Māmiņa nopirka meitiņai kaķīti,Ai, kāds bij meitiņai prieks!Tētis nopirka dēlam sunīti,Nu tik tie varēs skriet!Atnāca vasara saulaina, jauka,Vecāki aizveda bērnus uz laukiem,Bet suni un kaķi mežā trieca,Jo žigulī tādiem nebija vietas.
Un laukos suņu, kaķu, cik uziet,Bet rudenī jaunus vecāki pirks,Atkal būs dēlam un meitiņai prieks,Bet kaut kur mežā žēli gaudos suns,Suns – bezpajumtnieks…/Valdis Pavlovskis, 1987/
Man ļoti, ļoti gribējās suni … nu labi – kaķīti, kaut vai kāmi, bet vecāki bija kategoriski pret. Tika paskaidrots, ka dzīvnieks tā ir milzu atbildība. Nedz tētis, nedz mamma darba dēļ tādu uzņemties neesot gatavi un kas notikšot, ja mana interese zudīs. Spilgts piemērs bija sētas mājas pagalms, kur pulcējās tie kaķi, kuri bija izauguši un cilvēkbērniem vairs neinteresēja. Cilvēkbērnam interesēja tikai kaķēni. Bija mums kaimiņu mājā tādi (ne) – cilvēki. Es šiem kaķiem toreiz nesu savas pusdienas. Atskrēju no skolas, pabaroju kaķus un skrēju uz sporta skolu. Tas nekas, ka pašai treniņos nebija spēka vai vakaros grauzu sakaltušu ķieģeļmaizi – kaķi bija pabaroti.
Toreiz – savos padsmit gados domāju, ka ir netaisni, ka man nav sava dzīvnieka, jo es pilnīgi noteikti spētu uzņemties šo atbildību. Iespējams, ka man arī bija taisnība – no atbildības un papildu pienākumiem baidījās vecāki. Šodien, esot pasākumos kopā ar Ulubeli, vērojams tas pats. Bērns gribētu pienākt, paskatīties, noglāstīt, bet vecāki rauj projām, barot – neaiztiec, suns noteikti ir slims, nav ko skatīties uz tiem krančiem, ej nost, vēl iekodīs.
Tādos brīžos es klusi ceru, ka tas bērns tomēr nezaudēs savu interesi un izaugot – nekļūs par vienaldzīgo vai pasargdies, kārtējo varmāku. Es necenšos apgalvot, ka katram cilvēkam vajag dzīvniekus. Es cienu tos, kuri savas ikdienas un darba specifikas dēļ apzinās, ka nespēs rūpēties, un neeksperimentē. Es tikai atsakos saprast tos, kuri nodod …, kuri suni un kaķi mežā trieca. Tad kāpēc tu vispār pirki un vedi mājās?
Tad māci un skaidro bērnam šo atbildības smago nastu nevis māci nežēlību un vienaldzību. Skaidro, ka mēs nevaram paņemt mājās un atved kādu dienu uz patversmi, kur iespēja pastaigāt ar suni un samīļot kaķi. Dari vienalga ko, tikai nemāci bērnam būt vienaldzīgam un nežēlīgam.
Mana Lote – lielā, gudrā sune, kura 3 nedēļas Mežparkā īsā saitē stāvēja pie koka, jo izrādījās nevajadzīga, pilnīgi noteikti bija augusi ģimenē ar bērniem. Cik dabiski viņa pieņēma Gerdu, cik, es pat nebaidos vārda – profesionāli viņa meitu joprojām turpina pieskatīt mežā, uz ceļa un ūdenī.
Neieslīgstot detaļās, kā Lote tika vesta uz mežu un sieta pie koka – man ir tikai jautājums: Kā Tu, kas to darīja, pēc tam paskatījies acīs savam bērnam vai bērniem? Iespējams, ka mājās ir jauns kucēns. Lote pie manis ir jau vairāk par gadu – tas nozīmē, ka kucēns arī ir audzis. Kur piesiets vai patriekts šobrīd ir viņš?
