Baltā akmens sirds.
Baltā akmens sirds
Ak, Sārema,
Tu kadiķīšu zaļā zeme,
Pie taviem krastiem laistās
Saules zelts.
No Kuresāres viduslaiku
mūriem
Līdz pat klinšainajam jūras
molam,
Ir dziļi zemē paslēpusies
Baltā akmens sirds.
Tā priežu saknēs ieausta,
Un cilvēkbērnu neskarta,
Tā gadu simtiem balta zied
Un Esti tautai himnu dzied.
Veltījums Zvaigžņu meitenei
Paliec,
Kaut uz mazu brīdi
Paliec
Un pavēro,
Kā jūras dzelmē
Zvaigznes krīt.
Tās lēnām tevi ietērpj
Zvaigžņu mirgā,
Un siltie vēji
Vakardziesmu dzied.
Kad rīta ausma
Atver acis tev,
Visapkārt mirgo
Smilšu zelts.
Tu krastā atstāj
Savu zvaigžņu tērpu
Un kaila
Jūras viļņos brien.
Atmiņas
Un atkal satikāmies mēs,
Un valsi dejojām,
Kā toreizSkolas laikā.
Tu pieskāries
Tik maigi man,
Ka likās,
Zeme zūd zem kājām.
Mēs raudājām,
Un prieka asaras
Kā karstas lāses
Pār mūsu vaigiem bira.
Mēs nejutām,
Ka klasē ienāks kāds,
Tu stāstīji man pasakas,
Es ticēju it visam.
Un atkal atgriežos
Es vecā skolas solā,
Un atmiņas par draudzību
Es lieku skolas somā!
Klusuma burvība
Vējš šorīt tik kluss,
It kā baidītos,
Ka lietus lāsītes nopilēs
No zeltainās mākoņu maliņas,
Un samērcēs
Bizbizmārītei kājiņas.
Zāles stiebriņi
Pastiepušies uz pirkstgaliem
Kāri dzer rīta rasu
No ziedu atvērtām saujām.
Kā gribās šos klusuma mirkļus
Ielikt saulītei rociņās,
Lai paslēpj tos
Samteņu maigajās krociņās.
Vējš atverās smaidā,
Un apjucis raugās,
Kā klusumā
Ziedu dvēseles lūdzās.
