Inga Karpova
Karjeras nedēļas ietvaros aizvadītajā piektdienā Valkas Jāņa Cimzes ģimnāzijā pie 12. klases skolēniem viesojās bijušais valcēnietis un skolas absolvents Matīss Dālbergs, bet pie 63 trešo klašu skolēniem viesojās laikraksta “Ziemeļlatvija” žurnāliste un šīs publikācijas autore Inga Karpova.
Ar Matīsu “Ziemeļlatvijā” jau ir bijusi intervija, bet ģimnāzijas direktore Lilita Kreicberga redakciju aicināja ierasties uz tikšanos ar viņu, atklājot, ka Matīss sešiem skolēniem rudens brīvlaikā piedāvājis aizceļot uz Vīni un Parīzi. Šī iespēja jauniešiem tiek dota pilnīgi par brīvu, ļaujot iepazīties ar viņa radīto tūrisma firmu un šīm brīnišķīgajām Eiropas valstu galvaspilsētām.
Ja kāds pasaka, tu to nevari, vēl vairāk gribēsies izdarīt
Noklausīties Matīsa stāstījumu bija bezgala interesanti un aizraujoši. Sarunas sākuma Matīss atzīst, ka viņam, mācoties 12. klasē, nu galīgi neesot interesējusi skola. Par spīti visam un visiem viņš nolēma radīt kaut ko tikai savu.
“Es sākšu ar to, ka nevienam dzīvē nekad nenovēlu uzsākt savu uzņēmējdarbību, kur nu vēl tūrisma industrijā. Ja būsi izdarījis kaut ko, kas būs noderīgs sabiedrībai, tevi centīsies piežmiegt kāds, kuram būsi kļuvis par konkurentu. Pabeidzot 12. klasi, sapratu, ka man ir divi varianti – iestāties augstskolā vai es nedaru pilnīgi neko. Domāju, ka daudziem vecāki piespiež studēt augstskolā. Es arī aizgāju par spīti vecākiem studēt tur, kur man visvairāk nerekomendēja iet – apgūt kultūras nozari. Tā ir joma, kurā nopelnīt nekad neko nevar. Pēc diviem gadiem augstskolu pametu, mētājoties pa citām bakalaura programmām. Kāpēc es jums visu šo stāstu? Tāpēc, ka arī man nebija ne mazākās nojausmas par to, ko es darīšu pēc vidusskolas. Viena lieta man patika – tā bija ceļošana, kas, jāatzīst, man skolā un skolotājiem bija traucējoša. Ceļoju daudz, jo centos pēc iespējas vairāk būt ārpus Latvijas. Tas man sniedza plašāku skatu uz iespējām, kas mani interesēja plašajā pasaulē. Jau vidusskolas gados plānoju savu biznesa ideju un to, kā visu varētu attīstīt. Aizbraucu uz lielo Rīgu, kur nebija neviens paziņa. Savam augstskolas profesoram pajautāju, vai viņš man var palīdzēt ar kontaktiem. Taču viņam bija tikai viens kontakts – Maestro Raimonda Paula tālruņa numurs. Profesors to man iedeva, sakot, ka viņš pat iedomāties nevar, kā komponists man var palīdzēt. Biznesa ideja man bija skaidra – atgriezīšos deviņdesmitajos gados, un mēs ceļosim ar autobusu pa naktīm, un katru rītu pamodīsimies citā pilsētā. Jau pēc pirmās vizītes pie sava mentora viņš man teica, ka esmu pilnīgs muļķis un nevienam mana biznesa ideja neinteresēs. Tas viss sen jau ir bijis, nobankrotējis, un tas nevienam vairs nav vajadzīgs. Manī atkal ieslēdzās kaut kāds spīts. Tā ir ļoti laba fīča, kas mūsos katrā ir iekšā. Ja kāds pasaka, – tu to nevari, vēl vairāk gribēsies izdarīt. Piezvanīju Raimondam Paulam. Teikšu godīgi, viņam taču nav nekāda sapratne par tūrismu ar autobusiem, biznesa modeļiem un tā tālāk. Devos uz Latvijas Radio māju bičot jeb prezentēt savu biznesa ideju. Jau skolā man skolotāja Guntra mācīja, kā bičot sava biznesa ideju. Ejot uz Maestro ierakstu studiju, pie sevis domāju – sasodīts, Matīss, ko tu te dari? Pieļāvu, ka Maestro mani, labākajā gadījumā, uzklausīs, pasmiesies un novēlēs veiksmi. Ar trīcošām rokām un kājām, viss nosvīdis, viņam izstāstīju savu stāstāmo. Tajā brīdī jutos tā, ka ar mani notiek vissliktākais, kas vien var būt. Pēc divdesmit trīsdesmit sekunžu klusuma Maestro, pieceļoties kājās, pateica, ka viss, ko esmu izdomājis darīt ir traka ideja. Taču Maestro atzina, ka viņam mana biznesa ideja patīk un viņš ir gatavs nofilmēties reklāmas rullītī ar aicinājumu man uzticēties. Tobrīd es biju tik pārsteigts. Šo video ievietoju savā mājaslapā. Pienāca laiks manam pirmajam organizētajam braucienam. Pieļāvu, ka pieteiksies kādi divdesmit cilvēki, bet negaidīti nedēļas laikā pieteicās divi simti. Lielākā problēma bija tāda, ka man sākotnēji nebija ne mazākās nojausmas, kā to visu noorganizēt.
Ja uzdrošinies uzņemties kaut ko tik traku, ir divi varianti – vai nu tev izdosies, vai tu visu sačakarēsi. Kā jūs domājat, kā tas notika ar mani? Es sačakarēju visu, cik vien varēju to izdarīt. Iedomājieties, mēs tobrīd ar trim autobusiem kopumā aptuveni 250 cilvēki veiksmīgi izbraucām no Rīgas. Braucienam līdzi bija plānots pavārs, kuru ieteica labi pazīstamais Mārtiņš Sirmais. Taču viņa otrā dienā pienāca pie manis un pateica, ka negrib piedalīties šajā pasākumā, jo esot gados un vairs neesot spēka. Ar saviem palīgiem viņa mūs pameta. Es paliku ar autobusiem, kuri piebāzti pilni ar nopirktajiem pārtikas produktiem bez mazākās idejas, kā šo ēdienu pagatavot. Un tā bija tikai ceļojuma otrā diena. Visi ceļojuma dalībnieki bija samaksājuši par ēdienu, lielākajai daļai naudas nebija līdzi vispār vai, labākajā gadījumā, kādi divdesmit trīsdesmit eiro. Tajā brīdi zvanīju Mārtiņam un jautāju, kā lai uzvāra vismaz četrdesmit kilogramus rīsu. Protams, viņš pasmējās par mani, sakot, ka tā varot gadīties. Ja tobrīd man tas viss šķita liela nelaime, tas tomēr bija pats labākais, kas vien varēja notikt. Tajā brīdī visa mana komanda saliedējās par visiem simts desmit procentiem. Savukārt ceļojuma dalībnieki saprata, ka mēs krīzes situācijā esam vienoti. Lai cik draņķīgs ēdiens bija pirmajās dienās, pēc tam, pēc pašu dalībnieku teiktā, tas bija garšīgs. Turklāt jaunieši mums palīdzēja, redzot, ka mēs paši strādājam vaiga sviedros. Un tad sekoja jau arī pirmie novērtējumi. Iebraucot Francijas pilsētiņā Kannās, kur notiek pasaules slavenais kinofestivāls, atklājās, ka viena no brauciena dalībniecēm ir labi pazīstama ar Kannu gubernatoru. Vārot zupu, man piesit pie pleca un iepazīstina ar gubernatoru. Viņš man atzina, ka meitene ir laba ģimenes paziņa un ja man kādreiz nepieciešama palīdzība, droši varu vērsties pie viņa. Gubernators man iedeva savu vizītkarti. Pirmais brauciens notika ar lielākiem vai mazākiem pārdzīvojumiem, bet skaidrs ir viens, ka ir vērts atzīt savas neveiksmes un grūtības un mācēt pateikt – hei, es nemāku un man nepieciešama palīdzība. Ja būsim paši gudrākie pasaulē, arī būs grūti kaut ko panākt. Jūs jautāsiet, kā man izdodas noorganizēt trīs nedēļu ilgu braucienu vien par 300 eiro? Saprotu, ka Latvijā ir ļoti daudz tūrisma aģentūru, kas ir tendētas tikai vienīgi uz peļņu un komerdarbību. Man tas nepatīk, un ar laiku arī viņiem es sāku nepatikt. Mans koncepts ir – ja pa dienu esi kārtīgi iepazinis pilsētu, tad jaunam cilvēkam ir vienalga, kurš viņš guļ. Katrā pilsētā līdzi ir fotogrāfs, videooperators un gids. Esam sagatavojuši arī informāciju par maksas un bezmaksas apskates objektiem, kā arī par labākajām un izdevīgākajām iepirkšanās vietām gadījumā, ja aizmirsies līdzi paņemt apģērbu. Līdzi brauc arī busiņš ar mobilo virtuvi.”
Ģimnāzistiem jautājot, vai viņi būtu gatavi mesties izaicinājumā – doties šādā braucienā, daudzi atzina, ka tas ir tik forši katru dienu būt citā pilsētā.
“Ziemeļlatvijai” interneta vidē jāveido reklāmas
Lai 3. klases skolēniem pastāstītu, ko dara žurnālists, kā viņš apkopo viedokļus, meklē un pārbauda faktus, uz tikšanos ar bērniem un jauniešiem “Ziemeļlatviju” uzaicināja skolotāja Sandra Veldre. Uz jautājumu, ko dara žurnālists, Emīls Karpovs atbild: “Viņi meklē notikumus un tad tos apraksta, lai citi cilvēki var daudz izlasīt un uzzināt jaunumus, kas un kur notiek.” Savukārt Grieta Orleana zina, ka “žurnālists apmeklē visus Valkas un Valgas pasākumus, tos fotografē. Lai tie, kuri nebija, redzētu, kas tur bija”.
Jāatzīst, trešklasnieki bija lietas kursā, kas ir reģionālais laikraksts “Ziemeļlatvija”, jo daudziem mājās vietējo laikrakstu abonē un lasa vecāki un vecvecāki. Bērni ierosināja, ka redakcijas darbiniekiem YouTube.com kanālā pašiem jāveido uzrunājošas reklāmas, lai visi cilvēki Latvijā zinātu, kas tā tāda “Ziemeļlatvija” ir. Skolēni interesējās, kā top laikraksts, vai žurnālistam ir jāprot rakstīt bez kļūdām un kādi mācību priekšmeti ir jāmācās, lai kļūtu par žurnālistu. Tikšanās noslēgumā bērni atzina, ka, lai kļūtu par labu žurnālistu, jau tagad viņiem jālasa grāmatas un jāmācās latviešu valodas gramatika. Jābūt apzinīgiem un disciplinētiem, jo, lai arī negribas, ir jāiet un jādara.
Reklāma