FOTO: SANDRA PĒTERSONE
Ja interesē Smiltenes vēsture, tad atteikties no šāda apmeklējuma nevar. Tā sarunā ar “Ziemeļlatviju” atzīst smiltenietis Andris Krūmiņš, nejauši sastapts apskatām lielformāta fotogrāfiju izstādi “Smiltene no cita skatu punkta” Smiltenes bibliotēkā un taujāts, kāpēc uz to atnācis.
Smiltenes bibliotēka šo izstādi līdz 31. martam piedāvā savās telpās Dakteru ielā 27, un tajā izliktās fotogrāfijas pārsteidz, iespaido un dažbrīd arī raisa nostalģiskas atmiņas, it īpaši tiem vecākā gadagājuma apmeklētājiem, kuriem Smiltene ir dzimtā pilsēta.
Ļauj ielūkoties tajā, kas zudis
Ekspozīcijā apkopotas fotogrāfijas, kas atklāj Smilteni un tās tuvāko apkārtni no citāda rakursa ‒ caur mazāk pamanītiem pilsētvides elementiem un zudušām ēkām. Vissenākā ir 1904. gadā uzņemta fotogrāfija no Ingunas Kudlānes kolekcijas. Tajā redzams luterāņu dievnams un pareizticīgo baznīca, pie tām ‒ nelieli ēku pudurīši, bet visapkārt – klaji lauki. Smilteni toreiz vēl tikai sāka būvēt.
Viena daļa fotogrāfiju ļauj ieskatīties Smiltenē pirmās Latvijas brīvvalsts laikā, citas – aizvadītā gadsimta 40. līdz 70. gados. Piemēram, beidzot no aizmirstības ir izcelta un šodienas skatītājiem parādīta padomju laika Smiltenes bērnu un arī pieaugušo atrakcija – 1970. gadā atklātais ķēžu karuselis kalnā pie kultūras nama. Cita fotogrāfija dod iespēju ielūkoties savulaik lielu popularitāti atpūtnieku vidū ieguvušās “8CBR” somu pirts celtniecībā pie Tepera ezera (pirts nodega 1994. gadā).
“Fotogrāfijās redzamās vietas un ēkas, kas mūsdienās vairs nav saglabājušās, padara izstādi par īpašu vēsturisku liecību un ļauj ielūkoties zudušajā pilsētas un apkārtnes ainavā. Tās ir fotogrāfijas ar “odziņu”, ar interesantiem vides objektiem, kuru arī vairs nav,” stāsta Smiltenes bibliotēkas vecākā bibliotekāre Alda Liuke.
Tāds, piemēram, ir vienā no fotogrāfijām (1947. gads) redzamais pasažieru koka paviljons Vidzemes šosejas un ceļa Smiltene–Gulbene krustojumā. Vērīgāks skatītājs pamanīs otrā stāva balkonu vienai no Smiltenes centra ēkām, kura mūsdienās vairs nav. Cits prātos, kas tas par namu Marijas ielā ar Raibača piena produktu veikalu, kāda jau arī sen Smiltenē vairs nav.
Alda Liuke sarunā ar “Ziemeļlatviju” atzīst, ka bieži vien viņai ir jānāk palīgā izstādes apmeklētājiem un jāstāsta, kas fotogrāfijās redzams, jo ir vietas, ko gandrīz neviens neatpazīst.
“Piemēram, šajā ēkā Baznīcas laukumā atradās pilsētas valde, bet mūsdienās te ir galvenā ieeja tirdzniecības centrā “Centrs”. Šīs ēkas Marijas ielā nopostīja Otrā pasaules kara laikā. Te ir skats uz Daugavas ielu virzienā no centra, – abās ielas pusēs ir tukšums, tur mājas nodega 1944. gada septembrī. Vairs nav, lūk, šī Lauksaimniecības biedrības nama ar tornīti Pils ielā. Vairs nav šo dzirnavu vecās ēkas pie Vidusezera,” izrādot izstādi “Ziemeļlatvijai”, stāsta Alda Liuke.
Bez pagātnes nav nākotnes
Izstādē “Smiltene no cita skatu punkta” ir iekļautas fotogrāfijas no Smiltenes bibliotēkas, Smiltenes novada muzeja krājuma un novadnieku Jura Zušmaņa, Gata Samučonoka, Viļa Purmaļa, Ingunas Kudlānes un Mārītes Pommeres personīgajām kolekcijām.
“Liels paldies cilvēkiem, kuri uztic savas fotogrāfijas, jo bez tām netaptu tik bagātīga un interesanta izstāde! Mani tā pārsteidza. Jau agrāk bijušas vairākas izstādes par Smilteni, tāpēc domāju, ka neko jaunu neieraudzīšu, taču tā nenotika. Bija fotogrāfijas, kas atsauca atmiņā manus jaunības gadus. Piemēram, ieraugot ķēžu karuseli, atcerējos, kā tur dzīvojāmies ar sliktu dūšu,” smaida smilteniete Margita Krišjāne un piebilst, ka nākamajā bibliotēkas apmeklējuma reizē vēlreiz apskatīs izstādi, jo tik ļoti tā piesaista.
Ar Margitas Krišjānes pieminēto fotogrāfiju, kurā redzams Smiltenes ķēžu karuselis, no savas kolekcijas izstādē dalījies smiltenietis Gatis Samučonoks. Sarunā ar “Ziemeļlatviju” viņš atzīst, ka fotogrāfijas ar šo karuseli ir retums. Viņš to ieguvis no kāda privātā albuma.
Gatim ir ļoti liela fotogrāfiju kolekcija, pats smaidot saka, ka vāc visu, ko vien var savākt par Smilteni, un digitalizē. “Man ir interese par savu dzimto pilsētu, arī par to, kāda tā bijusi agrāk. Bez pagātnes nav nākotnes. Fotogrāfijas meklēju gan arhīvos, gan prasu cilvēkiem albumus. Pēc tam skenēju un ar savām foto programmām apstrādāju un uzlaboju,” stāsta Gatis Samučonoks.
