Pārāk bieži zūd saprāts

Man šķiet, ka viena no cilvēka veiksmēm ir darīt darbu, kas sirdij tuvs, un strādāt kolektīvā, kurā viens otru atbalsta, uzklausa un, ja vajag, sniedz palīdzīgu roku. Kādreiz jau var būt asāka viedokļu apmaiņa, ja tas nepieciešams kāda sarežģītāka un komplicētāka jautājuma pieņemšanā. Tas viss pieder pie lietas, ja vien pēc tam kolektīvā iestājas miers un saskaņa. Darba kolektīvs ir kā otra ģimene, jo nav jau nekāds noslēpums, ka reizēm ar saviem ģimenes locekļiem kopā iznāk būt mazāk nekā ar kolēģiem.

Kāpēc es to visu rakstu? Tāpēc, ka man nav pieņemami, ka publiskā vidē parādās ieraksti, kas nudien liek domāt, ka demokrātija kādam ir sajaukusi galvu. Man tas nav saprotami, kā kolēģis par otru kolēģi publiskā vidē var rakstīt visneiedomājamākās lietas. Tas nedara godu ne pašam rakstītājam, ne arī visam darba kolektīvam. Un kāpēc šie rakstītāji uzskata, ka tikai viņiem ir neapgāžama taisnība un jebkurš pretarguments tiek pavērsts pret pašu cita viedokļa paudēju.

Lai godīgi izrunātos aci pret aci, tam nepietiek dūšas. Tā vietā otru apliet ar samazgām ir daudz vieglāk un ērtāk. Visa šī situācija atgādina teicienu – suņi rej, bet karavāna dodas tālāk. Protams, ka dzīve turpinās, bet vai kāds iedomājas, kā jūtas tas cilvēks, kuram publiski uz galvas uzgāž samazgu spaini? Ne jau visi spēj izturēt šādus pazemojumus, ne visiem ir stipra nervu sistēma. Un te der atcerēties to, ko teikuši gudri un viedi cilvēki, – nedari otram to, ko negribi, lai tev nodara.

Diemžēl arvien vairāk nākas apzināties, ka cilvēki savas iedomātās patiesības dēļ ir gatavi otram publiski “pārkost rīkli”, nedomājot par sekām. Ieteiktu pirms tam, kad gribas kādu publiski aizvainot vai “norakt”, kādu laiku apdomāties un tad “šaut”. Der arī paskatīties uz sevi no malas  Cilvēki ir saprātīgas būtnes, bet nu jau pārāk bieži šis saprāts zūd.