Dzīves kvalitāti Valmieras pilsētā lielā mērā veido dabas pamatnes, rekreācijas resursu un inženiertehniskās infrastruktūras, apbūves u.tml. mijiedarbība. Dabas un apstādījumu teritorijas aizņem 30 % no Valmieras pilsētas 18,18 km2. Uz katru pilsētas zaļās zonas hektāru dzīvo 49,6 iedzīvotāji. Salīdzinoši ar citām pilsētām Latvijā, Valmierā ir ļoti liels apbūves teritorijās esošo brīvo zaļo teritoriju un ielu aleju stādījumu īpatsvars.
Dabas un apstādījumu teritorijas lielākoties koncentrējas ap Gauju, kas pilsētu sadala divās, platības ziņā gandrīz vienādās, daļās. Gauja savā ziņā kalpo kā zaļais koridors, kas nodrošina zaļo zonu nepārtrauktību no pilsētas dienvidrietumiem līdz ziemeļaustrumiem.
Dabas un apstādījumu teritorijas Valmieras pilsētā veido parki, aizsargstādījumi, aizsargjoslas, mežaparki, parkmeži, meži, kapsētas, ūdenstilpes un ūdensteces. To izmantošanu nosaka pilsētas teritoriālās attīstības plāns un apbūves noteikumi.
Dabas teritoriju apsaimniekošana prasa lielus finanšu līdzekļus, bet tajā pašā laikā nedod viegli aprēķināmu peļņu. Lai gan Latvijā un arī citās valstīs aktuāls ir jautājums par to, cik lielas platības pilsētā nepieciešams atvēlēt dabas un apstādījumu teritorijām, Valmierā samazināt dabas un apstādījumu vietas pilsētā saskaņā ar pilsētas plānošanas dokumentiem nav neparedzēts. Tiek saglabātas esošās dabas un apstādījumu teritorijas, paredzot tās apsaimniekot un labiekārtot dabai draudzīgi.
Būtiska pilsētvides sastāvdaļa ir ielu apstādījumi, kas ir cilvēku mērķtiecīgi veidoti kultūrainavas elementi, tāpēc aizsargājami kā dabas un kultūrvēstures pieminekļi, bet tie ir viskritiskākā stāvoklī. Tas redzams arī Valmierā, kad biezās sniega segas, stiprā vēja vai negaisa dēļ mūžu nokalpojušie koki lūzt.
Valmieras pilsētas Attīstības nodaļas vides speciāliste Iveta Ence stāsta, ka liela daļa ielu apstādījumu atrodas ielu sarkanajās līnijās. Brauktuvju paplašināšanas rezultātā vai izbūvējot pilsētas infrastruktūras tīklus, apstādījumi bieži tiek likvidēti, tos aizstājot vai neaizstājot ar jauniem. Iveta Ence atzīst, ka visā Latvijā trūkst prakse apstādījumu ekoloģiskā un racionālā apsaimniekošanā.
„Pēdējā desmitgadē strauji mainījies cilvēku dzīves stils, pieaugusi satiksmes intensitāte. Tas ir mainījis arī filozofiju un praksi par pilsētas ielu apstādījumu kopšanu. Ja šodien runājam par ielu apstādījumiem, mēs ar to saprotam ne tikai gaisa kvalitāti, bet arī satiksmes drošību un draudzīgu attieksmi pret vidi,” stāsta Iveta Ence.
„Pilsētas gaisa kvalitāti nodrošina augoši, nevis novecojuši koki. Turklāt lielie koki ir bīstami satiksmes drošībai, tāpēc tiek apzāģēti. Taču gadu no gada apzāģēti tie vairs nekalpo savam mērķim. Tāpēc arī Valmierā, veicot ielu pārbūves, rosinu mūžu nokalpojušos un pat bīstamos kokus aizstāt ar jauniem, taču zemākas formas kokiem vai apstādījumiem, kas dzīvo, elpo un palīdz pilsētvidei gan no estētiskā, gan ekoloģiskā viedokļa.”
Taču Valmierā saskaņā ar pilsētas teritorijas attīstības plānu ir noteiktas aizsargājamās alejas, kur koki, ņemot vērā to estētisko un kultūrvēsturisko vērtību, tiek maksimāli saudzēti un saglabāti. Tādas ir alejas Dīvaliņa, Tērbatas, Raiņa, J.Daliņa ielās.
Arī ārpus ielu apstādījumiem neviens koks pilsētā netiek cirsts tāpat vien. Pašvaldība, kurai likumdevējs ir uzticējis pieņemt lēmumus par koku ciršanu ārpus mežu teritorijām, to dara, rūpīgi izvērtējot un procesa iesaistot valstiskā un nevalstiskā sektora ekspertus un speciālistus.
