FOTO: NO PERSONĪGĀ ARHĪVA
Klaiņojoši mājdzīvnieki – galvenokārt suņi un kaķi – Latvijā joprojām ir aktuāla problēma, kas skar sabiedrības drošību, dzīvnieku labturību un pašvaldību resursus un ko šoruden ļoti aktualizēja triju svešā īpašumā ieklīdušu suņu nošaušana Bauskas novadā. Tas ir ārkārtējs gadījums, kas sabiedrībā izraisīja lielu rezonansi, taču arī ikdienā starp mums ir klaiņojoši mājdzīvnieki, it īpaši bezsaimnieka kaķi, kuri bieži vien dzīvo savās kolonijās un nekontrolēti vairojas.
Atbilstoši Dzīvnieku aizsardzības likumam pašvaldības ir galvenās atbildīgās institūcijas par klaiņojošu dzīvnieku kontroli savās administratīvajās teritorijās un attiecīgi katra pašvaldība organizē klaiņojošo dzīvnieku izķeršanu savā teritorijā, slēdzot līgumus ar profesionāliem dzīvnieku ķērājiem (apmācītiem un sertificētiem Latvijas Veterinārārstu biedrībā) un reģistrētām patversmēm un sedz izmaksas vismaz pirmās 14 dienas.
Taču galvenais ir tas, lai cilvēki būtu atbildīgi par saviem mājdzīvniekiem, neļautu klaiņot savā vaļā vai neizmestu uz ielas, kad vairs nevēlas vai nespēj par viņiem rūpēties. Dzīvnieku aizsardzības likums nosaka arī dzīvnieka īpašnieka pienākumus, tai skaitā nodrošināt, lai dzīvnieks netraucētu un neapdraudētu cilvēkus vai citus dzīvniekus, un nepieļaut nekontrolētu dzīvnieka vairošanos.
Laikraksts “Ziemeļlatvija” projektā “Sarežģītā Latvija”, sadarbojoties ar nacionālo izdevumu “Latvijas Avīze” un reģionālajiem laikrakstiem “Brīvā Daugava”, “Alūksnes un Malienas Ziņas”, “Staburags”, Bauskas Dzīve” un “Dzirkstele”, pētīja, ar kādām problēmām saskaras atbildīgie dienesti, pildot savus pienākumus klaiņojošo dzīvnieku uzraudzībā.
Novados pieeja atšķiras
“Ziemeļlatvija” pētīja, kā klaiņojošu mājdzīvnieku problēmu risina Smiltenes un Valkas novadu pašvaldības, kurām šajā jautājumā ir atšķirīga pieeja. Pētījumā secinājām, ka efektīvāk darbojas tāds modelis, kad pašvaldībai savā administratīvajā teritorijā ir pašai sava dzīvnieku patversme un kurā strādā sertificēts dzīvnieku ķērājs, kuram tas ir tiešais darba pienākums. Tāpat secinājām, ka gan pašvaldībām, gan iedzīvotājiem ir vairāk jāpievērš uzmanība mājdzīvnieku sterilizācijai un kastrācijai, it īpaši, lai apturētu bezsaimnieka kaķu koloniju vairošanos.
Smiltenes novadā klaiņojošo suņu un kaķu izķeršanu veic Smiltenes novada Pašvaldības policija, šo pienākumu tai deleģējusi novada pašvaldība. Par dzīvnieku sterilizāciju tā ir noslēgusi līgumu ar Smiltenes tehnikuma veterināro klīniku.
Dzīvnieku patversmes Smiltenes novadā nav. Smiltenes novada pašvaldība sadarbojas ar divām dzīvnieku patversmēm – Valmierā un Alūksnē (Alūksnē tā ir nevalstiska organizācija “Astes un Ūsas”, kurai ir patversme, kur nepieciešamības gadījumos klaiņojošie dzīvnieki tiek nogādāti).
Valkas novadā par klaiņojošiem mājdzīvniekiem atbild novada pašvaldības dzīvnieku patversme “Nagliņas”, kas atrodas Valkas pilsētā un kurā strādā divi darbinieki. Valkas novada pašvaldība gan atzīst, ka dzīvnieku patversmes uzturēšana ir dārgs prieks un ņemt ārpakalpojumu ir lētāk, taču tad pazūd ātra reaģēšanas iespēja gadījumos, kad, piemēram, apdzīvotā vietā klaiņo agresīvs suns.
Palīdzēt pa vienkāršo nevar; ir jāreģistrē patversme
“Latvijas Avīze” savā pētījumā akcentē tieši dzīvnieku patversmju pieejamību, jo esošās ir piepildītas, un lūgusi Pārtikas un veterinārā dienesta (PVD) komentāru par šādu patversmju statusu.
Savā publikācijā “Latvijas Avīze” noskaidrojusi, ka 2024. gadā Latvijā patversmēs kopumā uzņemti 9865 dzīvnieki, tai skaitā – 5040 kaķi. Ar dzīvnieku adopciju vislabāk veicies Vidzemes patversmēm, – jaunas mājas atrastas gandrīz 80 % apritē nonākušo dzīvnieku (valstī vidējais rādītājs ir 68 %), kamēr Kurzemē pie jauniem saimniekiem tikuši vien 47 % dzīvnieku. Vienlaikus Kurzemē ir visaugstākais eitanazēto dzīvnieku īpatsvars, – pērn kopumā reģiona patversmēs iemidzināti 389 dzīvnieki jeb trešā daļa.
Valstī kopumā eitanāzija izmantota krietni retāk, – iemidzināti kopumā 883 jeb 16 % dzīvnieku, bet Vidzemē un Rīgas reģionā šāds liktenis piemeklējis vien astoņus procentus dzīvnieku.
“Latvijas Avīze” savā publikācijā arī aktualizē problēmu, ka no 2025. gada attiecībā uz dzīvnieku patversmēm tiek piemērotas jaunas likuma normas, kas noteic, ka visām nevalstiskajām organizācijām, kuras sistemātiski izmitina dzīvniekus speciāli aprīkotās telpās un nodod tos adopcijai, ir jāreģistrējas kā patversmēm. Līdz ar to, piemēram, no šī gada 1. janvāra tiesības uzņemt jaunus dzīvniekus zaudēja Dienvidkurzemes dzīvnieku aizsardzības biedrība “Liberta”, kuras patversme izveidota Priekulē, taču nebija reģistrēta PVD.
“Es eju uz patversmes statusu. Tā kā mēs telpas ieguvām salīdzinoši nesen un bija tikai ēka ar jumtu, tas, protams, prasa milzīgus ieguldījumus. Un mēs visu būvējām vēl pēc vecajām prasībām un šogad būtu bijuši jau ar statusu, bet mainās likums un ir jaunas prasības, mums pašiem viss jāpārtaisa,” “Latvijas Avīzei” stāsta “Libertas” vadītāja Ildze Saulīte. Lielākie būvniecības darbi jau esot paveikti, tagad vēl jākārto dokumentācija.
PVD Veterināro objektu uzraudzības daļas vecākā eksperte Meldra Ivbule-Sjanita sarunā ar “Latvijas Avīzi” skaidro, – “likumā noteikts, ka personām, biedrībām vai kādām citām organizācijām, kas palīdz dzīvniekiem atrast māju, uz laiku tos izmitinot savās telpās, ir jāreģistrējas kā dzīvnieku patversmei gan gadījumos, ja tās ir izveidojušas speciāli aprīkotu vietu dzīvnieku izmitināšanai, gan gadījumos, kad dzīvnieki konkrētā vietā tiek izmitināti regulāri, kā arī, ja dzīvnieki tiek regulāri atsavināti, proti, atdoti, dāvināti vai pārdoti”.
Biedrības “Dzīvnieku SOS” vadītāja Gita Grantiņa sarunā ar “Latvijas Avīzi” atzīst, ka valsts rada sarežģītus apstākļus tiem, kuri vēlas rūpēties par klaiņojošiem dzīvniekiem. “Ņemot vērā pamesto dzīvnieku lielo skaitu mūsu valstī, nav iespējams visiem uztaisīt patversmes. Vēl jo vairāk, ja patversmēm ir tādas prasības… Valsts standarti arī tiek mainīti, tāpēc cilvēkiem, kam tās pieder, viss atkal jāpārbūvē, jāpielāgo. Tur jau nervi pat vienam otram netur. Bet pagaidu mājas ir tāds risinājums, kur tu vienkārši izglāb dažus dzīvnieciņus,” uzsver Gita Grantiņa.
Elastīgāka pieeja un valstiska pretimnākšana nevalstiskajām organizācijām un pašvaldībām, kuras vēlas atvērt dzīvnieku patversmi, ir svarīgs aspekts, glābjot likteņa varā pamestos.
“Ziemeļlatvija” jau rakstīja, ka Smiltenes novadā dzīvnieku patversmes nav. Smiltenes novada pašvaldība tikai priecātos, ja arī Smiltenes novadā sāktu darboties kāda nevalstiska organizācija kā, piemēram, “Astes un Ūsas” Alūksnē, kas rūpētos par bezpalīdzīgā situācijā nonākušiem dzīvniekiem, vai arī to sadarbībā ar pašvaldību vēlētos darīt kāda fiziska vai cita juridiska persona, intervijā “Ziemeļlatvijai” atzīst Smiltenes novada pašvaldības izpilddirektors Andris Lapiņš.
Alūksnei veicas ar “Astēm un Ūsām”
Reģionālais laikraksts “Alūksnes un Malienas Ziņas” savā publikācijā norāda, ka Alūksnes novadā klaiņojošo dzīvnieku problēma tiek risināta salīdzinoši veiksmīgi, sabiedrisko iniciatīvu apvienojot ar pašvaldības atbalstu, tāpēc klaiņojošu dzīvnieku jautājums jau vairākus gadus nav akūta problēma.
Proti, Alūksnes novadā efektīvi darbojas jau pieminētā biedrība “Astes un Ūsas”, kas veic ne tikai patversmes funkcijas, sniedzot pajumti un rūpējoties par pamestajiem dzīvniekiem, bet arī aktīvi strādā pie sabiedrības izglītošanas. Turklāt sadarbībā ar “Astēm un Ūsām” Alūksnes novada pašvaldība organizē klaiņojošo dzīvnieku iz-
ķeršanu savā teritorijā.
Biedrības “Astes un Ūsas” vadītāja Elīna Dambe informē, ka Alūksnes dzīvnieku patversme var uzņemt 20 suņus un 40 kaķus. “Alūksnes un Malienas Ziņu” publikācijas tapšanas laikā visas vietas bija aizpildītas.
“Kapacitātes trūkuma dēļ mēs varam uzņemt tikai klaiņojošus bezsaimnieka dzīvniekus un nevaram dot mājas tiem, no kuriem saimnieki atsakās un “piespēlē” patversmei. Izņēmumi ir, piemēram, kad nomirst kāds vientuļš mājdzīvnieku saimnieks, kam nav tuvinieku, bet gadījumos, kad radi ved uz patversmi nule aizsaulē aizgājušās vecmāmiņas kaķi, mēs nevarēsim palīdzēt, – par to jāparūpējas mantiniekiem. Tāpat pārvākšanās gadījumos vai situācijās, ja bērnam pēkšņi atklājas alerģija pret spalvām,” stāsta Elīna Dambe.
“Astes un Ūsas” arī atzīst, – biedrība nekad nav eitanazējusi patversmē nonākušos dzīvniekus. Pašvaldības sedz dzīvnieka uzturēšanos patversmē vismaz pirmās 14 dienas. Ja viņam neatrodas saimnieks, patversme mēģina dzīvnieku nodot adopcijai.
Ja baro ielas kaķi, par viņu jābūt atbildīgam
Arī Gulbenes novada laikraksts “Dzirkstele”, tāpat kā “Ziemeļlatvija”, savā publikācijā aktualizējis tēmu par sabiedrības izglītošanu attiecībā uz dzīvnieku, it īpaši klaiņojošo kaķu sterilizāciju, lai samazinātu patversmju slodzi.
Rakstot par šo tēmu, “Dzirkstele” atzīst, ka reti kurš ielas kaķis Gulbenē ir sterilizēts, kur nu vēl vakcinēts pret trakumsērgu un čipots. Novērots arī, ka pilsētā vietām ir izveidojušās kaķu kolonijas un neregulēta šo dzīvnieku vairošanās turpinās.
Sarunā ar “Dzirksteli” Gulbenes novada Pašvaldības policijas priekšnieks Mārtiņš Didrihsons-Linards skaidro, ka pašvaldības policija neķer klaiņojošos kaķus, to dara paši iedzīvotāji.
“Iedzīvotāji, pie kuriem kaķi pieklīst, ar būri noķer kaķus un aizved pie veterinārārsta sterilizācijas veikšanai. Pašvaldības policijā mums ir būris kaķu ķeršanai, to pret parakstu iedzīvotājiem dodam uz laiku. Pašvaldība apmaksā klaiņojošo kaķu sterilizāciju, ir sadarbība ar Gulbenes diviem veterinārārstiem. Algoritms: ir klaiņojošs kaķis, tas tiek noķerts, tiek sterilizēts un tiek palaists atpakaļ (brīvībā – redakcijas piebilde). Tādā veidā vairs nevairojas dzīvnieki un neveidojas kaķu kolonijas,” to kā risinājumu uzsver Gulbenes novada Pašvaldības policijas priekšnieks.
Arī Gulbenes dzīvnieku aizsardzības biedrības “Ķepaiņu draugu klubs” vadītāja Ira Žeigura “Dzirkstelei” saka, – ielas kaķiem ir jābūt sterilizētiem un visiem dzīvnieku draugiem, kuri regulāri baro ielas kaķus, jābūt atbildīgiem. Pie šiem cilvēkiem klaiņojošie dzīvnieki ir pieraduši, tas nozīmē, – viņiem būs vieglāk sagūstīt kaķenes, lai nogādātu pie veterinārārsta sterilizācijai par pašvaldības naudu. Pašiem kaķu mīļotājiem pēc operācijas veikšanas dzīvnieki ir jāaprūpē un, kad tie atveseļojušies, jānogādā atpakaļ to dabiskajā vidē.
#SIF_MAF2025 #sarežģītālatvija #sarežģītālatvijanovalstslīdznovadam
Publikācija tapusi projektā “Sarežģītā Latvija: no valsts līdz novadam”, kurā “Ziemeļlatvija” sadarbojas ar laikrakstiem “Staburags”, “Dzirkstele”, “Brīvā Daugava”, “Bauskas Dzīve”, “Alūksnes un Malienas Ziņas” un “Latvijas Avīze”.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild “Ziemeļlatvija” .
