Ir populāri runāt par to, ka Latvijai savi uz ārzemēm aizbraukušie tautieši jāsauc atpakaļ, jo, lūk, valstī joprojām turpina samazināties iedzīvotāju skaits. Valdībā attiecīgi tiek kaldināti projekti latviešu reemigrācijas atbalstam, par šo tēmu izsakās gan politiķi, gan dažādu jomu eksperti.
Tas viss tomēr varēja nepalīdzēt Marium Sinkjavičam, viņa dzīvesbiedrei Beatai un abu trīs gadus vecajai meitiņai īstenot savu sapni pārcelties no Ungārijas uz Latviju, Strenču novada Sedu, kur Marius piedzimis, uzaudzis un kur joprojām dzīvo viņa mamma.
Niknums pret sistēmu
Sedā jaunā ģimene ieradās šogad augustā. Pietrūka tikai nieka tiesa, vēl dažas dienas, un viņi atgrieztos Ungārijā, – mantas jau pat bija sakravātas, jo Marium vairs neturēja nervi burtiski cīnīties par to, lai viņam, dzīvesbiedrei un meitiņai tiktu ierādīts kāds no Sedā šobrīd brīvajiem 119 pašvaldības īres dzīvokļiem, kur jaunajai ģimenei uzsākt savu dzīvi Latvijā, Marius bērnības un jaunības pilsētā.
Šobrīd izskatās, ka stāstam, kam mēneša garumā sekoja līdzi daudzi sedēnieši, tomēr būs laimīgas beigas, Marius ģimene paliks Sedā un Latvijā dzīvojošo ļaužu skaits tiks papildināts ar trijiem cilvēkiem. Strenču novada domes deputāti aizvadītajā trešdienā vienbalsīgi nolēma izīrēt Marium Sinkjavičam divistabu dzīvokli Sedā uz sešiem mēnešiem ar tiesībām pagarināt dzīvojamās telpas īres līguma termiņu.
Taču par ceļu līdz šim lēmumam Marium, kurš ir Latvijas Republikas pilsonis, palikušas ļoti rūgtas mieles. “Man ir niknums un pretīguma sajūta, – ne pret valsti, bet pret šo sistēmu, kad cilvēks atgriežas no ārzemēm savā pilsētā un viņam tur nav, kur dzīvot, kaut brīvu pašvaldības dzīvokļu ir pāri simtam. Biju tik nikns, ka jau sakrāmējām mantas un gandrīz aizbraucām atpakaļ uz Ungāriju. Labi, ka mamma pierunāja palikt un vēl pagaidīt. Meita iet Strenču bērnudārzā, un viņai tur ļoti patīk. Un mēs esam laimīgi, ja meita ir laimīga,” teic jaunais vīrietis.
Arī šobrīd Marius ģimene joprojām mitinās šaurajā divistabu dzīvoklī pie viņa mammas Sedā, kur mazās platības dēļ visiem ir grūti sadzīvot. Proti, pašvaldības lēmums nenozīmē, ka īrēšanai piešķirtajā dzīvoklī atbraucēji jau var dzīvot. Ir jānokārto vajadzīgie dokumenti un jānoslēdz īres līgums ar Strenču novada domi. Pašvaldības saistošajos noteikumos šim procesam ir dots viens mēnesis pēc lēmuma pieņemšanas par dzīvojamās telpas izīrēšanu.
Atbraucējus ierauj apburtajā aplī
Kas tad bija tas, ko piedzīvoja jaunā ģimene, ierodoties no Ungārijas Latvijā, Sedā, un uz kā fona reemigrācijas jeb tautiešu mājās saukšanas plāni izskatās pēc tukšām pļāpām?
Marius un viņa dzīvesbiedre Beata, pēc tautības ungāriete, Ungārijā bija nopirkuši māju lauku apvidū, taču šogad nolēma pārcelties uz Latviju, jo tur savai meitai saredz labāku vidi, kur uzaugt un iegūt izglītību. Proti, Ungārijas valdībai šobrīd Eiropas Savienībā ir viena no skaļākajām balsīm pret liberālu imigrācijas politiku, un Marius stāsta, ka tas ir saprotami. Imigrantiem tiek dāsni pabalsti, un ungāriem tas nepatīk. Skolās sāk mācīties arvien vairāk imigrantu, it īpaši rumāņu, bērnu. Kopumā sabiedrībā parādās pārāk liela spriedze.
“Kad ar dzīvesbiedri runājām par pārcelšanos uz Latviju, nolēmu, – ja brauksim atpakaļ uz Latviju, tad tikai uz Sedu, kur nodzīvoju visu savu bērnību līdz pat 17 gadiem. Negribu sākt jaunu dzīvi Strenčos vai citur,” stāsta Marius. Tā nu viņi šovasar sakravāja ceļasomas, mēbeles un pārējo iedzīvi pagaidām atstāja savā Ungārijas mājā, un augusta sākumā trijotne – Marius, Beata un viņu mazā meitiņa – ieradās Sedā, lai uzsāktu dzīvi Latvijā.
Jauno ģimeni savā dzīvoklī uz laiku izmitināja Marius mamma. Marius tūlīt devās pie Sedas pilsētas pārvaldes vadītāja Alekseja Jefimova, lai izrunātu iespēju īrēt kādu no Sedā brīvajiem pašvaldības dzīvokļiem. Faktiski jaunais vīrietis pilnībā paļāvās uz pašvaldības palīdzību, jo pēc ārzemēs pavadītajiem vairākiem gadiem Latvijas likumdošana viņam ir svešs lauciņš.
Lūk, Marius stāsts par to, kas notika tālāk: “Viņš (A. Jefimovs – redakcijas piezīme) jau zināja, ko es gribu, un man saka, – “neko nevar zināt, tu man iedod izziņu no darba par saviem ienākumiem pēdējos trijos mēnešos, un tad mēs sāksim runāt”. Atbildu, ka neesmu strādājis kādu gadu, ienākumus sakrāju, strādājot Anglijā. Un, lai Latvijā dabūtu darbu, man vispirms vajag ģimenes ārsta izziņu (Marius atrada darbu Strenču psihoneiroloģiskajā slimnīcā – redakcijas piezīme). Lai tiktu pie ģimenes ārsta, man vajag reģistrēt dzīvesvietu. Lai to izdarītu, man vajag dzīvokli. Kā es to visu varu dabūt? Pārvaldnieks atbild, – piereģistrējies pie savas mammas. Mamma dzīvo pašvaldības īres dzīvoklī. Lai es tur piereģistrētos, man jāraksta iesniegums pašvaldībai. Pašvaldība to izskatītu mēneša laikā un tad izlemtu, ko darīt, tad paietu vēl mēnesis, līdz es varētu ievākties īrētajā dzīvoklī, taču man dzīvesvietas reģistrāciju vajag ātrāk, lai es dabūtu darbu un varētu sākt strādāt. Labi, ka man Sedā atradās labs draugs. Viņam ir privatizēts dzīvoklis, un es reģistrēju visu savu ģimeni pie mana drauga viņa dzīvoklī. Ja man nebūtu neviena tāda drauga, es nevarētu piereģistrēties dzīvesvietā, nevarētu dabūt ģimenes ārstu, lai dabūtu darbu. Kā tas tā ir? Es atbraucu uz Latviju ar ģimeni, atvedu līdzi divus cilvēkus, bet no manas dzimtās Sedas pretimnākšana ir nulle. Mani Sedā pazīst ļoti daudz cilvēku, zina, kā esmu smagi strādājis. Viņi iestājās par mani, gāja uz pašvaldību. Es biju tik nikns, ka arī pats aizbraucu uz Strenčiem pie Pētersona (Strenču novada domes priekšsēdētāja Jāņa Pētersona – redakcijas piezīme). Viņš mani atpazina, jo, kad mācījos Strenču skolā, bija mans direktors. Par to, kas notiek Sedā un par tādu situāciju ar mani viņš nebija zinājis. Teicu Pētersonam, – man vajag dzīvokli, citādi es braukšu projām, mantas jau ir sakrāmētas. Labi, būs domes sēde, izskatīšot manu jautājumu. Viņi gāja man pretī. Paldies par to.”
Rūgtums sirdī Mariusam palicis arī par to, kā notikusi pašvaldības brīvo dzīvokļu izrādīšana. Sedas pilsētas pārvaldes vadītājs pasaucis uz savu kabinetu, parādījis lapu ar dažu brīvo dzīvokļu sarakstu un pateicis,– dzīvokļi ir, bet ļoti slikti. Iedevis atslēgas, Marius aizgājis, apskatījies, – patiešām tādi, ka pat iekšā ieiet nevar, par remontu tur pat vispār nav, ko runāt.
“Bet es zināju, ka Sedā ir tādi brīvi dzīvokļi, kuros var dzīvot kaut tūlīt, nu labi, varbūt tikai nelielu remontu iepriekš uztaisīt. Runāju ar cilvēkiem, skraidīju katru dienu apkārt,” tālāk stāsta Marius. Draugs viņam ieteicis konkrētu pašvaldības dzīvokli labā stāvoklī, kuras īrniece pensionāre nomirusi. Marius atkal aizgājis uz Sedas pilsētas pārvaldi, dabūjis šā dzīvokļa atslēgas, pārliecinājies, ka dzīvoklis patiešām ir labs un to tad arī izvēlējies.
Visiem vienus noteikumus nevar uzrakstīt
Jāpiebilst, ka Sedā tāda lieta, kā dzīvokļu rinda nepastāv, jo pašvaldībai piederošu brīvu īres dzīvokļu ir daudz.
Spēkā esošie pašvaldības noteikumi “Par palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā Strenču novadā” nosaka personas, kuras ir tiesīgas saņemt Strenču novada pašvaldības palīdzību šajā jautājumā, tāpat arī – kārtību, kādā šīs personas reģistrējamas pašvaldības palīdzības reģistrā un izslēdzamas no tā un palīdzības sniegšanas kārtību. Saistošie noteikumi balstās uz vairākiem Latvijas Republikas likumiem “Par palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā”, “Par dzīvojamo telpu īri” un “Par sociālajiem dzīvokļiem un sociālajām dzīvojamām mājām”.
Ir savs iemesls tam, kāpēc Strenču novada dome tā kārtīgi “sasālījusi” savus noteikumus, prasot no potenciālā dzīvokļa īrnieka gan izziņu par viņa ienākumiem no darbavietas, gan pirms īres līguma slēgšana liekot slēgt personīgā galvojuma iemaksas līgumu, gan prasot iesniegt kredītiestādes līguma kopiju par automātisko maksājumu izpildi domes norēķinu kontā maksājumā par ikmēneša komunālajiem pakalpojumiem (tas nozīmē, ka maksa par ikmēneša komunālajiem pakalpojumiem automātiski tiks novilkta no īrnieka konta bankā). Proti, Sedā centrālapkure ir pašvaldības pārziņā un siltumenerģiju savā katlumājā tā ražo no akmeņoglēm, kuru cenai ir vērojama tendence pieaugt.
Paši dzīvokļi Sedā maksā lēti (labiekārtotu privatizētu trīs istabu dzīvokli šobrīd var nopirkt par 840 eiro, divistabu dzīvokli – par 560 eiro), bet komunālie maksājumi apkures sezonā ir lieli. Attiecīgi liels ir arī Sedas iedzīvotāju sakrātais komunālo maksājumu parāds, kas gulstas uz Strenču novada domes pleciem.
“Mūsu pašvaldības noteiktie ierobežojumi dzīvokļu piešķiršanā ir reakcija uz īres un komunālo maksājumu parādiem. Visi, kad prasa īrēt dzīvokli, zvēr, ka viņi gan nebūs tādi, kuri nemaksās, bet, kad īres līgums stājas spēkā, situācija mainās,” skaidro Strenču novada domes priekšsēdētājs Jānis Pētersons.
Marius Sinkjaviča bēdīgo pieredzi saziņā ar Sedas pilsētas pārvaldnieku pašvaldības vadītājs komentē, sakot, ka tad, ja jautājumam pieiet formāli un sausi, tad taisnība ir A. Jefimovam, bet tad, ja jautājumā iedziļinās, tad taisnība ir M. Sinkjavičam.
“Kad saņēmām informāciju domē, jautājumu par dzīvokļa piešķiršanu M. Sinkjavičam izskatījām paātrinātā kārtā un veicām atkāpes no ikdienas nosacījumiem par dzīvokļa piešķiršanu, nešauboties, ka šis cilvēks savas līgumsaistības pildīs. Mēs šādus jautājumus varam risināt atbilstoši situācijai, atbilstoši cilvēka vajadzībām. Nevar priekš visiem uzrakstīt vienus noteikumus. Esam gatavi palīdzēt, kad vajag, arī cilvēkiem, kuri atgriežas no ārzemēm, proti, – ar dzīvojamo platību un ar informāciju,” uzsver J. Pētersons.
Sedas pilsētas pārvaldes vadītājs Aleksejs Jefimovs “Ziemeļlatvijai” savukārt teic, ka ir tikai ievērojis domes saistošos noteikumus par dzīvojamo telpu īri, prasot M. Sinkjavičam iesniegt izziņu par ienākumiem.
“Varbūt deputātiem tad ir jāizdomā papildinājums šajos saistošajos noteikumos, nosakot atvieglojumus cilvēkam, kurš atgriežas Latvijā no ārzemēm,” rosina A. Jefimovs.
Augstāk par noteikumiem – cilvēks
“Ja Sedā nedzīvotu mana mamma, tad es tagad šeit nebūtu, kaut gribētu. Es nezinātu, kur iet. Viesnīcā taču nedzīvotu,” savukārt teic Marius Sinkjavičs. Jā, esot iespēja Sedā dzīvokli nopirkt, turklāt lēti, taču pagaidām viņš nevēloties to darīt, jo vispirms ir jāiedzīvojas.
“Kāpēc man būtu jāpērk, ja ir brīvi pašvaldības īres dzīvokļi? Vajadzētu būt tā, – ja ir brīvs īres dzīvoklis, ņem un dzīvo! Labi, lai apdrošinātos, ka maksāšu par dzīvokli, es varu iesniegt bankas konta izrakstu, kas apliecina, ka esmu maksātspējīgs. Bet, lūk, tiem, kuri augstāk, likumu vajag,” tādu birokrātiju Marius neizprot.
Arvien vairāk Latvijas pašvaldību, domājot par iedzīvotāju skaita palielināšanu savās teritorijās, jau tagad pieņem jaunus saistošos noteikumus vai groza esošos, lai radītu labvēlīgus atgriešanās nosacījumus tautiešiem ārzemēs. Piemēram, Tukuma novada pašvaldība ir paredzējusi reemigrācijas pabalstu ģimenei, kuras aprūpē ir viens vai vairāki nepilngadīgi bērni: līdz 500 eiro vienīgā mājokļa iegādei vai faktisko īres izdevumu segšanai līdz diviem mēnešiem, ja ģimene attiecīgajā īpašumā ir deklarējusi savu dzīvesvietu.
Valkas novada dome šogad grozījusi savus saistošos noteikumus “Par Valkas novada pašvaldības palīdzību dzīvokļu jautājumu risināšanā”, paredzot, ka tiesības uz dzīvojamo telpu izīrēšanas palīdzību vispārējā kārtībā ir arī ārvalstīs dzīvojošiem Latvijas Republikas pilsoņiem, kuri vēlas atgriezties un dzīvot Latvijā un kuri ir vai nu deklarēti Valkas novadā, vai bez deklarācijas Latvijas Republikā. Šo lēmumu pašvaldība motivē ar to, ka aizvien biežāk saņem iesniegumus no ārvalstīs dzīvojošiem Latvijas Republikas pilsoņiem ar lūgumu palīdzēt dzīvokļu jautājumu risināšanā, jo viņi vēlas atgriezties dzīvot Latvijā. “Mēs šo jautājumu risinām un esam arī atrisinājuši tiem, kuri vēlējās palīdzību,” stāsta Valkas novada domes priekšsēdētājs Vents Armands Krauklis.
“Neapšaubāmi ir problēmas ar esošo likumdošanu, taču mēs pieejam radoši. Skatāmies, lai šiem cilvēkiem uzreiz būtu, kur dzīvot. Citādi nav normāla situācija, ja valsts visu laiku aicina cilvēkus atpakaļ, bet tajā pašā laikā nav sakārtojusi normatīvos aktus. Ja aicina atpakaļ, tad šiem cilvēkiem jānāk pretī, lai ceļā nebūtu birokrātisku šķēršļu. To es personīgi esmu teicis premjeram un arī daudzās sapulcēs. Atbilde ir tāda, ka pašlaik Saeimā atrodoties likuma grozījumi. Nu tad pieņemat tos ātri, citādi visu kaut ko citu ātri pieņemt var, bet šos ne,” pikti saka V. A. Krauklis.
Birokrātija sit pat visiem
Šogad Latvijā darbu uzsākuši pieci reģionālie koordinatori, kuru pienākums ir uzrunāt un informēt potenciālos reemigrantus par darba un dzīves iespējām Latvijā. Tas ir Vides aizsardzības un reģionālās attīstības (VARAM) latviešu reemigrācijas atbalsta pilotprojekts.
Proti, ņemot vērā to, ka gandrīz visās Latvijas pašvaldībās ir novērojams būtisks iedzīvotāju samazinājums, VARAM apzinās, ka šās problēmas risinājumā ir būtiska tieši pašvaldību loma. Lai uzsāktu mērķtiecīgu darbu latviešu reemigrācijas veicināšanai, 2018. gadā VARAM izveidojusi piecu reģionālo remigrācijas koordinatoru tīklu. Reģionālo koordinatoru galvenais uzdevums ir uzrunāt potenciālos reemigrantus un noskaidrot to vajadzības, sagatavot atbilstošus piedāvājumus par darba un dzīves iespējām Latvijā. Koordinatori saņems informāciju par pašvaldību pakalpojumiem, īpaši ģimenēm ar bērniem, piemēram, bērnudārzu un skolu pieejamību un atbalstu tam; par pieejamo privāto un pašvaldības dzīvojamo fondu, ko var piedāvāt potenciālajiem reemigrantiem un par uzņēmējdarbības iespējām un darba iespējām.
Reģionālais koordinators Vidzemē ir Ija Groza. Noklausoties stāstu, ko M. Sinkjavičs piedzīvojis Sedā, lai tiktu pie pašvaldības īres dzīvokļa, I. Groza atzīst, ka līdz šim ar tik negatīvu pieredzi, kas faktiski pazemo cilvēku, nebija saskārusies.
“Manuprāt, pašvaldība ir pārsālījusi savus saistošos noteikumus par īres lietām. Vienmēr nevar uz visiem attiecināt vienus saistošos noteikumus. Turklāt saistošie noteikumi nav likums. Viennozīmīgi ir jānāk pretī cilvēciskā ziņā. Mana pieredze rāda, ka tad, ja cilvēks atgriežas Latvijā pēc pāris gadu prombūtnes, viņš faktiski ir atbraucis uz citu valsti, un viņam ir jāpalīdz. Mēs nevaram iedot materiālās lietas, bet varam meklēt risinājumus, sadarboties ar pašvaldībām. Tas tomēr ir drošāk, jo cilvēki ir arī bailīgi. Neuzņēmīgāks varbūt būtu aizbraucis, saskaroties ar tādu situāciju un attieksmi, kā jūsu pieminētajā gadījumā. Mūsu valstī vispār ir nenormāla birokrātija un attieksme pret cilvēkiem, un tas attiecas uz visiem ļaudīm, kuri dzīvo Latvijā, ne tikai uz reemigrantiem,” secina I. Groza.
Visu savu pieredzi reģionālie koordinatori apkopos un kopā ar secinājumiem un ieteikumiem iesniegs valdībā.
Ikvienu Latvijas iedzīvotāju, kurš no ārzemēm atgriezies Latvijā un kuram ir nepieciešama palīdzība dažādu jautājumu risināšanā, I. Groza aicina sazināties ar viņu, lai meklētu problēmai risinājumu (e-pasts: vidzeme@paps.lv, tālrunis 29287585).
