Ilze Fedotova
Par godu septembrim, dzejas mēnesim, Apes bibliotēkas bibliotekāre Ligita Leite vēlējās izveidot Apes jaunieša dzejas izstādi, lai ar tās palīdzību arī citi varētu lasīt un vērtēt jaunā autora darbus. Uz šo ideju atsaucās apeniete Dārta Elīza Bērziņa.
“Sākotnēji mums ir jāpriecājas par to, ko mums blakusesošie cilvēki dara un rada, tāpēc šis ir lielisks veids, kā to sākt darīt,” uzskata L. Leite.
Šobrīd izstādē lasāmi 13 Dārtas sarakstīti dzejoļi, bet pavisam kopā to viņai ir vairāk. Kā viņa pati saka, šie ir dzejoļi, kas jaunietei pašai saistās ar kādiem zīmīgiem notikumiem dzīvē, brīžiem, kad radusies vēlēšanās sajūtas atstāt uz papīra, uz palikšanu atmiņā. Dārta teic, ka viņas dzeja varētu būt saistoša kā pusaudžiem, tā pieaugušiem cilvēkiem.
“Jauki, ka Ligita Leite šādu ieceri attīstīja. No sākuma es varbūt kautrējos kaut kur to tik publiski pasniegt, bet saņēmos. Turklāt dzejoļu izstāde ir manā dzimtajā Apē, tāpēc atbildība ir divtik liela, jo dzeju rakstu ne tik sen – tikai divus gadus. Konkrēti šos dzejoļus izvēlējos, jo tie ir par mazākām un lielākām laimītēm, mūsu iekšējiem taureņiem. Varbūt tas skan tā klišejiski, bet man patīk Imanta Ziedoņa dzejoļi, allaž tajos saskatu kaut ko no sevis. Atceros, ka vienā dienā atnācu no skolas un man radās vēlme kaut ko uzrakstīt. Tā tapa pirmais dzejolis. Patiesībā ilgu laiku es kautrējos kādam rādīt, likt vērtēšanā savus dzejoļus, jo ir daudz dažādu stereotipu par dzeju. Izlasīju vecākiem, draugiem, tuvākajiem. Un, super, viņiem patika, tas bija neticami! Ieliku “Facebook” sociālajā tīklā, tur arī komentāros saņēmu atzinīgus vārdus. Tā pēc kāda laika tapa vēl viens dzejolis un vēl, tā iedvesmas brīžos kaut ko pierakstīju,” stāsta jauniete, kura tagad mācās Valmieras Viestura vidusskolā teātra novirzienā.
Dārta par savu dzeju saka: “Emocijas, sajūtas – cilvēki par to baidās runāt. Kādam ir neērti, kāds nejūtas labi, ar to daloties. Tas ir tikai normāli. Es savas sajūtas varu parādīt, rakstot dzejoļus, jo ticu, ka varbūt kāds ir juties, domājis līdzīgi kā es. Kad rakstu dzeju, pieķeros taureņu tēmai. Mani tie uzrunā ar savu dažādību, brīvo lidojumu un netveramību, tāpēc izstādei arī šāds nosaukums – “Mazās laimītes. Taureņi lido.”
Viņa saka, ka ar šo dzejas rakstīšana neapstāsies, jo sapnis ir apkopot visus savus dzejoļus krājumā. “Līdz šim Dzejas dienas man saistījās ar obligātajiem pasākumiem skolā, bet šajā gadā Dzejas dienās pati meklēju iespējas, kur apmeklēt kādus pasākumus, kas pilnveidotu manu redzesloku. Tā, piemēram, šonedēļ devos uz Rīgu, kur tikos ar dzejnieci Ingu Pizāni. Jauki aprunājāmies, rakstījām dzejoļus. Pēc šīs tikšanās sapratu, ka dzejoli var uzrakstīt par pašām vienkāršākajām lietām, kas mums ir apkārt, kurām ikdienā varbūt paejam garām, bet tās patiesībā būtu uzmanības un apbrīnas vērtas, par to ir vērts aizdomāties,” tā D. E. Bērziņa.
Dārta Elīza Bērziņa
Lūdzu atnāc
Satiec mani
Mirkli paturi manu roku
Iedzersim siltu tēju
Smiesimies un dejosim lietu
Uzkāpsim kalnā un gaidīsim sauli
Aizmirsīsim par negaisu
Ķersim laimi
Un lidosim reizē ar taureņiem
Lūdzu atnāc.
Reklāma