FOTO: NO PERSONĪGĀ ARHĪVA
Nupat sākās jau piektais kara gads Ukrainā. Un tur notiekošā kara atblāzmā dzīvojam arī mēs visi. Kopš kara sākuma Latvija ir uzņēmusi un turpina uzņemt Ukrainas iedzīvotājus, kuri glābjas no Krievijas militārās agresijas, cenšoties pasargāt savu un savu bērnu dzīvību. Nupat vēstījām par ukraiņu kopienas gaitām Smiltenes novadā, un šoreiz pastāstīsim par to, kā ukraiņi ir iedzīvojušies Valkas novadā.
Valkā turpina dzīvot, trenēties un spēlēt Latvijas čempionātos Ukrainas kara bēgļi jaunie basketbolisti. Viņiem grūti noticēt, ka no dzimtās zemes prom ir jau četrus gadus.
Valkas novadā šobrīd uzturas ap 50 ukraiņu kara bēgļu, starp tiem arī bērni un jaunieši, ģimenes un seniori. Kara sākuma pirmajos gados šis skaitlis bija krietni lielāks, ‒ daļa devušies atpakaļ uz Ukrainu vai raduši patvērumu kādā citā valstī.
“Jā, skaits ir ievērojami sarucis. Arī mūsu ģimnāzijā ir mazāk ukraiņu bērnu nekā sākotnēji, ‒ daži bērni jaunāko klašu grupās un viena meitene vidusskolas posma klasē. Protams, ir arī jaunieši, kas pabeiguši skolu un turpina studijas. Savukārt, jaunie basketbolisti mācās attālināti. Sākumā bija vairāk ģimeņu un bērnu, tagad daudzi ir pārcēlušies uz citām vietām vai atgriezušies Ukrainā. Kontakti ar daudziem joprojām tiek uzturēti. Priecājos, ja man padod ziņu un uzraksta: “Viss kārtībā, esam dzīvi”,” stāsta Natālija Dubrovska, Valkas novada pašvaldības Sociālā dienesta vadītāja, ukraiņu kopienas koordinatore Valkas novadā.
Semināra ielā 25A Valkā joprojām dzīvo gan ģimenes, gan jaunieši, pārsvarā ukraiņu basketbolisti. Citi dzīvo īrētos dzīvokļos. Strādā algotu darbu un paši var nodrošināt sev dzīvesvietu.
Valkas novadā dzīvojošos ukraiņus Natālija mīļi dēvē par savējiem. “Tie visi ir manējie. Esam ļoti sadraudzējušies. Kas man ļoti simpatizē, lai ko arī viņi nav piedzīvojuši, lielākā daļa ukraiņu ir ļoti atvērti un atklāti, tāpēc komunikācija ir viegla un vienkārša. Prieks par katru, kurš šeit ir iedzīvojies, veiksmīgi integrējies sabiedrībā un turpina to darīt. Daudzi pietiekami labi apguvuši latviešu valodu. Ne viens vien brīvi var runāt latviski. Mums ir daudz jauku piemēru, kur ukraiņi ir atraduši darbu, ir pratuši sakārtot savu dzīvi svešā valstī. Tas, kas notiek Ukrainā, man nebūt nav tukša skaņa, ‒ dzīves stāsti, ar kuriem ir dalījušies manējie, ir ļoti skarbi un prātam neaptverami,” saka N. Dubrovska.
Vaicājot, vai šobrīd šeit dzīvojošajiem ukraiņiem ir kādas īpašas vajadzības un nepieciešams kāds atbalsts, Sociālā dienesta vadītāja saka: “Šobrīd lielākoties īpašu materiālo atbalstu vai palīdzību ģimenes nepieprasa – visi ir iedzīvojušies, nepieciešamības gadījumā trūkstošās lietas dzīvokļos tiek sagādātas vai nu caur pašvaldību, vai ar ziedotāju palīdzību. Piemēram, ja ir kāda akūta nepieciešamība, tad ierakstu ziņu sociālajos tīklos un ātri vien tā nonāk dzirdīgās ausīs. Tāpēc paldies ikvienam, kas ir dalījies gan ar sadzīves lietām, gan cita veida palīdzību. Tiesa, materiālās atbalsta iespējas ir tieši tādas pašas kā Latvijas iedzīvotājiem. Arī viņi zina, ka vajadzības gadījumā var vērsties Sociālajā dienestā. Viņi ir tieši tādi paši Sociālā dienesta klienti kā pārējie,” uzsver N. Dubrovska.
Nemitīgi uztur kontaktu ar savējiem
“Pašlaik Valkā dzīvo 20 basketbolisti vecumā no 16 līdz 21 gadam. Viņi visi mācās tiešsaistē Ukrainas mācību iestādēs. Daži šeit ir pirmo gadu, citi – ceturto,” stāsta treneris Artjoms Tiniakovs. Viņš strādā par sporta skolotāju vietējā ģimnāzijā, kā arī trenē jaunos un daudzsološos basketbolistus – gan ukraiņu jauniešus, gan vietējos puišus un meitenes.
Rostislavam Lisovijam ir 20 gadi, viņš spēlē vietējā basketbola komandā. “Es ierados Valkā 2022. gada martā no Vinnicas. Lielāko daļu laika pavadu ikdienas treniņos. Brīvajā laikā cenšos sevi attīstīt, mācoties angļu valodu, kur vēlos uzlabot savas zināšanas. Es arī lasu grāmatas, īpaši Bībeli, cenšos smelties garīgo spēku.
Cilvēki, kas mums palīdzēja, spēlē lielu lomu mūsu lēmumā. Viņi mūs pastāvīgi atbalsta gan emocionāli, gan fiziski. Varu droši apgalvot, ka šeit jūtos droši. To gan nevaru teikt par savējiem, kas joprojām dzīvo trauksmes režīmā,” saka Rostislavs un turpina: “24. februāris man bija ļoti grūta diena garīgi. Es vēl biju bērns, kad sākās karš. Tas būtiski ietekmēja manu dvēseles stāvokli, no tām sajūtām jau nevar izbēgt un atbrīvoties. Šeit ir ļoti atsaucīgi un draudzīgi cilvēki. Šo gadu laikā man jau ir daudz paziņu no Latvijas, ne tikai no Valkas, ar kuriem es uzturu kontaktus. Daži ir no basketbola, daži ne. Esmu dziļi pateicīgs visiem latviešiem, kas man un mums visiem palīdzēja šajā laikā. Esmu viņiem neizsakāmi pateicīgs. Es novēlu visiem ukraiņiem ticību un vēlreiz ticību. Ticību dienai, kad viss beigsies un viss nostāsies savās vietās, dienai, kad uzvarēs taisnīgums.”
Vaicājot, kā šobrīd klājas viņa ģimenei, viņš atklāj: “Mana ģimene pašlaik strādā. Tiesa, vairāk nekā pusi dienas nav elektrības, kas būtiski var apgrūtināt saziņu ar viņiem. Bet es katru dienu uzturu kontaktus, izmantojot telefona zvanus un videozvanus. Viņi pastāsta, kas notiek,” stāsta jaunietis, kurš jau pabeidzis studijas Ukrainā attālināti. Tas neesot bijis pārāk grūti, jo viņam bijusi pieredze ar koronavīrusa laiku, kad mācības notika attālināti. Tāpat saziņas līmenī apguvis latviešu valodu, iegūstot sertifikātu par A2 līmeņa latviešu valodas kursa pabeigšanu. “Latviešu valoda nav ne grūta, ne viegla, tajā ir daudz līdzīgi skanošu vārdu, kas to padara daudz vieglāku. Tā kā esmu šeit ilgu laiku, esmu pie tās pieradis un to dzirdēt man šķiet normāli,” viņš saka.
Kopā ar komandas biedriem pirms četriem gadiem Valkā ieradās arī Iļja Saltovecs (21).
“Sākumā šeit viss bija jauns un nedaudz neparasts, bet laika gaitā pilsēta man ir kļuvusi patiesi tuva. Tagad mana ikdiena sastāv no mācībām, sporta, laika pavadīšanas ar draugiem un pakāpeniskas pielāgošanās jaunam dzīves ritmam. Valka ir mierīga, mājīga pilsēta, šeit ir patīkami pastaigāties, darīt savas lietas un plānot nākotni. Visvairāk man ir palīdzējuši cilvēki – viņu atbalsts, atvērtība un patiesa vēlme palīdzēt. Šeit jūtos mierīgi un droši. Ir ļoti svarīgi zināt, ka tuvumā ir kopiena, kas tevi pieņem un atbalsta. Tas dod iekšēju pārliecību un palīdz virzīties uz priekšu,” teic Iļja.
Ukraina pašlaik pārdzīvo grūtu laiku, un viņa sirds paliek tur. “Mani tuvinieki atrodas dažādās pilsētās ‒ daži strādā, daži mācās, visi cenšas dzīvot un atbalstīt viens otru, lai kas arī notiktu. Mēs pastāvīgi sazināmies ‒ katru dienu zvanām un sūtām īsziņas. Mūsdienu tehnoloģijas ļauj mums justies tuviem, pat ja atrodamies jūdžu attālumā,” 24. februāris – diena, kas uz visiem laikiem paliks manā atmiņā. Tā ir sāpju diena, bet arī neticamas vienotības un spēka diena mūsu tautai. Vēlos no sirds pateikties Latvijas tautai par atbalstu, līdzjūtību un palīdzību. Man tie nav tikai vārdi ‒ tā ir reāla rīcība, kas man palīdzēja justies atbalstītam grūtos brīžos. Es novēlu savai tautai izturību, ticību un ātru mieru. Mēs esam stipri, jo esam kopā. Un es ticu, ka mūs sagaida atveseļošanās, attīstība un gaiša nākotne. Slava Ukrainai! Slava varoņiem!”
Iļja turpina mācīties attālināti un atzīst, ka attālināto mācību apvienošana var būt izaicinoša ‒ tā prasa pašdisciplīnu un labu laika plānošanu. “Taču laika gaitā esmu pieradis pie šī formāta. Vienlaikus mācos latviešu valodu, man ir svarīgi integrēties sabiedrībā, izprast kultūru un justies kā daļai no valsts, kas mani ir pieņēmusi. Protams, arī basketbols joprojām ir svarīga manas dzīves sastāvdaļa. Sports man ļoti palīdz pielāgoties, treniņu un sacensību laikā ir vieglāk satikt cilvēkus un iegūt draugus. Šajā laikā esmu patiesi saticis daudz brīnišķīgu cilvēku Latvijā, un tas padara manu dzīvi šeit piepildītāku un interesantāku,” savā ikdienā dalās jaunietis no Ukrainas.
Jauns sākums svešumā: Ivans mācās, strādā un cer uz mieru
Ivans Švarkovs (18 gadi) ir no Ukrainas pilsētas Nikopoles. Valkā patvērumu radis neilgi pēc pilna mēroga kara sākuma Ukrainā.
“Es pārcēlos uz Valku kopā ar diviem brāļiem un mammu. Šobrīd mamma ar maniem brāļiem dzīvo Igaunijā. Es paliku Valkā, tāda bija mana izvēle,” saka Ivans.
Jaunietis šobrīd mācās Valgas profesionālajā izglītības centrā, kur apgūst loģistiku. Paralēli strādā tirdzniecības uzņēmumā Valkā. “Principā apvienot darbu un mācības nav ļoti viegli, bet es cenšos. Izdodas. Turpinu apgūt arī latviešu valodu. Cenšos darbā runāt latviski. Varbūt ne tik veikli, kā gribētos, bet es cenšos, jo saprotu, ka bez valodas lietošanas praksē to nemaz nevar apgūt,” saka Ivans.
Viņš piebilst, ka iepriekš arī spēlējis basketbolu, taču šobrīd to nācies atstāt malā, jo bija nepieciešami finanšu līdzekļi un vēlējies apgūt profesiju. Lai to visu apvienotu, no kaut kā tomēr bija jāatsakās.
Ukrainā viņam ir palikuši tuvākie – tētis, brālis un māsa, vecmamma un vectēvs. Pusgadu pirms kara sākuma viņš no Nikopoles bija pārcēlies uz Harkivu.
“Ar viņiem es bieži sazinos. Rakstu, zvanu, interesējos, kā viņiem klājas. Vecmamma un vectēvs joprojām dzīvo Nikopolē. Tur šobrīd ir spraiga situācija. Notiek nopietnas apšaudes, principā tāpat kā daudzviet Ukrainā. Esmu ļoti satraucies par viņiem. Viņi iepriekš kādu laiku dzīvoja tepat Valkā kopā ar mani, taču pēc tam pieņēma lēmumu atgriezties dzimtajā pusē. Es paliku šeit. Esmu iedzīvojies un jūtos drošībā,” uzsver Ivans.
Viņš ir bezgala pateicīgs latviešiem par viņu sirsnīgo atbalstu un pleca sajūtu. “Es, tāpat kā daudzi citi ukraiņi, esmu neizsakāmi pateicīgs latviešiem par to, ko viņi ir darījuši mūsu labā un turpina darīt. Visai ukraiņu tautai šajā grūtajā laikā nozīmē ne tikai drošību, bet arī cerību un cilvēka siltumu. Vēlos, lai visi ukraiņi, kas kara laikā ir devušies prom no dzimtenes, pavisam drīz atgriežas mājās, lai ir kur atgriezties. Lai taisnība uzvar. Es tik ļoti vēlos, lai vārds karš nevienam nebūtu jādzird vai jāizrunā. Lai tas paliktu ukraiņu atmiņās kā ļaunākais murgs, nevis realitāte”.
