* * * Dusmas iemīdīt grīdas šķirbās, Naidu pavardā dedzināt, Lai izkūp caur skursteni Tā kā dūmi, Un atpakaļ neatnāk. Bailes izdzīt no tumšiem kaktiem, Skumjas apbērt ar prieku, Iedegt sveci, Lai vairo tā Gaismu un dzīvesprieku. Sliktas domas nelaist sev klāt, Ļaunumu atstāt aiz sliekšņa… Tad var cerēt, Ka mīlestība Nebūs te reta viešņa. * * * Patiesībā vajag tik maz – Melnu maizi uz balta galda, Jumtu, zem kura patverties, Bet nodzerties – ūdens malku. Liesmu, kur dvēseli sasildīt, Drēbi, ko piesegt miesu, Stipru ticību rītdienai Un vēl… vajag lūpās dziesmu. Un sapni, kam cieši turēties Kā pie smilgas vai mēnesstara.Virs galvas zvaigznes un debesis, Cietu zemi zem kājām vajag. Tas arī viss. Pavisam maz – Darīt labu un dāvāt prieku, Un pat ne mirkli nesajust Sevi pasaulei lieku. * * * Skaties zem kājām, Ka nepaklūpi Akmeņos, bedrēs un grambās! Bet augstu virs galvas Debesīs zilās Mākoņu aitiņas ganās… Kur soli sper, skaties, Ka nenolauz kaklu – Gluda vien deju grīda! Bet augstu virs galvas Starp mākoņiem baltiem Saule mirdz neprātīga… Skaties, kur ej – Pa labi, pa kreisi, Taisni uz priekšu, zem kājām! Bet augstu virs galvas… Es neteikšu priekšā. Pacel acis, kad iesi uz mājām!
