FOTO: LĪGA ORLEANA
Šogad Jāņa Cimzes Valkas Mūzikas skolai 1. janvārī 80 gadu jubileja. Svinības notiks 31. janvārī Valkas pilsētas kultūras namā.
Astoņdesmit gadu laikā ir mainījusies pieeja mācībām, taču mūzikas izglītības nozīmīgums joprojām ir aktuāls un dzīvs. Mūzika attīsta domāšanu un radošumu, disciplinē un organizē, dod bērniem pārliecību un prasmi sadarboties. Par skolas ikdienu, pārmaiņām mūzikas izglītībā un nākotnes iecerēm laikraksts “Ziemeļlatvija” uz sarunu aicināja J. Cimzes Valkas Mūzikas skolas direktoru Mārtiņu Birni. Viņš ir pieredzējis mūzikas pedagogs ar vairāk nekā 30 gadu darba stāžu, kopš 2023. gada jūlija vada mūzikas skolu, ikdienā iedvesmojot kolēģus un motivējot audzēkņus.
‒ Mārtiņ, jūs esat valmierietis. Kā redzat Valku ar iebraucēja acīm?
‒ Jā, šo jautājumu pēdējos trīs gados esmu dzirdējis diezgan bieži un arī pats sev to esmu uzdevis. Es īsti tāds valmierietis nemaz neesmu, jo Valmierā esmu ienācējs ‒ lielākā mūža daļa aizvadīta Valmierā, bet Madona ir dzimtā puse. Valcēnieti redzu kā miksējumu starp latvieti un igauni. Godīgi sakot, vēl līdz galam neesmu to sapratis.
‒ Vai jums patīk Valka kā pilsēta? Vai pirms tam esat šeit bijis?
‒ Tas bija, manuprāt, astoņdesmitajos gados, kad mācījos piektajā vai sestajā klasē. Valkā notika valsts konkursa kārta mūzikas skolu audzēkņiem pūšaminstrumentu spēlē, un tā bija mana pirmā reize šajā pilsētā. Atceros Valkas mūzikas skolas šķībo skatuvi un toreiz domāju ‒ kur tik dīvaini uztaisījuši tādu šķību skatuvi. Rezultāti konkursā varbūt nebija tie paši labākie, bet spilgti atmiņā palicis kas cits – mēs zinājām, ka Igaunijā var nopirkt košļājamās gumijas. Mēs kaut kur gājām uz Igauniju, un es krievu valodā mēģināju prasīt “žvačku”, nevis košļājamo gumiju.
‒ Mūzikas skola dibināta 1946. gada 1. janvārī, kas šķiet neierasti, ‒ skolas parasti darbu sāk septembrī.
‒ Grūti spriest, kā vēsturiski tas risinājies ‒ precīzāk to varētu pastāstīt Valkas novadpētniecības muzejs. Šis varbūt ir kā apstiprinājums, ka valcēnietis ir kaut kas starp latvieti un igauni. Tad iedomājieties, ka tā valcēnieša latviskā puse bija izdomājusi mūzikas skolu atvērt septembrī, bet ar to igauņa prātīgumu, neteiksim lēnīgumu, skolu nodibinājis vien janvārī, nonākot pie secinājuma, ka vajadzētu ar 1. janvāri gadu sākt, nevis gada vidū. Vajadzētu varbūt kādreiz nosvinēt Jāņa Cimzes Valkas Mūzikas skolas jubileju tieši 1. janvārī.
‒ Šogad jubileja tiks atzīmēta 31. janvārī Valkas pilsētas kultūras namā.
‒ Mūzikas skolas zāle ir liela, bet jubilejas pasākumam tomēr par mazu, tāpēc izvēlēts Valkas pilsētas kultūras nams. Uz koncertu aicināts ikviens interesents un valcēnietis.
‒ Kas plānots jubilejas pasākumā?
‒ Sākumā manā galvā bija liels plāns, taču ar laiku sapratu ‒ mēs esam tādi, kādi šobrīd esam, un tieši to arī vajag parādīt. Šodien liela daļa mūzikas skolas absolventu ir augsta līmeņa mūziķi, kuri vairs nestrādā un nedzīvo Latvijā. Viņi jau kaut kur pa pasauli izkaisījušies. Un daudzi ir aizņemti kādos citos darbos, citās lietās. Būs absolventi, kas kuplinās koncertu, bet koncerts galvenokārt balstīsies uz šodienas skolas audzēkņiem un pedagogiem. Vēlētos radīt mīļu, jauku koncertu ar kādu mazu atmiņu pieskaņu, parādot, kādi šobrīd esam un raugoties uz priekšu, uz nākotni.
‒ Jūs arī skolā organizējat daudz koncertu gan ar vietējiem māksliniekiem, gan ārzemju viesiem. Pārsvarā tos apmeklē vecāki, kuru bērni mācās mūzikas skolā. Kāpēc vietējie reti?
‒ Šobrīd dzīvojam ļoti lielā informācijas pasaulē. Man ļoti patīk mūziku bieži vien salīdzināt ar ēdienu. No rīta pamostaties, virtuvē ir vienkārši kāzu galds. Ēdiena ir tik daudz, ka, pat drusciņ pagaršojot no katra, nav iespējams nobaudīt visu. Cilvēki vienkārši pierod pie tā, ka ir pārbagātība. Un viņi reizēm varbūt pazaudē to sajūtu, kas ir veselīgāks, ko labāk no rīta ēst, ko vakarpusē. Ar mūziku un koncertiem ir ļoti līdzīgi. Mūzika šodien ir daudz un dažāda, raiba. Ir liels piedāvājums. Kā rezultātā cilvēks vienkārši nogurst. Beigās viņš nevis sāk izvēlēties, bet vienkārši sāk neiet.
‒ Vai Valkas vietējā publika atšķiras, salīdzinot, piemēram, ar Valmieru?
‒ Valmiera iedzīvotāja ziņā ir liela pilsēta. Valka ir maza. Piemēram, YAMAHA mūzikas skolai bija četri koncerti divās dienās. Un abās dienās bija izpārdotas zāles. Tas ir saistīts tikai ar to, ka šajā skolā mācās ļoti daudzi. Es cenšos, lai Valkas mūzikas skolas koncertos uzstājas pēc iespējas vairāk bērnu. Jo vairāk bērnu uzstāsies, jo arī vairāk vecāku nāks. Var uzstāties pieci bērni ar 20 numuriem dažādās kombinācijās, bet var uzstāties 30 bērni un katrs pa vienai reizei. Ar kolēģiem kopā darbojamies un vienojamies, lai bērns piedalās koncertā, kaut vai divas trīs skaņas nospēlē, bet bērns tiek uz skatuves un uzstājas. Protams, tur ir arī savi riski, jo māmiņas nāk uz koncertiem. Kā bērniņš nospēlē divas skaņas, mammai jau liekas, ka tas jau ir Raimonds Pauls. Tās divas skaņas no mūsu puses ir vairāk kā aicinājums, ka vajag vairāk pastrādāt, tad varēs arī trīs un četras skaņas nospēlēt un tas gandarījums būs daudz lielāks.
‒ Agrāk bija pilnīgi atšķirīgas audzināšanas un izglītošanas metodes. Kā skolotājs pateica, bērns izdarīja. Šobrīd skolā daudz kas ir mainījies.
‒ Laiks mainās un ir skaidrs, ‒ kā mēs darījām vakar, mēs nevaram vairs darīt šodien, un jautājums ir, vai mēs tā varēsim darīt rīt. Mainās pieeja izglītībā, vai tā mainās uz labo pusi vai slikto, es neņemos spriest. Par mūzikas skolu ir tā, ka šobrīd mūzikas skola varbūt ir tādā visneizdevīgākajā pozīcijā, jo, lai mēs kaut ko kopā nospēlētu, mums tomēr ir kaut kas jāiemācās. Mēs varam kopā aiziet bumbu paspārdīt laukumā. Kā mākam, tā spārdām, bet mēs to varam darīt kopā. Mēs varam aiziet kaut ko abi uzzīmēt. Kā mākam zīmēt, kaut vai strīpas, kaut vai ķēpas, bet mēs to varam izdarīt kopā. Bet uzspēlēt instrumentu mēs kopā nevaram, ja mēs neesam to iemācījušies. Mācīšanās process šodien ir aktuāls jautājums, meklēju ceļus caur vecākiem, meklēju ceļus caur bērniem. Lai instrumentu spēlētu, to vienkārši ir jāiemācās spēlēt un tas ir jāiemācās kaut kādā noteiktā līmenī spēlēt. Tas ir ilgstošs darbs gan mūzikas skolā, gan ļoti lielam atbalstam ir jābūt no
ģimenes un vecākiem.
‒ Mūzikas pedagogu jautājums ir problēma valstiskā līmenī. Atrast labus pedagogus, atrast vispār pedagogu. Bet jums skolā strādā pat ārzemnieki.
‒ Jā, tas ārzemnieks ir un jācer, ka viņa nenosals šajā ziemā. Mums ir klavierspēles skolotāja no Spānijas. Pirms vairāk kā gada aktualizējās tēma par to, ka Valkas mūzikas skolā ir ļoti nepieciešams klavierspēles pedagogs. Vienu dienu man zvana pilsētas mērs un saka, ‒ es esmu Spānijā, te ir pedagogu pārprodukcija. Varbūt mēs no Spānijas varam kādu pedagogu piesaistīt? Sākumā mazliet samulsu, bet apdomāju – labi, mēģinām. Noorganizējām, lai vienu nedēļu skolotāja no Spānijas atbrauc uz Latviju un apskatās Valku. Tas bija diezgan komiski, jo viņa ielidoja vēlā naktī, mēs braucām apmēram trīs stundas no Rīgas vienkārši pa melnu tumsu un es stāstu, te ir apdzīvota vieta ar divām laternām, te ir vēl viena apdzīvota vieta arī ar divām laternām. Bet tad skolotāja no Spānijas paskatījās Valku, iepazinās ar skolu un teica, ka viņa ir ar mieru, bet viņai līdzi brauks draugs, kas arī ir pedagogs un pianists. Tajā mirklī tam draugam īsti nebija ko piedāvāt, bet Igaunijas kolēģi bija ļoti atsaucīgi un izrādās, ka Igaunijai ir tādas pašas pedagogu problēmas kā pie mums. Šobrīd viņš strādā Valgas skolā. Jaunā klavierspēles skolotāja sazinās ar audzēkņiem angļu valodā, mācās arī latviešu valodu. Savukārt draugs mācās igauņu valodu. Es ļoti ceru, ka viņi iedzīvosies un kādu laiku padzīvos Valkā. Atrast vietējo pedagogu ir ļoti liela problēma. Runāju ar pārstāvi no Latvijas Klavieru skolotāju asociācijas, es viņam saku, ‒ nav klavierspēles pedagogu. Viņu uzskats ir līdzībā par glāzi – jā, tā ir tukša. Es viņam saku, nav vispār nekā. Uz galda nav glāzes, nekā nav. Es domāju, ka lielākā problēma būs tuvākajos piecos gados, kad liela daļa pirmspensijas un pensijas vecuma pedagogu vienkārši pārstās strādāt. Nomainīt mums nav ar ko.
‒ Vai mūzikā mainās mode? Vai skola iet laikam līdzi?
‒ Nē, mode nemainās atbilstoši pedagogam vai laikam. Mainās mācību un mācīšanās process. Kādreiz skolotājs pateica, bērns darīja, vecāks kontrolēja. Tagad šāda metode nestrādā. Man viena skolotāja uzdeva ļoti interesantu jautājumu. Reizēm vecie skolotāji saka, ‒ agrāk, kad mēs strādājām, bija tā. Bet neviens nav atbildējis uz jautājumu, vai viņi strādāja vairāk kā tagadējie skolotāji? Šodien skolotājs saka ‒ nospied šo taustiņu, un bērniņš atbild ‒ man nav noskaņojuma. Neviens nav izpētījis to, vai šī brīža skolotājs strādā vairāk un viņam ir sarežģītāki apstākļi nekā skolotājiem pirms 30 gadiem. Es arī strādāju pirms 20 gadiem, arī bija pilnīgi citādi. Kopumā skatoties, šobrīd skolā joprojām ir vijoļu ansamblis, skolotāja ir brīnišķīga. Process notiek, tikai varbūt citādāk.
‒ Uzsākot darbu Valkas Mūzikas skolā, viens no priekšlikumiem, ko minējāt, ka skolu vajag modernizēt, vajag jauninājumus ieviest, lai bērniem ir interesanti. Kā sokas ar idejām, kas jums toreiz bija galvā?Viena no tām bija, ka skolā nespēlē tikai klasiskos gabalus, bet dažādus žanrus. Kā realizējas ideja par pieaugušo apmācību?
‒ Ir idejas, kas jau realizētas vai šobrīd realizējas, ir arī lietas, kas nav gatavas vēl ienākt ikdienā. Piemēram, pedagogs, kurš mācītu džezu. Finansējums arī spēlē lielu lomu. Man ļoti sen bija doma, ka daudz mūzikas pamata elementus var iemācīt ar Raimonda Paula komponētajām dziesmām. Tās var būt vienkāršas, sarežģītas, ekspresīvas vai liriskas dziesmas, arī instrumentāli skaņdarbi. Nekad nav bijusi kārtīga mācību grāmata, kur ir skaņdarbi un metodika. Par to daudz ir diskutēts. Ārzemēs izdevniecības piedāvā šādus mācību materiālus, kuros ir klasika, piemēram, Mocarta skaņdarbi. Vāciešiem, austriešiem, jebkur Eiropā, visiem ir skaidrs, kas ir Mocarts. Bet kāpēc mūsu bērnam vajadzētu sākt ar Mocarta skaņdarbu? Kāpēc viņš nevarētu spēlēt Raimonda Paula skaņdarbu? Šobrīd iedrošinu skolotājus ļaut spēlēt dažādāku mūziku. Svarīgi, lai bērns spēlētu, lai viņam patiktu spēlēt, lai viņš nāk uz skolu, lai viņam interesētu un viņš gribētu. Lai vecākiem arī patiktu. Mums ļoti strauji pazūd muzicēšanas tradīcijas saietos. Sabrauc ģimene uz svētkiem un visi baksta telefonus. Kādreiz vienmēr bija kāds, kas māk kaut ko spēlēt, un kāds, kas zina dziesmām vārdus. Nav tā, ka visās ģimenēs visos svētkos tagad visi baksta telefonus. Tas varbūt tāds pārspīlējums, bet šī tradīcija mazinās. Mocartu nepadziedās, bet Raimonda Paula dziesmas taču varētu padziedāt vai arī kādu citu populāru dziesmu.
‒ Kādas ir pavasara ieceres un plāni?
‒ Pavasarī tradicionāli notiks Jāņa Cimzes starptautiskais instrumentālo ansambļu konkurss. Spēlēs labākie mūzikas skolu audzēkņi no dažādām Latvijas vietām. Konkurss ir atvērts, un var nākt klausīties ikviens interesents. Iepriekš bija tradīcija, ka vienu gadu ir dueti, nākamajā trio, tad kvarteti. Solo un duetu konkursi Latvijā ir ļoti daudz. Savukārt instrumentālistu, kas ir trio un kvarteti, ir ļoti mazs piedāvājums. Pieņēmām lēmumu, ka konkursu organizēsim tieši šajā segmentā.
Vēlos turpināt uzsākto ieceri par pieaugušo apmācību. Tas ir piedāvāt iespēju apgūt kādu mūzikas instrumentu pieaugušā vecumā. Eksperiments šobrīd ir apstājies, nevis izbeidzies, vienkārši ir jāatrod īstā diena un laiks.
FOTO: Līga Orleana
