Povožajevu ģimenē meitas pucējas mammas darinātās kleitās un dodas pie miera tēta meistarotās gultiņās

Bērniem ienākot ģimenē, mainās prioritātes, gribas mainīt arī ierasto ikdienu, ir pārliecināta raunēniete Ieva Povožajeva.
Mainot dzīvesvietu un ierasto vidi, nereti nākas mainīt arī nodarbošanos un meklēt citus peļņas avotus. Vēl daļai prioritātes mainās līdz ar bērniņa ienākšanu ģimenē. Tā notika arī ar Ievu Povožajevu, kura, gaidot savu pirmo meitiņu, pūriņu viņai sāka gatavot pati, šujot tērpus, gatavojot pirmās mīļumrotaļlietas – taustāmmantiņas. Ātri vien šim hobijam pievērsusies rūpīgāk, dibinot savu zīmolu “Murr kids.”
Zīmīgi, ka viņas vīrs nodarbojas ar bērnu gultiņu izgatavošanu, kurām nereti klienti izvēlas klāt Ievas darinātās gultiņu apmalītes, auduma karodziņu virtenītes vai pirmās rotaļlietas. Povožajevu ģimenē aug divas atvasītes – meitiņas Maija un Elīze, kuras svētku reizēs tiek postas mammas darinātās kleitās.
“Katram ir sava sirdslieta, bet tajā pašā laikā papildinām viens otra nodarbi. Rezultāts iepriecina gan mūsu sadarbības partnerus, gan pašus,” iesāk Ieva, kura dalās arī faktā, ka abi ar vīru iepazinušies Rīgā, tur dzīvojuši vairākus gadus, taču nolēmuši, ka tomēr vēlas dzīvot lauku vidē. Izvēle bijusi par labu Raunai, kas, starp citu, ir Kaspara dzimtā puse. Sarunā ar laikrakstu ģimene atklāj, ka tieši šonedēļ aprit trīs gadi, kopš Povožajevu ģimene par savām mājām sauc Raunu.
– Kas bija galvenie iemesli, kādēļ no Rīgas pārvācāties uz laukiem?
– Bērnību līdz pirmajai klasei esmu pavadījusi Strenčos. Uzsākot skolas gaitas, ģimene pārvācās uz Rīgu, un no tā brīža kļuvu par rūdītu rīdzinieci – tur mācījos skolās un dzīvoju. Abi iepazināmies Rīgā. Mums bija kopīgs skatījums uz dzīvi, sakrita intereses. Dibinājām ģimeni. Rīgā piedzima kā pirmā, tā otrā meitiņa. Pirms aiziešanas dekrētā strādāju Rīgas pilsētas tiesu zemesgrāmatu nodaļā, kas bija darbs birojā no astoņiem rītā līdz pieciem vakarā. Pēc bērnu kopšanas atvaļinājuma darbā neatgriezos, jo abi ar vīru pieņēmām lēmumu bērniem par labu. Kopš tā brīža kļuvu par pilnas slodzes mammu un ne mirkli savu izvēli nenožēloju. Mazākajai peciņai augot, sapratām, ka vēlamies pārvākties uz laukiem, ka bērniem tur būs drošāka vide, ar to domājot – nebaidoties palaist pagalmā, nesatraucoties par lielu satiksmi. Un galu galā, laukos ir cita vide, tīrs gaiss, lielāka drošības sajūta.