Pensionāri ar “Ziemeļlatvijas” starpniecību pateicas par bagātīgajām Ziemassvētku paciņām

“Paldies Elīnai un viņas komandai. Super, super, super jauks pārsteigums! Tas deva lielu prieku! Lai viņiem arī turpmāk viss izdodas!” zvanot uz laikraksta “Ziemeļlatvija” redakciju saka valcēniete Velta Norlinde.

“Pasakiet vissirsnīgāko paldies tai jaukajai meitenei no Turnas un viņas komandai, visiem, kas kaut ko darīja, lai mēs, pensionāri, tiktu tik jauki pārsteigti un iepriecināti, paldies Elīnai par drosmi, brīnos, kur jaunam cilvēkam tik liela uzņēmība, lai viņai un visiem, kuri rūpējās, lai mums tiktu paciņas, būtu tikpat sirsnīgi svētki, kādus viņi uzdāvināja mums,” tādus vārdus saņēmām no Valkas novada pensionāriem, kurus pirms Ziemassvētkiem pārsteidza rūķīši ar paciņu.

“Jaukākā paciņa, ko esmu savā mūžā saņēmis, tik labas konfektes, tik ļoti patika atraktīvie rūķi, kādam arī veci cilvēki šķiet svarīgi, ne jau konfektes ir nozīmīgas, bet uzmanība, sirsnība, līdz sirds dziļumiem aizkustināja, nespēju valdīt asaras, tik mīļi tas bija, paldies, paldies, paldies!”

Tik daudz Valkas novada senioru pateicības vārdu, kas veltīti Elīnai Sulai un viņas atbalsta komandai – Līgai Luterei-Kārkliņai un Baibai Ontensonei –, vēl līdz šim nebija nācies uzklausīt. Patiesības labad gan jāteic, ka “Ziemeļlatvija” ir tikai kā starpnieks šajā labdarības akcijā, kurā ne tikai vietējie iedzīvotāji, bet arī ārpus Latvijas dzīvojošie novadnieki, uzņēmumi un zemnieku saimniecības ziedoja saldumus un naudas līdzekļus senioru, sākot no 70 gadu vecuma un vecākiem, saldumu paciņām.

Akcijā iesaistītie jau aizvadītajā nedēļā uzsāka paciņu piegādi uz senioru mājām. Telefonu zvanus saņēma gan “Ziemeļlatvijas” galvenā redaktore Ingūna Johansone, gan arī žurnāliste Inga Karpova.

Telefonsarunā valcēniete astoņdesmit piecus gads vecā Ainas kundze, no aizkustinājuma raudādama, stāsta: “Atveru durvis, un tur stāv divas laipnas meitenītes. Novēlēja priecīgus svētkus un pasniedza paciņu. Ir ļoti skumji, ka mūsu pašu pašvaldība nespēja pensionāriem šajos svētkos sagādāt prieku,” uzskata seniore.

Arī pensionāre Inta no Valkas pagasta Sēļiem Elīnai saka paldies.
“Abi ar vīru saņemam pensiju. Iztiekam, nav par ko sūdzēties. Taču esam vientuļie pensionāri, jo dēls aizgāja bojā. Līdz ar to mums nav neviena, kas sagādātu šādu svētku pārsteigumu,” ir atklāta Valkas pagasta seniore.

Siltus vārdus un paldies Elīnai sūta arī valcēnietis Alfons Putniņš. Viņš stingri aicina šī sasaukuma novada deputātus nākamreiz vairs nekandidēt uz vietējā deputāta vietu, jo tas, kas šī gada nogalē senioriem jāpiedzīvo, no pašvaldības puses ir nesmukums.
“Ne jau mums tās konfektes ir vajadzīgas, bet gan uzmanība. Pietiktu ar apsveikuma kartīti,” uzskata A. Putniņš.

Arī kārķēnietis Aivars Ābele ir viens no tiem, kurš saviļņojumā vēlējās pateikties par uzmanību, kas parādīta pensionāriem. “Es patiešām brīnos, kur jaunai meitenei tāda uzņēmība. Gods un slava! Tagad pensionāriem vajadzētu samesties kopā un izdomāt, kā viņai atdarīt ar labu,” spriež A. Ābele.

Vilnis Elīnai un visiem, kuri ziedoja, gatavoja un piegādāja paciņas, vēl saņemt atpakaļ tikpat daudz sirsnības, kā viņa un citi atbalstītāji sarūpēja pensionāriem.

Bija arī zvanītāji, kuri vārdu nenosauca, bet vēlējās dalīties ar savu prieku un pateikt paldies akcijas rīkotājām. Kad taujājām tiem dažiem, kuri ir čaklo rūķīšu statusā, vai visi pensionāri ir tik sajūsmināti par viņiem veltīto uzmanību un paciņām, atbilde sekoja, ka, protams, nav. Ir, kas neko nav dzirdējuši par šo akciju, kas never vaļā durvis vai paburkšķ par vēlo apmeklējumu. “Kad šādi staigā pa mājām, redzi, kādos apstākļos, cik vientulīgi dzīvo cilvēki. Paciņu iznēsāšana ir nogurdinoša, jo adrešu ir daudz, ne visur cilvēki ir mājās vai atver, taču tā pozitīvā enerģija, tās priekā starojošās veco ļaužu acis uzlādē tā, ka, šķiet, visu dienu un nakti varētu skriet un darīt vēl simtiem darbu. Mani pašu patiešām ļoti iedvesmo un iepriecina šie pensionāru apmeklējumi. Un neviens neteica, ka baidās, ka atnesīsim kovidu. Visi tikai pateicas par izrādīto uzmanību. Domāju, ka pat konfektes paliek otrajā plānā, galvenais, ka kāds viņus atceras, pagodina,” “Ziemeļlatvijai” stāsta viena no daudzajām rūķītēm, kura vēlējās palikt anonīma, tāpat kā daudzi labvēļi, kuri gādāja saldumus un apdāvināja seniorus.