pabalsts izglītības atbalstam – piemēram, atbalsts izglītības izdevumiem, reizi gadā, uzsākot jauno mācību gadu (30 eiro), un vēl vairāki citi sociālās palīdzības un brīvprātīgās iniciatīvas pabalsti.

Zupas virtuves pakalpojums arvien pieprasīts

Gan Valkā, gan Smiltenē trūcīgajiem iedzīvotājiem liels atbalsts ir zupas virtuve. Rūjienas ielā 3 katru darbdienu no pulksten 12 līdz 14 biedrības “Labāka rītdiena” zupas virtuvē “Karotes” Valkas novada iedzīvotājiem tiek nodrošināta silta un sātīga zupa.

“Ziemeļlatvija” zupas virtuvē viesojas trešdien, tad tikko pagatavots rasoļņiks. Pirmie zupas virtuves klienti ieradušies jau kādu brīdi pirms divpadsmitiem. Kādam līdzi neliela burciņa, citam lielāks trauks, kur divi litri zupas noteikti saiet. “Būs ilgākam laikam,” nosaka kungs, kurš pasniedz pildīšanai līdzpaņemto taru. Tikmēr cits tajā brīdī slavē pavāru: “Prīmā! Ļoti garšīgas zupas te dod. Īpaši patīkami nākt, kad jaunais pavārs virtuvē šeptējas. Vīrieši jau ir tie paši labākie pavāri!”

Pie zupas klāt var dabūt arī maizīti, tāpat ik pa laikam arī ko citu no pārtikas, ko labdari ir noziedojuši zupas virtuvei. Šajā reizē atnācējiem tiek arī pa kādam iepakojumam. Kungi zina teikt, ka tas ir pudiņš. Esot gards.

Izrādās labie vārdi veltīti Normundam Lapiņam, kurš zupas virtuvē strādā kopš jūlija. Viņš ir no Vijciema pagasta. Katru dienu brauc uz Valku, jau pulksten 7 ir šeit ‒ mizo, griež dārzeņus, vāra zupu, visu dara viens pats. “Pamatā piedāvājumā ir piecu veidu zupas. Ir reizes, kad paņemu no mājām līdzi savus produktus, piemēram, lai soļanka iznāk gardāka. Man nav žēl, lai cilvēkiem prieks. Redzams, ka katram ir savs stāsts, vajadzība šeit nākt, silta maltīte vismaz reizi dienā ir vajadzīga katram,” saka Normunds.

Viņš min, ka aukstajā laikā izdala no 80 līdz 100 porcijām dienā. Ir dienas, kad vairāk par simts, tad 40 litru zupas katls pāris stundās ir tukšs. Nekādas izziņas nevienam šeit netiek prasītas. Nākt var visi, kam tāda vajadzība.

Kā stāsta biedrības “Labāka rītdiena” valdes priekšsēdētāja Evija Ķelle, pērnā gada laikā Valkā, zupas virtuvē “Karotes” ir izdalītas 16805 porcijas, tas ir aptuveni 6722 litri siltas zupas bez maksas. “No sirds esam pateicīgi ikvienam, kas sniedz atbalstu, ziedojot dažādus dārzeņus un bakaleju zupu pagatavošanai, kā arī tiem, kas atbalsta zupas virtuvi finansiāli. Šāda palīdzība ir ļoti svarīga, lai Valkas novada iedzīvotājiem varam sniegt šo pakalpojumu arī turpmāk. Tikai kopā mēs varam palīdzēt,” pārliecināta E. Ķelle. Zupas virtuve Smiltenē darbojas jau 28. gadu. Tur no oktobra līdz aprīlim divas reizes nedēļā rosās pavārītes, kuras gatavo zupas maltītes līdz 35 personām dienā. Zupas virtuves pakalpojuma saņēmēji ir Sociālā dienesta vai biedrības “Latvijas Samariešu apvienība” redzeslokā nonākušie ļaudis, kuriem nepieciešama šāda veida palīdzība.

Šeit zupas virtuve ir Smiltenes baptistu draudzes brīvprātīga aktivitāte. Zupas virtuve saņem pašvaldības, kā arī ziedotāju atbalstu.

Katrā zupas izsniegšanas dienā šiem 35 cilvēkiem katram tiek izsniegtas divas zupas porcijas, maize, kā arī viena porcija saldā ēdiena. “Ziemā šīs pakalpojums ir ļoti aktuāls, bet diemžēl mūsu kapacitāte nedod iespēju zupas virtuves pakalpojumu sniegt vēl plašākam iedzīvotāju lokam. Divreiz nedēļā katram tiek izsniegtas divas zupas porcijas, maize, kā arī viena porcija saldā ēdiena. Cilvēki pie mums ierodas klātienē vai arī tiem, kuriem veselības stāvokļa dēļ nav šādu iespēju, Samariešu biedrības pārstāvji porcijas nogādā mājās,” pamato Smiltenes baptistu draudzes priekšniece Antra Ķikute.

#SIF_MAF2025 #sarežģītālatvija #sarežģītālatvijanovalstslīdznovadam

Publikācija tapusi projektā “Sarežģītā Latvija: no valsts līdz novadam”, kurā “Ziemeļlatvija” sadarbojas ar laikrakstiem “Staburags”, “Dzirkstele”, “Brīvā Daugava”, “Bauskas Dzīve”, “Alūksnes un Malienas Ziņas” un “Latvijas Avīze”.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild “Ziemeļlatvija” .

APTAUJA