Sandra Pētersone
Smiltenes novadpētniecības muzejā Bilskas pagasta Mēru muižā atvērtā ekspresizstāde “Liktenīgais februāra ceļš” ir apliecinājums tam, kā viena notikuma izpēte var aizvest pie nākamā un veidot jau plašāku skatījumu uz kādu periodu Latvijas vēsturē.
“Liktenīgais februāra ceļš” vēstī par vēl neizzinātiem un traģiskiem 1918. gada februāra notikumiem Smiltenes un visas Ziemeļvidzemes apkārtnē – tādiem, kas mainīja daudzu cilvēku dzīves un ietekmēja politisko notikumu gaitu tagadējā Latvijas teritorijā.
Viss sākās ar vienu teikumu
Viss sākās ar to, ka Smiltenes novadpētniecības muzeja kolektīvs 2022. gadā veidoja ekspozīciju par Mēru muižas vēsturi un novadnieces Ingunas Kudlānes apkopotajos materiālos muzeja vadītāja Ieva Miķe pievērsa uzmanību vienam teikumam, proti, vēstījumam, ka pēdējais Mēru muižas īpašnieks Jakobs Augusts Hekers miris 1918. gada februārī ceļā uz Pleskavu.
“Izlasītais mani sāka urdīt. Kāpēc miris? Kas notika?” sarunā ar “Ziemeļlatviju” atceras Ieva Miķe.
Lai to noskaidrotu, viņa sāka pētīt Smiltenes novada bibliotēkā un muzeja krājumos pieejamos materiālus un ziņojumus 1918. gada periodikā, kas digitalizētā veidā glabā vēsturi Latvijas un Igaunijas bibliotēku krājumos. Tas viss muzeju aizveda pie daudz plašāka mēroga politisko notikumu izpētes Ziemeļlatvijā, kas līdz šim bijuši tikai fragmentāri apskatīti dažādos publicētajos avotos, bet nu, skatīti no vienota redzespunkta, atklāj jaunu lappusi toreiz tik ļoti nestabilajā un sarežģītajā politiskajā situācijā Latvijas teritorijā.
Izstāde īsos astoņos skarbos un šķietami formālos soļos izstāsta par notikumiem pirms 105 gadiem aptuveni pusotra mēneša garumā, īpaši akcentējot nedēļu no 1918. gada 18. februāra, kad boļševiku spēki realizēja agresīvi militāru operāciju, kuras rezultātā traģiski un bezjēdzīgi dzīvību zaudēja vairāk nekā 20 cilvēku, to skaitā arī Mēru muižas īpašnieks Jakobs Augusts Hekers.
Līdz ar to izpētes ceļa sākums ir kā avota izteka vēsturiskā muzeja novietojuma vietā – Mēru muiža nav tikai skaista, Smiltenes novadā vienīgā labi saglabājusies neorenesanses stilā celta kultūrvēsturiska ēka, kas šobrīd ir Smiltenes novadpētniecības muzeja mājvieta. Izpētes sākums ir saistīts ar pēdējā muižas īpašnieka un šīs ēkas cēlēja Jakoba Augusta Hekera traģisko bojāeju 1918. gada februārī, norāda muzeja kolektīvs.
1918. gada 18. februārī, īsi pirms vācu karaspēka vispārējā uzbrukuma, Iskolats (Latvijas Strādnieku, kareivju un bezzemnieku deputātu padomes izpildkomiteja) un Iskosols (Krievijas 12. armijas kareivju deputātu padomju izpildu komiteja) izsludināja neokupētajā Latvijas teritorijā aplenkuma stāvokli. Apriņķos tika nodibinātas padomju kara revolucionārās komitejas. Iskolata prezidijs nolēma arestēt visus kontrrevolucionārus un aizdomās turētās personas un izsūtīt no Latvijas, lai vācu ienākšanas gadījumā tie nevarētu kaitēt Latvijas darba tautai.
Šī lēmuma ietvaros dažās dienās tika apcietināti vairāki simti latviešu inteliģences pārstāvju, sabiedrisko un politisko darbinieku – mācītāji, advokāti, tirgotāji, namsaimnieki. Cēsīs tika arestēti ap 150 cilvēku, Valmierā – ap 120, Strenčos un apkārtnē – 21, Smiltenē – 18, Valkā viņiem pievienojās vēl vairāki redzami latviešu politiskie darbinieki.
Pretī formālumam – “kailā” cilvēcība
Domājot par izstādes “Liktenīgais februāra ceļš” dizainu (dizaina drukas izpildītājs – Smiltenes uzņēmums “ITS Tehnoloģijas”), Smiltenes novadpētniecības muzejs izvēlējās koncepciju, kurā dokumentālās neitralitātes formālums vēl vairāk kontrastē ar “kailo” cilvēcību, akcentē un padara redzamus šo cilvēku pārdzīvojumus un briesmu pilno ceļu pretī liktenim, kuru noteica viņu vērtībām sveša, nesaprotama un agresīva vara,
“1918. gads pirms Latvijas neatkarības nodibināšanas bija ļoti sarežģīts. Dažādu ārvalstu politisku interešu bija tik daudz, ka mūsdienās ir sarežģīti izburties cauri politisko intrigu mudžeklim. Mēs vēlējāmies vēsturisko informatīvo materiālu pasniegt kinestētiskā veidā, ar sajūtām, tausti, lai skatītāji uztvertu notikumu emocionālo traģismu. Šis stāsts, kas atklājas caur niansēm, caur atmiņām, varētu būt saistošs arī skolu jaunatnei, lai vēsturi, kas varbūt brīžiem šķiet neinteresanta un nesaprotama, viņi ieraudzītu caur konkrētu cilvēku likteni,” stāsta muzeja izglītojošā darba un darba ar apmeklētājiem vadītāja Vita Blate.
Izstāde “Liktenīgais februāra ceļš” ir visa Smiltenes novadpētniecības muzeja kolektīva kopdarbs.
To muzeja darba laikā var apskatīt līdz 4. martam: sestdienās no pulksten 10 līdz 16, darbdienās – no pulksten 10 līdz 17, izņemot pirmdienas (ceturtdienās no pulksten 11 līdz 18).
Izstāde ir veidota tādā formātā, ka to varētu eksponēt arī citviet, piemēram, bibliotēkās, un, ja kādai bibliotēkai būs interese par to, muzejs ir atvērts sadarbībai.
Smiltenes novadpētniecības muzejā šomēnes ir apskatāma vēl viena ekspresizstāde “Mīlestības vēstule”. Tajā eksponētas ap 1929. gadu rakstītas vēstules kādai Vilmai Smiltenē (sievietes uzvārds nav zināms), pirmskara laulību kartes, saderināšanās kartes, ielūgumi un galda kartes.
“Tas viss ir kā skaista, trausla liecība cilvēku attiecībām un vienlaikus 100 gadus senas vēstures vēsts no mūsu novadniekiem – Smiltenes, Bilskas, Blomes, Grundzāles un citām novada pusēm, kas apliecina 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta pirmās puses sabiedrībā esošo tradīciju, modes, estētiskā skatījuma nianses un arī poligrāfijas iespējas šajā laikā. Izstādes apmeklētājiem ir iespēja šeit uzrakstīt arī savu vēstuli,” piebilst Vita Blate.
Kādā no nākamajiem laikraksta numuriem publicēsim Smiltenes novadpētniecības muzeja sagatavoto materiālu par 1918. gada februāra notikumiem Smiltenes un visas Ziemeļvidzemes apkārtnē.
Reklāma