Austiņās klausos vienu no “Prāta Vētras” jaunajām dziesmām “Ogles” un domāju, par ko šoreiz parunāt caur uzrakstītām rindām ar jums, “Ziemeļlatvijas” lasītāji. Šī vasara mani ir uzkarsējusi gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Saule mūs ļoti lutina, dažbrīd dienas laikā pat par daudz, bet naktis ir dievīgas. Dažkārt rodas sajūta, ka ir grēks tās nogulēt! Lai gan darbi, piedāvājumi un notikumi to nemaz neļauj.
Vasara ir kā viens liels notikumu virpulis, kas šogad kārtīgi iegriezies. Šis gadalaiks ir maģisks, jo tajā nereti ir paveikts tik, cik visa pārējā gada laikā kopā. Gada karstākais laiks sev līdzi nes nebijušas iespējas, elpu aizraujošus notikumus, neparastas tikšanās un atkalredzēšanās, kā arī uzdrīkstēšanās.
Nosacījums ir pavisam vienkāršs – nepārstāt sapņot, vienlaikus būt atvērtiem un drosmīgiem. Vairāk kā gadu sapņoju kaut reizi nokļūt taku skrējiena seriālā “Stirnu buks”, un tas man šovasar izdevās – būt fantastiskā komandā, kur mani, svešinieci, uzņēma negaidīti sirsnīgi un draudzīgi. Caur “Stirnu buku” nokļuvu debešķīgās vietās, iepazinu jaunus cilvēkus, kas kļuvuši par paziņām, un finišā piedzīvoju atkalredzēšanos pēc 16 gadiem ar vienu puisi no jaunības dienas trako ballīšu laika. Dziesmu un deju svētki no fotogrāfa skatu punkta bija augstākā virsotne, emocijas bija tik dziļas un izjustas! Joprojām tās vārdos nespēju ietērpt. Uz lietām, vietām un visu pārējo parasti var paskatīties vismaz no divām pusēm, tāpēc piedzīvotais lielā mērā ir atkarīgs no mūsu pašu redzējuma. Bez baltas un melnas krāsas dzīvē ir vēl daudz citu krāsu, un kuras gribēsim saskatīt, tās arī redzēsim.
Fotografējot deju lieluzvedumu “Māras zeme”, iepazinu liepājnieci – fotomākslinieci, kura jau daudzus gadus dzīvo Norvēģijā. Uz Latviju viņa atbrauca kopā ar savu vīru norvēģi. Tovakar, kopā strādājot, pārmijām pāris vārdu, nedomājot, vai vēl kādreiz satiksimies. Bet tikpat nejauši satikāmies nākamajā dienā Mežaparkā pirms svētku kulminācijas, un vakara lielāko daļu strādājām abas kopā. Tas viss veido labas atmiņas.
Taču šie ir tikai divi notikumi. Mums ar draudzeni ir tradīcija braukt uz “Fono Cēsis”, neskatoties uz pārējiem darbiem tajā dienā. Taču nekad nepagūstam uz salūtu, arī šogad nē! Izrādās, tas nemazina pasākuma burvību. Mēs dejojām līdz rītam, jo apkārt bija laba kompānija, – tur satikta un iepazīta. Jāatzīst, ka šīs vasaras “Fono” jutos kā jaunībā. Šī nedēļas nogale arī būs īpaša, jo Valmierā notiks “Prāta Vētras” koncerts. Šī mūzika ir vienīgā, pie kuras vari dejot kaut viens un justies labi, izbaudot to pilnībā. Nu, ko, – sāciet sapņot, un nepārstājiet to darīt arī 70 un 80 gadu vecumā!
