Pārņem patīkama lielummānija

Jau pirms kāda laika ķēros klāt savu sēklu krājumu izrevidēšanai un secināju, ka mani ir pārņēmusi visīstākā lielummānija – atradu vairākas paciņas ar dažādu veidu salātiem, dillēm, baziliku, kabačiem un spilgti dzelteniem un baltiem patisoniem. Īpaši rūpīgi glabātas gurķu sēklu paciņas, kurās paslēpušās trīs sēkliņas par tik lielu naudu, par kuru “pat aunu var nopirkt”, kā teiktu tautā iemīļotās filmas “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” varone Mirttante. Toties siltumnīcā izaugs garie gurķi. Kur vēl vairāku šķirņu asteres, cīnijas un samtenes. Ja godīgi, puķu sēklu kaste ir pilna līdz malām. Izskatās, ka joprojām plānoju apsēt un apstādīt vairāku hektāru lielu dārzu. Taču, veikalos ieraugot plašo sēklu piedāvājumu, kājas pašas aiznes pie sēklu paciņu plauktiem, kur laika kontrole neeksistē. Pieļauju, ka ne jau man vienai piemīt šī “slimība”, bet, ja godīgi, es ar to necīnos.

Patiesībā man dārziņš ir pavisam neliels, tur vēl uzstādīta paliela siltumnīca un ir pašas iestādīti ogulāji. Katru gadu savā dārziņā izaudzēju daudzveidīgu dārzeņu ražu. Un kā tur zied puķes – tulpes, narcises, vairāku šķirņu peonijas, gladiolas, mārtiņrozes, kliņģerītes, gazānijas, rozes un lavandas. Šoziem veiksmīgi ir pārziemojis arī mans mīlestības kociņš – tautā saukts par Jānīti. To sen man sirds kāroja un izdevās arī nopirkt tepat Valkas tirgū. Visas puķes ne uzskaitīt, bet gribas sēt un stādīt vēl un vēl. Un to arī darīju aizvadītajās garajās Lieldienu brīvdienās. Marta vidū iesētās sēklu kastītes ar dzīvelīgiem stādiņiem aizceļoja uz siltumnīcu. Aprīļa pirmajā dienā stādu audzēšanai sasēju visu, bez kā īsta latvieša dārzs nav pat iedomājams. Pietiks sev, kaimiņiem un draugiem.

Patiešām no sirds priecājos, ja varu dalīties ar pašas izaudzētiem stādiem. Man tas sagādā ne tikai prieku, bet arī gandarījumu, ka es, cilvēks, kurš, bērnībā ravējot kilometriem garās lopbarības biešu vagas, zvērēja, ka nekad dzīvē man nebūs pašai savs dārzs, tagad dārza darbus izbaudu. Nekad nesaki nekad. Tagad gribu teikt, ja man nebūtu sava dārziņa, es būtu nelaimīga. Taču es patiesi esmu laimīga, redzot, kā pavasaris plaucē zaļos asnus. Tā ir cerība, ka viss turpinās un ziema ir galā.