Sandra Pētersone
Pret to, kas notiek tavā valstī, tu nedrīksti būt vienaldzīgs, tāpat arī tu nedrīksti par to neinteresēties, jo tas viss šā vai tā rezultātā ietekmēs tevi, tavu ģimeni, tavus draugus.
Tev ir tiesības uz savu viedokli arī tad, ja tas nesakrīt ar oficiālo ideoloģiju un ja tevi tāpēc var nolamāt pat par sazvērestības teoriju piekritēju. Ja tās ir tavas domas, tev no tām nav jāatsakās tikai tāpēc, ka kādam tās nepatīk. Tu neesi nekāds vējrādītājs. Tu esi tu pats.
Tu nedrīksti teikt, – “ai, man viss vienalga, ko tad es tur varu izdarīt” vai arī – “citur cilvēki taču dzīvo vēl sliktāk”. Ja viņi tā dzīvo, lai dzīvo. Ir jāskatās labāki piemēri. Ir jāizmaina tas, kas tavā valstī ir slikti. Vismaz ir jācenšas to darīt.
To visu es saku pati sev. Tajās reizēs, kad man līdz kaklam ir politiskais “teātris” Latvijā. Tajās reizēs, kad mani kārtējo reizi pārņem dusmas par vēlmi Latvijā ievazāt idejas, kas ir pretstatā pasaules dabiskajai kārtībai un ētikas vērtībām, tādējādi jaucot cilvēkiem galvas, kas ir labais un kas – ļaunais. Piemēram, cenšoties sabiedrībai uzspiest cilvēka kā bezdzimuma būtnes un “piedzimšanas nepareizā ķermenī” ideoloģiju (laikā, kad Latvija izmirst, jo bērni dzimst arvien mazāk!).
Es varētu uzskaitījumu turpināt vēl un vēl, taču tas viss nav nekas jauns un ne par to ir stāsts. Stāsts ir par to, kur rast patiesas vērtības laikā, kad cilvēku izturēšanās principi un normas attiecībā citam pret citu un arī pašiem pret sevi diemžēl arvien vairāk degradējas.
Man ir savi garīgie resursi, kuros pasmelties, lai līdzsvarotu dzīvošanu blakus negācijām, bet arī tie reizēm izsīkst. Tieši tādā brīdī kā patvērums “Facebook” nesen parādījās nepilnas 15 minūtes garš videoieraksts – 1993. gada
2. augustā Imants Ziedonis intervē Ausmu Ziedoni-Kantāni abu Murjāņu mājas pagalmā. Video publiskoja Imanta Ziedoņa muzejs, par to tam liels paldies.
Izcila intervija. Pārlaicīgas personības. Cieņpilns, harizmātisks saskanīgums. Skaista, tīra, cieņpilna mīlestība, kas sasildīja sirdi. Tie ir tikai daži no komentāriem, kuros savās domās pēc video noskatīšanās dalās cilvēki.
Ausmas pieskāriens Imanta rokai, acu skats, gaisā burtiski sajūtamas dziļas tuvības vibrācijas, tas, ko un kā abi saka viens otram, arī mani spirdzina ar savu gaišumu un jūtu patiesumu. Un atgādina, – laiki mainās, cilvēki aiziet, bet ir mūžīgas vērtības, piemēram, mīlestība, savstarpēja cieņa, garīgums, ētiskums, ko nedrīkst pazaudēt.
“Auķis man vienmēr mācījis laimīgam būt”, vienā no intervijām par savu dzīvesbiedri teicis Imants Ziedonis. Un savu laimi viņš tālāk deva visiem, kuri lasa viņa Dzeju.
Tikai cik, laikam ejot uz priekšu, būs cilvēku, kuri lasīs grāmatas, kaut gan tieši tas garīgi bagātina un uztur smadzenes formā? Pētījumi parāda, ka lasītprasme mazinās, daļa bērnu ne tikai neprot lasīt pat līdz 1. klases beigām, bet arī, absolvējot pamatskolu, nesasniedz vajadzīgo lasītprasmes līmeni. Vai nākotnes sabiedrībā pār analfabētiem valdīs mākslīgais intelekts?
Reklāma