No Rīgas atgriezies saimniekot senču viensētā, turpina turēt roku uz politikas pulsa (1)

Smiltenietis Andris Pauls-Pāvuls ir cilvēks, kura vārdu vismaz Smiltenes pusē zina daudzi, pateicoties viņa aktivitātēm sociālajos tīklos. Savā ziņā viņš brīvprātīgi ir uzņēmies darbu, kas ir viens no žurnālistikas uzdevumiem, proti, būt demokrātijas sargsunim. Tas nozīmē ‒ sabiedrības interesēs uzraudzīt valsts un pašvaldību varu.

Taču Andris Pauls-Pāvuls nav žurnālists. Viņš ir uzņēmējs, kuram ir sava saimniecība Smiltenes pagastā un kur viņš audzē aitas un gaļas liellopus.

Uzaicinājām Andri Paulu-Pāvulu uz interviju ar šo rindu autori, žurnālisti Sandru Pētersoni mūsu raidierakstā jeb podkāstā “Ziemeļlatvijas sarunas”, lai pavaicātu, kādēļ viņš to dara – ierauga dažādas negācijas, meklē, kur tām “aug kājas”, pēta un analizē cēloņu un seku likumsakarības un raksta par to savā “Facebook” kontā “Smiltenes novada attīstībai”, ko pats arī administrē. Raidieraksts skatāms “Ziemeļlatvijas” “YouTube” kanālā un portālā www.ziemellatvija.lv.

Meklējot informāciju par Andri Paulu-Pāvulu internetā, viskoncentrētāko apkopojumu piedāvā sarunu festivāls “Lampa”: “Andris Pauls-Pāvuls. Bijušās Augstākās Padomes un Ministru padomes darbības izmeklēšanas komisijas lietpratējs. Studējis RMI farmāciju un LU jurisprudenci. Viens no Latvijas Nacionālās Neatkarības kustības dibinātājiem un vadītājiem 1988. gadā. 5. Saeimā strādājis kā lietpratējs izmeklēšanas komisijā. No 6. līdz 9. Saeimai pabijis varas virtuvē. 2008. gadā pametis Rīgu, lai ķertos pie senču viensētas atjaunošanas Smiltenes pagastā. Tagad audzē aitas un vēro politiskos procesus no malas”.

‒ Taču tu jau ne tikai vēro, bet arī aktīvi iesaisties, izsakot savus komentārus, vismaz attiecībā uz Smiltenes novadā notiekošo. Kas ir tas dzinulis, kas tevi mudina to darīt?

‒ Tā ir iepriekšējā dzīves pieredze. Pirms 20 gadiem pārceļoties uz Smilteni un laikam ejot, es redzēju lielu atšķirību un kontrastu ar Rīgu. Minēšu spilgtu piemēru. Rīgā, sākot no 1987. un 1988. gada, sākās demonstrācijas. Visi zinām 1987. gada notikumus 14. jūnijā un 23. augustā pie Brīvības pieminekļa. Tauta vairs nebaidījās, nāca ārā no mājām, piedalījās demonstrācijās un piketos. Rīgā dažādi piketi bija ierasta lieta. Spilgtā atmiņā man ir gadījums pirms daudziem gadiem Smiltenē, kad centrālajā laukumā nakts laikā bija uzstādīta ļoti laba, mākslinieciska instalācija – zelta krāsā nokrāsots pods, kurā bija ievietota degvielas kanna arī zelta krāsā. Tas bija protests nesaimnieciskai budžeta pieņemšanai. Pašvaldības policija agri no rīta šo instalāciju noņēma. Arī žurnālistiem neizdevās noskaidrot, kas šo instalāciju uzstādījis.

‒ Atceros šo gadījumu. “Ziemeļlatvija” par to rakstīja. Aicinājām akcijas autorus sazināties ar redakciju, taču viņi neatsaucās.

‒ Un te ir tas paradokss, ka atšķirībā no lielpilsētas mazpilsētā cilvēki nez kāpēc baidās. Ja tāda instalācija būtu uzstādīta Rīgā, domāju, tad tai riņķī stāvētu bariņš ar uzstādītājiem un sargātu šo instalāciju, lai policija nevāc nost. Taču mazpilsētā vietējie baidās, un tas man ir neizprotami.

‒ Mazpilsētā cilvēki ir cieši sasaistīti cits ar citu. Viens otram ir radinieki vai darba kolēģi, vai draugi un paziņas. Ja kaut kas ne tā, tas var nākt atpakaļ. Pieļauju, varbūt tas ir iemesls.

‒ Nu, protams. Ja mēs skatāmies vēsturē, tad tie 40 gadi, kad dzīvojam tādā pārkārtošanās laikā un kopš neatkarības atgūšanas, ir ļoti īss. Iedziļinoties arī visās savas dzimtas lietās un kārtojot dzimtas īpašumu jautājumus, man ir nācies saskarties ar to, kā tu pareizi saki, – mazpilsētā viens otru pazīst, un cilvēkiem ir arī varbūt šie dažādie pagātnes grēciņi vai saistības. Tas ir pilnīgi citādāk nekā lielpilsētā, kur pat vienas daudzstāvu mājas iedzīvotāji viens otru nepazīst. Bet kas te ir vietējā īpatnība, ‒ man zvana diezgan daudzi cilvēki un arī satiekoties diezgan daudzi stāsta dažādas dīvainas lietas un piebilst – “tu tikai nesaki, ka es to teicu”. Nu jā. Tā tas laikam notiek mazpilsētās.

‒ Tu ienāci Smiltenē, šejienes cilvēkus nepazīstot, un līdz ar to tev nebija šo vietējo “korporatīvo” saišu. Starp citu, es atceros tavu, manuprāt, pirmo publikāciju par Smilteni – par mazu pagastu kalna galā (Smiltenes pagasta padomi), iespējams, laikrakstā “Diena”, bet varbūt kļūdos. Toreiz tevi nepazinu, izlasīju, nodomāju – nu pamatīgi nodevis, drosmīgi. Tu pats atceries šo publikāciju?

‒ Aptuveni, kā pa miglu. Gan jau arhīvā varētu atrast. Jā, dzīve pagastā, kur visi kaut kādā veidā ir saistīti, man šķita diezgan kurioza. Tur no demokrātijas nebija ne smakas. Bija izveidojusies ļoti korporatīva sistēma. Mēs visi esam gājuši cauri šiem pārmaiņu laikiem, un tā zināmā mērā jau ir vēsture.

‒ Tagad tu jau gana ilgi dzīvo Smiltenē. Varbūt tev arī ir izveidojušās saites ar vietējiem. Vai tu jūti pret sevi vērstas negācijas savu ierakstu sociālajos tīklos dēļ?

‒ Nē. Nejūtu absolūti nekādas negācijas. Es tomēr cenšos ievērot solīdumu. Es neķengājos. Es cenšos pasniegt informāciju objektīvi un tā, lai cilvēki paši pēc tam var to pārbaudīt. Es neiestājos ne par vienu politisku spēku. Neesmu nevienā politiskajā partijā un arī netaisos stāties. Līdz ar to cilvēki varbūt var novērtēt šo informāciju objektīvi, nevis ka tā ir tendencioza, vienpusēja. Kaut vai viens piemērs. 2011. gadā vēlēšanu kampaņas ietvaros pie Smiltenes vidusskolas tika uzstādīta piemiņas plāksne pēc vietējo domām cienījamam, ievērojamam skolotājam Elmāram Blīgznam (bijušajam Smiltenes vidusskolas direktoram – redakcijas piezīme). Es, dzimis un audzis Rīgā, viņu nepazinu, bet, papētot informāciju, konstatēju, ka viņš ne no šā, ne no tā 1944. gadā ir pēkšņi uzradies Smiltenē, iemitinājies represētiem nacionalizētā īpašumā un 1946. gadā ir saņēmis PSRS Sarkanās zvaigznes ordeni. Zinot to, ka PSRS Sarkanās zvaigznes ordeņus pasniedz tikai un vienīgi militāristiem, armijniekiem, čekistiem, VDK darbiniekiem, iekšlietu struktūru darbiniekiem par īpašiem nopelniem, man rodas jautājums, kas īsti notiek. Kāpēc vietējie tik ļoti cienī šo personu un joprojām no 2011. gada šī plāksne stāv pie Smiltenes vidusskolas?

‒ Tagad tu mani nošokēji. Mana mamma mācījās pie Elmāra Blīgznas, stāstīja par viņu tikai labu. Arī no citiem smilteniešiem esmu par viņu dzirdējusi labus vārdus, secinot, ka tai pa-audzei, kas mācījās pie Elmāra Blīgznas, par viņu ir labs priekšstats kā par ļoti inteliģentu skolotāju. Piemēram, viņš vienmēr esot savus skolēnus sveicinājis, ienākot skolā. Blīgzna, skolotājas Lielgalve un Boka, ir bijuši skolotāja etalons tai paaudzei. Tu esi atvēris kādu lappusi, ko Smiltenē varbūt nemaz nezina vai par to nerunā.

‒ Tas ir fakts, tas bijis publicēts arī periodikā. Viņam ar lielu pompu 1946. gadā ir piešķirts PSRS Sarkanās zvaigznes militāristu ordenis. Neviens to nav izpētījis.

‒ Bet tajos laikos visi bija tā vai citādi saistīti ar tā laika iekārtu. Varbūt citādi skolā pat nemaz nevarētu strādāt. Kā tu domā?

‒ Nu ja mēs ejam dziļāk… Kā jau teicu, 40 gadi vēsturē ir ļoti īss posms. Es varu runāt tikai par tām lietām, ko pats esmu piedzīvojis. Manā pieredzē ir gadījums, kad 1987. gada 14. jūnijā mēs, pulciņš domubiedru, bijām sapulcējušies Rīgā pie Brīvības pieminekļa. Mums klāt pienāca solīds kungs uzvalkā un palūdza, lai sekojam viņam līdzi uz Latvijas Universitāti. Mūs aizveda uz Universitāti, ieveda Universitātes partijas sekretāra Aivara Endziņa kabinetā, kur Aivars Endziņš mūs kaunināja par to, ka mēs esam muļķi, lai mēs neklausāmies šausmīgās Rietumu raidstacijas, nebojājam savu dzīvi un karjeru, lai stājamies komjaunatnē un nenodarbojamies ar muļķībām. Pagāja gads, un pie tā paša galda Latvijas Universitātes kompartijas sekretāra kabinetā tika rakstīta Latvijas Republikas Neatkarības deklarācija. Un vēlāk šis pats Endziņš kļuva par mūsu Satversmes tiesas priekšsēdētāju. Cilvēki mainās, laiki mainās. Katram ir sava personīgā pieredze.

‒ Un ir jēdziens “lustrācija”. Tu pieminēji notikumus pirms 40 gadiem. Tagad es no Jura Zušmaņa grāmatas “Smiltene. Laiki un Likteņi” citēšu kādunotikumu saistībā ar tevi. 1988. gads. Notiek Latvijas Tautas frontes Valkas rajona konference. “Konferences otrajā daļā LNNK pārstāvis Andris Pauls-Pāvuls aicināja lietas saukt īstajos vārdos: esam okupēta valsts, komunistu partija savos valdīšanas gados nobendējusi miljonus, tai vieta vēstures mēslainē! Delegāti atdzīvojās, sāka runāt no vietas, debatēja ar Pāvulu, konference kļuva nevadāma. Partijas rajona komitejas pirmā sekretāre R. Bondareva savā runā solīja, ka turpmāk strādās vēl nopietnāk, bet zālē sēdošie, neapmierināti ar šiem solījumiem, runātāju “noplaudēja” no tribīnes”. No tā laika ir pagājuši 38 gadi. Kāds ir tavs redzējums uz šodienas Latviju? Vai tev nešķiet, ka kaut kas ir aizgājis greizi un kāpēc?

‒ Te būtu vajadzīga neliela vēsturiska atkāpe, kāpēc es toreiz biju Valkā, kāpēc es tā teicu un kādi vispār bija šie procesi, kas notika 1987. un 1988. gadā. Pirms Tautas frontes 1988. gada jūlijā izveidojās Latvijas Nacionālās neatkarības kustība. Šīs kustības dibināšanas sanāksmē iniciatīvas grupā varēja nokļūt tikai tie cilvēki, kurus īpaši uzaicināja. Šeit būtiska loma bija latviešu luterāņu baznīcas jauno mācītāju kustībai “Atdzimšana un atjaunošanās”, kurā darbojās Jānis Vanags, Modris Plāte, Juris Rubenis un vēl citi. Es šajā vidē zināmā mērā nokļuvu tāpēc, ka vidusskolā mans ķīmijas skolotājs bija Jānis Vanags (vēlāk viņš kļuva par Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskapu no 1993. līdz 2025. gadam – redakcijas piezīme). 1988. gadā ar vēl trijiem domubiedriem noorganizēju krūmu un koku izciršanu pie pirmā Latvijas Valsts prezidenta Jāņa Čakstes atdusas vietas, jo viņa kapa piemineklis bija ieaudzēts kokos, krūmos, džungļos, lai neviens to nevarētu redzēt. Par to mums ierosināja krimināllietu. Tajā laikā jau bija skaidrs, ka Padomju Savienībā notiek “perestroika” (pārbūve) no augšas, bet mēs no apakšas mēģinājām taisīt savu neatkarības kustību, panākt Latvijas neatkarību. Mums vairs nebija bail, ka kādu sūtīs uz Sibīriju, jo daļa mūsu domubiedru 1987. gadā bija izraidīti uz Rietumiem. Mums nebija, ko zaudēt. Mēs gājām uz visu banku ar domu, ka sliktākā gadījumā nāksies doties dzīvot uz Rietumiem, ja šeit saglabāsies Padomju Savienība. Un neatkarības kustības vadībā pieņēmām lēmumu braukt torpedēt visas Tautas frontes dibināšanas sapulces, cik iespējams, lai maksimāli ierobežotu komunistu palikšanu pie varas Tautas frontē. Daļēji tas varbūt izdevās arī Valkā. Bet, pārejot no tā konteksta uz mūsdienām, domāju, ka mūsdienās vēl nav nobriedusi revolucionārā situācija, lai šeit kaut kas notiktu.

‒ Varbūt Alvja Hermaņa jaunā partija varēs izraisīt šo situāciju?

‒ Es ļoti cienu Alvi Hermani un viņa uzdrīkstēšanos kaut ko uzsākt, bet vienlaikus tas, manuprāt, neiet kopā ar viņa uzstādījumu ‒ ka tiem jābūt cilvēkiem, kuri dzīvē ir kaut ko sasnieguši, kuri sekos viņam. Jo jābūt tā, ka tādiem cilvēkiem vairs nav ko zaudēt, ka viņiem viss ir līdz brošai un ūdens sāk smelties mutē. Kāpēc lai uzņēmējs, kuram viss ir kārtībā, tagad stātos Alvja Hermaņa partijā un riskētu ar savu biznesu? Bet, ja situācija būtu tāda, ka viss cauri, cilvēkam bizness brūk kopā, tad ir tā revolucionārā situācija. Tad varētu kaut kas notikt. Šobrīd, kamēr valsts aizņemas pa diviem miljardiem gadā, domāju, tāda revolucionārā situācija, ka visiem sāk smelties ūdens mutē, pienāks ne ātrāk kā 2028. gadā. Vai tu zini, cik ir miljards taustāmā izpausmē?

‒ Mēs jau esam pieraduši, ka ar vārdu “miljards” operē tik bieži, ka tas jau šķiet ikdienišķs. Cik miljardu Eiropas Parlamenta deputāti nesen nolēma kā aizdevumu piešķirt Ukrainai ‒ 90 miljardus eiro?

‒ Jā, bet cik ir viens miljards, piemēram, 50 eiro banknotēs?

‒ Nezinu.

‒ Viens miljards 50 eiro banknotēs ir 20 tonnas jeb 22 kubikmetri. Respektīvi Latvija katru gadu aizņemas 40 tonnas jeb 44 kubikmetrus 50 eiro banknotēs.

‒ Nesen lasīju, tikai neatceros, kur, tādu kā pārmetumu mūsu sabiedrībai – nevajag naudas aizdevējus valstij uztvert kā ārējos ienaidniekus. Bet šī aizņemtā nauda jau mums būs jāatdod un ar procentiem. Mēs taču dzīvojam uz parāda.

‒ Cilvēki par to nav aizdomājušies, bet, ja mēs paskatāmies notikumus vēsturiski, tad, atgriežoties pie tā paša 1940. gada, pie Latvijas okupācijas, tad liela daļa šo okupantu līdzskrējēju, padomju aktīvistu, bija mazie un vidējie kredītņēmēji. Esmu papētījis, ka tajā pašā Smiltenes pusē bija mazie lauksaimnieki, jaunsaimnieki, kuriem bija, piemēram, 18 tūkstošu latu liels kredīts, viņi bija nopirkuši kādus 20 hektārus zemes un tā tālāk. Viņiem visu nacionalizēja, bet tajā pašā laikā viņiem atlaida visus parādus, šos kredītus. Līdzīgi notika arī Krimā. Ļoti daudzi Krimas iedzīvotāji bija kredītsaistībās ar ukraiņu bankām. Ienāca krievi, visus šos kredītus viņiem atlaida, un viņi kļuva par Krievijas atbalstītājiem.

‒ Negribu runāt par sazvērestības teorijām, bet publiskajā telpā jau figurē izteikumi, cik izdevīgi kādam būtu radīt situāciju, kad valsts ārējie parādi nav jāatmaksā.

‒ Tos lielos globālos procesus mēs neviens nevaram šeit zināt un komentēt, kā tas viss iegriezīsies, bet lokalizējot, – tomēr katram cilvēkam savs krekls ir tuvāks un katrs juku laikos pirmām kārtām domās par sevi, saviem bērniem, savu ģimeni, savu nākotni. Kā viss šeit varētu pavērsties pēc 2028. gada, to mēs nezinām.

‒ Kāpēc nosauci tieši 2028. gadu?

‒ Tad izbeigsies iespējas valstij aizņemties, jo būs sasniegts pieļaujamais limits un būs jādomā, kā dzīvot pa jaunam. Arī lauksaimniekiem mainīsies kopīgā lauksaimniecības politika, kas tendēta uz to, ka ir jāierobežo lielie ražotāji un ir jāatbalsta mazās saimniecības. Kas notiks ar lielajiem graudaudzētājiem Latvijā, grūti pateikt. Jo viņiem visiem arī ir ļoti lielas kredītsaistības un pamatā viņi saimnieko nomātās zemēs, nevis savos īpašumos.

‒ Atgriežoties no globālajiem procesiem pie lokālajiem, jau agrāk esmu gribējusi tev vaicāt, bet nav bijusi izdevība ‒ kāpēc tu nekad neesi kandidējis pašvaldību vēlēšanās? Tad tev būtu daudz lielāka iespēja ietekmēt procesus no iekšienes, kamēr lēmumi vēl ir to tapšanas stadijā.

‒ Šeit varbūt būtiska ir mana iepriekšējā pieredze un zināšanas par to, kas notiek varas virtuvē. Es ieteiktu visiem, kuriem ir padziļināta interese par šiem neredzamajiem procesiem, noskatīties, manuprāt, unikālu interviju ar bijušo galveno Latvijas valsts ierēdni Citskovski, kurš beidzot sāka atklāti runāt par to, kā reāli politikā šie procesi notiek “virtuvē”. Viņš kā Valsts kancelejas bijušais vadītājs, kuru atstādināja par Kariņa lidojumiem un pataisīja par vainīgo, nebaidās un sāk runāt. Un, pārzinot reālos aizkulišu procesus, es negribu kļūt par marioneti. Par balsotāju, kurš balso tā, kā koalīcijā nolemj vai vienojas. Es tam nesaskatu jēgu. Daudz vairāk var izdarīt, vērojot procesus no malas, nekā esot tajā ķēķī iekšā. Esmu bijis vairāku lielu valsts uzņēmumu padomēs un esmu sapratis, ka, esot šo uzņēmumu vadībā, arī neko tur nevar izdarīt, ne ar balsu vairākumu, ne mazākumu. Tie ir procesi, kas notiek pilnīgi citādāk, nekā tas tiek publiski pasniegts.

‒ Ir tāda populāra frāze “Kuram tas rūp”. Nezinu precīzi, kas to ieviesa, ‒ “Diena” vai “Dienas Bizness”, rakstot par dažādām negācijām Latvijā. Vai Smiltenes novadā ir kādi procesi, uz kuriem tu šo frāzi vari attiecināt?

‒ Pa lielam viss mums notiek ļoti labi salīdzinoši ar citām pašvaldībām. Bet sistēma kopumā valstī nav pareiza. Pašvaldība nedarbojas atrauti no valsts. Viss ir saistīts kopā vienā milzīgā ķekarā, un viena vīnoga šajā ķekarā nevar būt atšķirīga no visa pārējā kāta, pie kā tā turas klāt.