FOTO: NO VIDAGAS BIBLIOTĒKAS ARHĪVA
Vidagas bibliotēkā šomēnes atklāta Virešu pagasta iedzīvotājas Ināras Ozoliņas kolekcijas izstāde “Ar sērkociņa kastīti kabatā”.
Izstādē apskatāmas teju 500 dažādas sērkociņu kastītes gan no Latvijas, gan citām valstīm, dažas arī ar Smiltenes novada simboliku.
Neliela daļa Inārai vēl palikusi mājās. Kopā ar saviem tuvākajiem Ināra priecājas par sērkociņu kastīšu dažādību – dabas skati, dzīvnieki, notikumi un daudz kas cits. Lai šajā priekā dalītos ar citiem, nolēmusi, ka vietējā bibliotēkā izstādē tām kādu laiku būs īstā vieta.
Vienādu sērkociņu kastīšu Ināras kolekcijā nav. Ja sākotnēji pirmajā acu skatienā šķiet, ka kādas kastītes ir līdzīgas, tad noteikti tām ir kāda atšķiršanās zīme, piemēram, iekšā ir atšķirīgu krāsu sēra kociņi.
Kolekcijas īpašniece stāsta, ka sērkociņu kastītes kolekcionēt sākusi 2007. gadā, kad devusies ceļojumā uz Čehiju. “Kā šodien atceros to dienu. Bijām Prāgā, pie Kārļa tilta, mūs ieveda vietējā suvenīru veikaliņā. No ceļojuma mājiniekiem gribējās atvest kaut kādu nieciņu, katram kaut ko. Tajā laikā viens no mazdēliem tā kā bija uz to brīdi apņēmies kolekcionēt sērkociņus, tad es, par viņu domājot, iegādājos sērkociņu kastītes. Tās bija pavisam mazas – mazmazītiņa izmēra kastītes, ļoti neparastas. Tādas nekur nebiju redzējusi. Man iepatikās, un paņēmu arī sev. Kopš tās dienas burtiski “saslimu” ar sērkociņu kastīšu kolekcionēšanu. Vienalga kur dodos, veikalos vai citviet vienmēr pievēršu uzmanību sērkociņu kastīšu piedāvājumam. Viegli ļauties kārdinājumam. Mūsdienās jau gandrīz katras ievērības cienīgas vietas piedāvājumā būs pa kādai unikālai sērkociņu kastītei. Ja man tādas kastītes vēl nav, noteikti nopērku,” atzīst Ināra.
Arī viņas radi un draugi tagad jau zina, ka no ceļojumiem Inārai jāved sērkociņu kastītes. “Tās ir mazas, neaizņem daudz vietas, tāpēc no ceļojumiem ir viegli atvest. Bērni atved sērkociņu kastītes no Norvēģijas, citām valstīm. Piemēram, no Grieķijas man ir ļoti skaista, kas izstrādāta no ādas. Turklāt kolekcionēšanai tās ir ļoti pateicīgas. Ja zinu, no kurienes sērkociņu kastīte atceļojusi, kas to man atvedis, tad uz maza papīra gabaliņa uzrakstu datumu un vietu. Lieku šo papīrīti kastītē. Tikai tā paliek atmiņā, no kurienes kastīte pie manis nokļuvusi. Protams, daļai kastīšu šādu atpazīstamības zīmju diemžēl nav,” saka Ināra.
Viņa priecājas, ka sērkociņu kastītes arī mājās ir pārskatāmas un visas pie vietas. “Znotiņš uztaisīja tādas kastes ‒ nelielas vitrīnas ar stiklu sērkociņu kastīšu biezumā. Tur saliktas sērkociņu kastītes viena otrai blakus. Ir gan pārredzami, gan praktiski, mana kolekcija nekur pa plauktiem vai kastēm nemētājas ‒ tai ir speciāli atvēlēta vieta,” pastāsta kolekcijas īpašniece.
Taujāta, vai šie sērkociņi tīri praktiski tiek lietoti saimniecībā, krāsns kurināšanai, Ināra atbild: “Nekādā ziņā. Kolekcija ir kolekcija. To nevar tā vienkārši izdāļāt pa labi, pa kreisi. Man gan ir tāda maza “čupiņa” ar sērkociņu kastītēm, kas atkārtojas. Tās tad var izmantot ikdienā, ja ir tāda vajadzība.”
Sērkociņu kastīšu izstāde apskatāma bibliotēkas darba laikā līdz pat 3. aprīlim.
Vēl bez košās sērkociņu kastīšu izstādes Vidagas bibliotēkā līdz 3. aprīlim ir apskatāma Ojāra Vācieša Gaujienas vispārizglītojošās un mākslu pamatskolas vizuāli plastiskās mākslas programmas audzēkņu darbu izstāde “Mandalas”. Mandalas tapušas skolas konkursa “Ojāra Vācieša dzeja, iedvesmas avots manai mandalai” ietvaros.
