Eiropas Savienības pamattiesību hartas 15. pants nosaka, ka Eiropas Savienības pilsoņiem ir brīvība izvēlēties profesiju un tiesības strādāt. Taču ne vienmēr darbspējīgiem cilvēkiem pirmspensijas vecumā izdodas atrast apmaksātu darbu.

Priekšroka – gados jaunākiem darbiniekiem

Par vecuma diskrimināciju jeb eidžismu publiski runā ne tikai daudzi darba meklētāji, bet arī eksperti. Viņi skaidro, ka diskriminācija eksistē pat tad, ja tas nav tieši formulēts darba sludinājumos. Piemēram, izvēloties starp kandidātiem ar līdzīgām prasmēm, darba devējs priekšroku var dot gados jaunākam kandidātam. Daļa ekspertu norādījuši, ka šīs problēmas pamatā var būt ne tikai vecums, bet arī prasmes un kvalifikācija, jo ļoti ātri mainīgās prasmju prasības darba tirgū var likt vecākiem kandidātiem šķist mazāk atbilstošiem. Darba devēji mēdz reizēm noliegt, ka vecuma diskriminācija būtiski pastāv, norādot uz darbinieku trūkumu un to, ka uzņēmumi vairāk raugās uz potenciālā darbinieka kompetencēm. Latvijas darba tirgū vieni no visspilgtākajiem piemēriem ir sastopami darba sludinājumos – gan tieši, gan netieši. Lai gan tas ir aizliegts ar Darba likumu, publiskajā vidē mēdz parādīties netiešas norādes. Piemēram, darba sludinājumā ietvertā frāze “jauns un dinamisks kolektīvs”. Tas ir netiešs signāls, ka priekšroka būs gados jaunākiem cilvēkiem. Uzsvars uz “nesen iegūtu izglītību”. Nepamatoti prasīta ļoti īsa vai tieši ļoti ilga darba pieredze. Informācijas tehnoloģiju jomā – prasība pēc “jauna skatījuma”, “digitālā domāšanas veida” un tamlīdzīgi. Latvijas darba tirgū ir novērots, ka gados vecākiem darbiniekiem retāk piedāvā apmācības vai pārkvalifikāciju. Tiek uzskatīts, ka darbiniekiem pēc 50 gadu vecuma var būt sarežģītāk pārkvalificēties. Pastāv arī pieņēmums, ka gados vecāks darbinieks drīz dosies pensijā, tāpēc viņā nav vērts investēt.

Reālie notikumi apliecina, ka diskriminācija pēc vecuma ir viena no izplatītākajām formām Latvijā vispār, ne tikai darba tirgus jomā.

Labāk izvēlas gados vecākus darbiniekus

Taču ne viss vienmēr ir tik melns, kā izskatās.

Sarunā ar “Ziemeļlatviju” kāda tirdzniecības uzņēmuma vadītāja atzina: “Es labāk strādāju ar cilvēkiem pirmspensijas un jau pensijas vecumā. Seniori, salīdzinot ar jauno paaudzi, ir daudz nopietnāki. Sākot strādāt, gados jauniem darbiniekiem interesē tikai tas, cik lielu algu darba devējs maksās. Bieži ir bijis, ka, saņemot pirmo algu, jaunie aizbēg no darba. Reizēm šķiet, ka viņus pilnīgi nekas neinteresē. Nav arī atbildības sajūtas, kāda tā ir gados vecākiem darbiniekiem. Es varu tā spriest, jo ilgus gadus darbojos tirdzniecības nozarē. Es tiešām skeptiski skatos uz jauniem cilvēkiem. Ja atnāk darbā pieteikties pirmspensijas vecuma cilvēks, priecājos cerībā, ka būs kārtīgs un atbildīgs darbinieks. Es jaunos negribu. Viņu attieksme pret darbu ir absolūti nekāda. Interesē tikai atalgojums, bet, strādājot privātajā sektorā, nauda pašiem ir arī jānopelna. Tā nav valsts iestāde, kurā zināmā datumā katru mēnesi kontā ienāk alga. Mums katra kapeika ir jānopelna, tāpēc ir svarīgi, kā katrs darbinieks attiecas pret saviem darba pienākumiem. Kāda ir attieksme pret klientiem un arī pārdodamo preci.”

Cer nestrādāt tirdzniecības nozarē

Jāteic, ka ne visās darbavietās ir šāda attieksme pret gados vecākiem cilvēkiem. Sieviete, kuras vecums jau sasniedzis 55 gadus, pamatoti satraucas, kā pēc līdzšinējo darba attiecību izbeigšanās mazpilsētā varēs atrast citu, kaut cik pienācīgi atalgotu darbu. Pēdējos gados viņai no biroja bija jāpārceļas uz attālināto darbu mājās. Viņa ir apguvusi dažādas datorprogrammas, šī lieta raizes nerada. Taču lielākās bažas ir par to, ka viņai ir tikai vidējā izglītība. Visas darbam nepieciešamās prasmes apguvusi pašmācības ceļā, veicot darba pienākumus. Sieviete pagaidām vēl cer, ka viņai pēc darba zaudēšanas nevajadzēs strādāt garas darba stundas par pārdevēju. Tā ir bezmaz vai vienīgā pieprasītākā profesija, kurā ir iespējams atrast darbu. Sieviete apzinās, ka viņas vecums varētu biedēt vietējos darba devējus. Turklāt pašai veselības stāvoklis arī nav tik spožs, lai spētu astoņas darba stundas pavadīt aktīvi kustoties.

VIEDOKĻI

Eiropas Parlamenta deputāte, profesore Inese Vaidere:

– Diskriminācija pēc vecuma darba tirgū ir problēma visās Eiropas Savienības (ES) valstīs. Lai gan Eiropas Savienības tiesību akti, tai skaitā ES Pamattiesību harta, kā arī direktīva, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju, to skaidri aizliedz, praksē stereotipi joprojām ietekmē gan jauniešu, gan vecāka gadagājuma cilvēku iespējas atrast darbu un veidot karjeru. Eiropas Parlamentā šo jautājumu regulāri izskatām, īpaši saistībā ar darbaspēka trūkumu.

Arī Latvijā šis jautājums ir aktuāls – īpaši cilvēkiem pēc 50 gadu vecuma, kuriem bieži ir grūtāk atgriezties darba tirgū un trūkst iespējas mainīt vai uzlabot profesionālās iemaņas. Vienlaikus jaunieši saskaras ar grūtībām atrast darbu, jo bieži vien ir jau nepieciešama darba pieredze, kas tiem vēl nav. Uzskatu, ka mērķim jābūt darba tirgum, kurā vērtē prasmes, vēlmi mācīties, pieredzi, nevis dzimšanas gadu.

Eiropas Parlamenta deputāts, Renew Europe, “Latvijas Attīstībai” Ivars Ijabs:

– Interesanti, ka darba tirgus Eiropas Savienībā saskaras ar būtisku paradoksu, jo visā kontinentā sabiedrība noveco, vidējais vecums pieaug un vienlaikus Eiropas ekonomika joprojām saskaras ar darbaspēka trūkumu, taču tik un tā jāatzīst, ka diskriminācija pret cilvēkiem noteiktās vecuma grupās ir pavisam reāls izaicinājums. Vecuma diskriminācija jeb no angļu valodas atvasinātais vārds eidžisms ne tikai ierobežo indivīdu izaugsmes iespējas, bet arī kavē ekonomikas izaugsmi, jo netiek pilnvērtīgi izmantots pieejamais darbaspēks. Šī problēma ir aktuāla gan Eiropas Savienības, gan Latvijas līmenī, un tās risināšanai nepieciešama gan politiska griba, gan sabiedrības attieksmes maiņa. Eiropas Savienībā diskriminācijas samazināšanu darba tirgū uzskatām par vienu no sociālās politikas prioritātēm. Jau kopš 2000. gada likums aizliedz diskrimināciju nodarbinātībā vecuma dēļ, nosakot, ka darba devēji nedrīkst atteikt pieņemt darbā, paaugstināt amatā vai apmācīt darbinieku tikai viņa vecuma dēļ. Šis stingri atrunātais noteikums attiecas gan uz jauniešiem, gan vecāka gadagājuma cilvēkiem, uzsverot vienlīdzīgu attieksmi darba tirgū.

Diskriminācijas jautājums ir arī Eiropas Parlamenta dienaskārtībā. Piemēram, Eiropas Savienība regulāri pilnveido darba tirgus statistikas vākšanu, lai varētu efektīvāk veidot politiku, kas samazina nevienlīdzību un diskrimināciju. Turklāt sociālās politikas ziņojumi norāda, ka gandrīz 20 miljoni cilvēku vecumā no 55 līdz 64 gadiem joprojām nav iesaistīti darba tirgū, kas liecina par būtisku potenciāla neizmantošanu. Vecuma diskriminācija nav tikai sociāla problēma, bet arī ekonomisks izaicinājums, kas ietekmē visas Eiropas konkurētspēju.

Nedaudz par faktiem un skaitļiem pašu mājās. Latvijā eidžisms darba tirgū ir reāla un plaši izplatīta problēma. Pētījumi liecina, ka 79 procenti Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka darba tirgū pastāv diskriminācija, un 37 procenti uzskata vecuma diskrimināciju par visizplatītāko diskriminācijas veidu. Tas norāda uz nopietnu sabiedrības uzticības problēmu attiecībā uz darba tirgus taisnīgumu. Statistika par nodarbinātību arī parāda būtisku vecuma ietekmi uz darba iespējām. Pie mums nodarbinātības līmenis cilvēkiem vecumā no 25 līdz 54 gadiem ir gandrīz 82 procenti, bet vecuma grupā no 55 līdz 74 gadiem tas samazinās līdz teju 72 procentiem, kas liecina, ka vecākiem cilvēkiem ir mazāk iespēju atrast vai saglabāt darbu, lai gan viņu pieredze var būt ļoti vērtīga.

Turklāt vairums darba ņēmēju tic, ka vecuma diskriminācija notiek jau darba atlases procesā, un daudzi kandidāti tiek izslēgti no darba iespējām jau sākotnējā posmā, pirms viņu prasmes un pieredze tiek objektīvi izvērtēta. Te arī jāizceļ vēl viens svarīgs un satraucošs aspekts. Vecuma diskriminācija skar gan vīriešus, gan sievietes, taču sievietes bieži atrodas īpaši nelabvēlīgā situācijā un biežāk piedzīvo diskrimināciju kopumā. Turklāt diskriminācijas risks pieaug ar vecumu, īpaši virs 50 gadiem, kur vecums bieži iet roku rokā ar stereotipiem un citiem faktoriem, tai skaitā veselības stāvokli. Šīs diskriminācijas galvenie cēloņi ir brīžiem nepamatoti aizspriedumi, vecāki darbinieki nereti tiek uzskatīti par mazāk elastīgiem vai tehnoloģiski mazāk kompetentiem, bet jaunieši – par nepieredzējušiem un nestabiliem. Šie stereotipi ne vienmēr atbilst realitātei, taču tie diemžēl ietekmē darba devēju lēmumus. Lai samazinātu diskrimināciju, nepieciešami vairāki pasākumi, un skaidrs, ka arī šis nav no vieglākajiem uzdevumiem. Pirmkārt, darba devējiem būtu, protams, jāpieņem lēmumi, balstoties uz kandidātu prasmēm, nevis vecumu. Otrkārt, valstīm, tai skaitā Latvijai, jāstiprina diskriminācijas kontrole un jāveicina sabiedrības izpratne par šiem un citiem sociāliem jautājumiem. Treškārt, Eiropas Savienības un dalībvalstu līmenī jāattīsta mūžizglītības programmas, kas palīdz cilvēkiem pielāgoties darba tirgus prasībām. Aktīvs darbs jau notiek, taču šī ir cīņa, kas prasa ilgstošu un aktīvu iesaisti no teju visiem sabiedrībā. Un, lai gan Eiropas Savienība ir izveidojusi juridisko regulējumu diskriminācijas novēršanai un šis jautājums ir politikas dienaskārtībā, realitātē diskriminācija joprojām pastāv.

Diskriminācijas samazināšana nav tikai taisnīguma jautājums – tā ir arī ekonomiska nepieciešamība. Sabiedrība noveco, un darba tirgus nākotnē būs arvien vairāk atkarīgs no vecāka gadagājuma darbiniekiem, tādēļ ir būtiski veidot iekļaujošu darba vidi, kur cilvēka vērtību nosaka viņa prasmes un pieredze, nevis vecums.

Materiāls tapis sadarbībā ar Eiropas Parlamenta biroju Latvijā.