Piedzīvo neparastu vernisāžu

Smiltenes bibliotēkā līdz 15. janvārim, ievērojot valstī noteiktos epidemioloģiskos ierobežojumus, var apskatīt novadnieka Aleksandra Luhaera personālizstādi “Neparastā vernisāža”.

Tajā eksponētas sešas gleznas: klusā daba, ainavas un portreti.

Turpina meklēt savu ceļu

Nosaukums “Neparastā vernisāža” izstādei dots atsevišķu tajā eksponēto darbu dēļ, –  trīs eļļas gleznas (klusās dabas ar peonijām un ceriņiem un mākslinieka mātes Emīlijas portrets) publikas apskatei nodotas pirmo reizi, kā arī mākslinieks izlicis izstādē sev neierastu darbu – Jaņa Rozentāla eļļas pašportreta atdarinājumu zīmējumā, jo gadiem ilgi vairāk strādā ar eļļas gleznām.

Vērtējot šo zīmējumu, mākslas zinātnieks Ojārs Spārītis atzinis: “Ir jāsaka uzslava Aleksandram Luhaeram, ka viņš ir ķēries pie visgrūtākā darba, jo ēnotu, detalizētu zīmējumu kopēt ir ārkārtīgi grūti. Varu tikai apbrīnot viņa pacietību un stabilo roku, kā arī vērīgo aci, meklējot zīmuļu kustības virzienus.”

Vēlēdamies pārbaudīt savu izaugsmes līmeni, Aleksandrs Luhaers vienmēr izvirza sev jaunus uzdevumus paša spēju pārbaudei. Par vienu no izaicinājumiem viņam kļuva Vilhelma Purvīša gleznas “Rudens” atdarinājums (šī glezna ir īpaša ar to, ka tās oriģināls ir iekļauts Vilhelma Purvīša “zudušajā mantojumā” un pieder pie gleznām, kas Otrajā pasaules karā tika izvestas no Latvijas vai tika atzīts par pazudušu). Savukārt 2020. gada vislielākais izaicinājums Aleksandram Luhaeram bija Jaņa Rozentāla eļļas pašportreta (1900. gads) atdarinājums zīmējumā.

“Esmu centies pavērt durvis tam labirintam, kurā katram ir jāmeklē savs ceļš. Kas iezīmēs raksturo šo procesu? Tas ir darbs, pacietība, neatlaidība, koncentrēšanās spēja, sajūsma par izdarītu labu darbu un atkal nenogurstošs darbs,” secina Aleksandrs Luhaers.

Novēl jaunas radošas ieceres

Izstāde “Neparastā vernisāža” šajā ziemas laikā priecē arī ar kluso dabu, kuras centrā ir ziedi, tādējādi atsaucot atmiņā vasaras krāsas un smaržas. Visas sešas gleznas Smiltenē ir eksponētas pirmo reizi, trīs no no tām savulaik varēja apskatīt izstādēs Mēru muižā un Valkā.

Aleksandra gleznas iepriecina ar savu krāsu dzidrumu, smalko toņu pāreju, atklāj neatkārtojamo, mainīgo un reizē mūžīgo skaistumu Latvijas dabā, teic Smiltenes bibliotēkas bibliogrāfe Alda Liuke. To novērtē arī pirmie izstādes “Neparastā vernisāža” skatītāji, ierakstot atsauksmes viesu grāmatā. “Lai veselība, dzīvesprieks un darba prieks, iepriecinot mūs ar savu mākslu!” savā ierakstā Aleksandram Luhaeram novēl variņiete Rasma Beitika. Arī citi izstādes apmeklētāji vēl māksliniekam neizsīkstošu radošumu un daudz jaunu radošu ieceru, atzīstot – viņa gleznas sniedz prieka dzirksti dienai.

“Ziemeļlatvija” jau rakstījusi, ka Smiltenes novada mākslinieks Aleksandrs Luhaers ir savrupa, patstāvīga ceļa gājējs mākslā. Glezniecības tehnikas noslēpumus viņš ir apguvis pašmācības ceļā un tajā nonācis pie savām atziņām, piemēram, pārliecības, ka krāsa skan vai neskan, ir vai nav gaisma. Ja izprot gaismu, izprot arī telpu un laiku, kā arī laika izjūtu.

“Mākslā visi žanri ir labi, izņemot garlaicīgo,” atzīst Aleksandrs Luhaers.