Ilze Fedotova
Svētdien, 2.oktobrī, tiek atzīmēta Skolotāju diena. Piektdien uz skolu bērni nesa rudens ziedus un skolotāji saņēma siltus vārdus un apsveikumus. Ojāra Vācieša Gaujienas pamatskolas latviešu valodas skolotājai Ilzei Zilberei profesijas svētki jau kļuvuši par gadskārtēju tradīciju, jo skolā nostrādāti 33 gadi un viss vēl turpinās.
Kā atzīst I. Zilbere, Skolotāju dienā viņai parasti ir duālas sajūtas, bet šajā reizē gribas runāt tikai par pozitīvo. “Tie ir skaisti mūsu profesijas darba svētki. Vienmēr ir prieks un gandarījums saņemt sveicienus un labus vārdus par to, ko daru no sirds. Ir patīkami, ka tiec novērtēts un pamanīts. Ar to es domāju gan bērnu sveicienus rudens ziedos, gan labos vārdos, ko varbūt arī ikdienā gribētos dzirdēt biežāk. Patiesībā šis ir tāds skaists svētku mēneša turpinājums mūsu skolā, jo skola nosvinēja simtgadi,” iesāk I. Zilbere, kura savā ģimenē ir vienīgā, kura pievērsusies pedagoga profesijai. Vecāki pavēruši ceļu mīlestībai pret grāmatām, no tā veidojusies vēlme pašai kļūt par literatūras skolotāju un šo sapni viņai savā dzīvē arī izdevies īstenot.
I. Zilbere ir no Smiltenes. Dažus gadus strādāja Zvārtavas pagasta Ozolu skolā. Vēlāk dzīves ceļš viņu aizveda uz Gaujienu, uz Ojāra Vācieša Gaujienas skolu. “Tur es sāku strādāt kā literatūras skolotāja. Mana mīlestība ir literatūra. Arī joprojām. Grāmatas lasu katru brīvu brīdi. Arī pati pievēršos daiļradei, rakstot dzeju, esejas, miniatūras,” turpina I. Zilbere.
Viņa stāsta, ka tajā laikā, kad bija jāizvēlas, par ko kļūt, viņas izvēle bijusi starp žurnālistiku un pedagoģiju. Izvēlējusies otro un ne mirkli to nenožēlo, sakot, ka nevar sevi iedomāties kādā citā profesijā. “Sirdij tuva man vienmēr ir bijusi literatūra un rakstītais vārds. Tas, ko esmu piedzīvojusi savā darba mūžā, esot par skolotāju, to es noteikti nevarētu piedzīvot kādā citā profesijā. Pats svarīgākais, ja redzu, ka mans sacītais un mācītais kā sēkla krīt auglīgā augsnē. Nu kaut kas, kaut maza daļiņa tiek katram. Ja arī pēc gadiem skolēns atceras to labo, kas ielikts viņa pamatos, var teikt paldies par parādīto ceļu dzīves jēgas meklējumos, tad visas pārvarētās grūtības ir tā vērtas. Bija tik patīkami simtgades salidojumā satikt savus audzēkņus, redzēt, ka viņi katrs ir atraduši savu ceļu dzīvē. Tas vien ir to vērts, tas nozīmē, ka mans darbs nav bijis veltīgs. Un to var teikt katrs skolotājs, kurš dara savu darbu no sirds,” pauž I. Zilbere un teic, ka patīkami ir arī tas, ka absolventi atceras ceļu uz skolu un dzimto Gaujienas pusi. To pierāda arī tas, ka skolas simtgades salidojums bija kupli apmeklēts, turklāt absolventi ieradušies no Īrijas, Lielbritānijas, Jelgavas, Rīgas, Cēsīm un citām vietām.
Sarunājoties ar skolotāju, rodas sajūta, ka viņa ir starp tiem, kas šajā profesijā saskata daudz pozitīvā. “Protams, esmu piedzīvojusi vairākas desmitgades izglītības jomā, pat dažādas reformas, bet tas nozīmē tikai to, ka laiks iet uz priekšu un bez pārmaiņām noteikti neiztikt. Skaidrs, ka ikdiena nemaz tik viegla nav, bet es joprojām cenšos sev iekšēji saglabāt to sajūtu, ko sauc par romantismu. Jā, esmu romantiķe dvēselē un priecājos, ka dzīve nav manī to izdzēsusi. Tas nenozīmē, ka viss ir tikai rožaini, bet, ja man dzīvē būtu jāsāk viss no jauna, tad es neko citu nemaz darīt negribētu, ceļš vestu atkal uz skolu,” ar pārliecību saka skolotāja.
Vaicājot, ko citiem skolotājiem varētu novēlēt Skolotāju dienā, I. Zilbere teic: “Novēlu kolēģiem nezaudēt optimismu, par spīti visam nepazaudēt dzīvesprieku, jo visas pārmaiņas nāk un aiziet. Mēs taču esam pie tām jau pieraduši. Noteikti nevajadzētu sevi sarūgtināt ar daudzām bezjēdzīgām lietām, kas arī diemžēl mūsu profesijā ir sastopamas, bet paņemt no sava darba tikai to gaišāko, labāko un pašu skaistāko!”
Ar dzīvi noslēdzot derības,
piekļāvos pīlādža rūgtajai mutei,
pasaule uzziedēja no jauna.
Ilze Zilbere
Reklāma