Piemin un ar ziediem atceras 1941. gadā izsūtītos latviešus

Pieminot skarbos notikumus, kas Latvijā norisinājās pirms 83 gadiem, 1941. gada 14. jūnijā, – PSRS okupācijas režīma veikto civiliedzīvotāju masveida deportēšanu uz Sibīriju, aizvadītajā piektdienā, 14. jūnijā, Valkā, pie Piemiņas akmens blakus bijušajai Valkas šaursliežu dzelzceļa stacijai, bez skaļām un pompozām runām notika sirsnīgs atceres brīdis. Tā muzikālo gaisotni radīja ne vien Līgas Veinbergas vijoles spēle, bet arī putnu dziesmas.

Vēstures dati liecina, ka toreiz padomju režīms no Latvijas uz Sibīriju izveda 15 424 Latvijas iedzīvotājus. Viņu vidū ap 4000 zīdaiņu, bērnu un pusaudžu. Liela daļa no vismazākajiem gāja bojā jau ceļā, citi mira vēlāk no bada, slimībām un smaga darba. Daļa izsūtīto bērnu izdzīvoja un atgriezās dzimtenē, citi palika uz dzīvi Sibīrijā. 1941. gada jūnijs ir viena no traģiskākajām un drūmākajām dienām Latvijas vēsturē. Šī bija pirmā Latvijas civiliedzīvotāju masu deportācija. Šo deportāciju galvenais mērķis bija sabiedrības elite – tie, kuri visdrīzāk varētu pretoties jaunajai dzīves kārtībai.

To savā uzrunā akcentēja arī Valkas novada pašvaldības priekšsēdētājas vietnieks Viesturs Zariņš.

“Šodien karogi ir pusmastā, lai kārtējo reizi mums atgādinātu par noziegumiem pret cilvēci, par noziegumiem pret Baltijas, tostarp Latviju, un citām PSRS okupētajām valstīm. Gadā ir divi datumi, kad mēs atceramies un pieminam šos notikumus, bet 1941. gada 13. un 14. jūnijs – tie bija tie datumi, kad maisam pavērās gals vaļā, lai noziegumi pret cilvēci turpinātos gadu desmitiem. Šajos datumos uz Sibīriju izsūtīja vairāk nekā 15 400 Latvijas iedzīvotāju. Ja paskatāmies nedaudz uz priekšu, tad šis bija tikai tāds ģenerālmēģinājums tam, kas notika pēc astoņiem gadiem – 1949. gadā. Toreiz uz Sibīriju izsūtīja jau trīs reizes vairāk Latvijas iedzīvotāju. Taču 1941. gada izsūtījums bija īpaši nežēlīgs, jo izsūtīja veselas ģimenes. No tām nošķīra vīriešus, kurus nosūtīja uz gulagu. Padomju okupācijas vara sasniedza savu rezultātu – vairāk nekā sešus tūkstošus Latvijas iedzīvotāju nomocīja vai tie nomira Sibīrijā. Lai mūžīga piemiņa tiem, kas palika Sibīrijā.”

Piemiņas pasākumā piedalījās un ziedus pie Piemiņas akmens nolika arī novada pašvaldības domes deputāts Vents Armands Krauklis.

Šajā reizē Latvijas politiski represēto Valkas nodaļas vadītājs Kārlis Albergs neteica publisku runu, vien pirms atceres brīža “Ziemeļlatvijai” atzina, ka priecājas par šīs piemiņas vietas sakoptību. Par to viņš pateicās novada pašvaldības Pilsētas teritorijas apsaimniekošanas nodaļai (vadītājs Viktors Bavins), atklājot, ka ar tās palīdzību un Latvijas politiski represēto Valkas nodaļai piešķirto finansējumu izdevās nobruģēt celiņu līdz Piemiņas akmenim. Jāteic, ka tik tiešām plašā teritorija ir glīti nopļauta, pie pieminekļa ir novietots puķu pods ar tajā iestādītu ziedu kompozīciju.

Šajā atceres brīdī piedalījās valcēniešu Dreimaņu ģimene – Anna un Laimonis.

“Manu ģimeni neizsūtīja ne 1941., ne arī 1949. gadā. Mēs ar vīru, kurš bija zemessargs, apmeklējam šos piemiņas pasākumus, jo jūtam līdzi šiem cilvēkiem. Mani vecāki jau bija sagatavojušies un sakrāmējuši mantas, gaidot izsūtīšanu. Tolaik man bija tikai seši gadi, es daudz ko nezinu un neatceros. Toreiz dzīvojām Zemgalē. Brīnos, kā mēs palikām neskarti. Kaimiņu ģimeni pilnīgi visus izsūtīja 1949. gadā, un viņi atpakaļ uz Latviju neatbrauca,” stāsta A. Dreimane.

Vairāk foto no piemiņas pasākuma – www.ziemellatvija.lv sadaļā “Foto”.