Noskaņa

NĀK ZIEMASSVĒTKI

Ar baltu pārslu Ziemassvētki nāk

Un aizdedz sirdī gaidīšanas prieku

Tam mirklim, kas kā sidrabaina stīga

Liek iemirdzēties sapnim egles zarā.

Un gadi atkāpjas, un sāpes atkāpjas,

Un brīnums nesagaidītais zem pelniem

liesmu kur

Tai dzirkstelei, kam jāpiedzimst no jauna

Kā pasaulei, ko skūpsta Ziemassvētku rīts.

Ar baltu pārslu Ziemassvētki nāk

Un ņem pie rokas manu bērna sirdi,

Kas ticēt nepārstāj tai vizmai egles zarā,

Tai gaismai, kura garāka par mūžu ilgst.

Ilze Zilbere

MEŽA DZIESMĀ ZIEMASSVĒTKUS GAIDU!

Ziemā agrs rīts mostas

Caur zilu ēnu,

Un lielos zābakos

Kājas darbīgi nes

Pa klaju lauku.

Klusi, domīgi eju,

Un mežs paceļ zaļo cepuri,

Pirmo sveicienu mādams man.

Man nojausma klusa,

Ka sārtās debesīs atskanēs

Meža dziesma, Ziemassvētkus gaidot,

Cik Meža pasaule tīra un balta,

Kas novelk dvēselei melnās drānas,

Jo ātrajā pasaulē lipīgu putekļu daudz –

Saltu melu un dziļa naida.

Mežs liekulīgi neslavē

Un arī nepeļ, nenīst,

Bet zaļu dziesmu sirdij dod.

Ak, skaistās stundas Meža gaismā,

Kad sapņi Ziemassvētkus

Meža dziesmā tin.

Pats Dievs man pieskaras

Ar zaļo egles zaru mežā,

Un gribas visus skaut

Un mīlēt, palīdzēt.

Līga

CERĪBU GAISMA

Kad ziemelis pūš ledus tauri

Un bungas rībina lausks,

Pie sirds klauvē eņģelis kautrīgs,

Tavā ziņā – vai ienākt būs ļauts…

Tālā zemē, kur nepazīst sniegu,

Pirms gadu tūkstošiem piedzima bērns,

Lai pestīšanu no ļaunuma sniegtu –

Cerību gaismu, kas neizplēn.

Nāvei, ciešanām, naidam un bailēm

Lai pār cilvēkiem nebūtu varas,

Viņš nesa gaismu, kas mūžīgi gailēs

Un to, kurš pieņēmis, spēcīgu dara.

Tālā zemē, kur nepazīst sniegu,

Pirms gadu tūkstošiem piedzima bērns,

Lai nāvi dzīvē mūžīgā grieztu –

Šī cerība silda un neizplēn.

Nauris Gekišs

* * *

Ar egļu smaržu atnāk jaunais gads

Un notrūkst kalendāram lapa pēdējā

Nes atkal cerības mums laika rats

Ir pienākusi nakts tik priecīgā

Ar jaunām idejām un sapņiem

Jau sagaidīts šis saules gads

Mirdz salūts tumsā pretim mākoņiem

Un atkal priecīgāks nu kļūsti pats

Lai jaungads ienes prieku sirdī

Daudz piepildītu nodomu un rosmes

Un vari tu kā spožais dimants mirdzēt

Ļaut sirdī ienākt gabaliņam saules

Deg svētku eglē svecītes kā zvaigznes

Uz galda pīrāgi jau smaržo istabā

Gads atnācis lai dāvātu mums laiku

Šo raibo dzīvi pārvērst pasakā.

Blāzma

ZIEMASSVĒTKIEM

Kad eglītes šūpo ziemelis dzeldīgs

Un sals pāri upei ceļ ledus tiltu,

Pa baltu ceļu nāk Ziemassvētki

Ar piparkūku sirsniņu siltu.

Ar baznīcu zvaniem un dziesmām

Sirdis ielīksmo Ziemassvētki,

Lai varētu dāvāt ikvienam

Labestības un prieka vēsti.

Atkal gaisma uzvarēs tumsu,

Atkal uz pavasari vedīs balts ceļš…

Vien sirdis pie gaismas jānotur mums,

Pie avota īstā, kur labo smelt…

Nauris Gekišs

PA SNIEGOTĀM MEŽA TAKĀM…

Kaut kur tālumā ieskanas zvaniņš,
Vēja kamanās aiztraucas laiks.
Katrā mājā jau pīrāgu smarža,
Arī eglītes mirdzums tik zaigs.

Apkārt pasaule atkal tik balta,
Tā kā teiksmaini piesnidzis mežs,
Un kā pasakā domas tik baltas,
Tās tik baltas kā baltākais sniegs.

Un kā sapnī, caur sniegpārslām vējā,
Kāda mūzika liegi tad skan,
Tur pa sniegotām meža takām,
Skanot zvaniņam, Ziemsvētki brauc…

Gunta Lukstraupe

* * *

zeme

lupatu deķis

balts pelēks sniegs

dubļi

kumšķīgi zāles ciņi

zaļš brūnimelns

sadiegots ledus vīlēm

netīri nodevīgām

spokaina mēnessgaisma

kropļojot aicina

mākoņi slēpj zvaigznes

lai nebīstas

ziema

cits variants

ilgas pēc noklusējuma

pēc baltā

gaits linards

* * *

Ziemai ir savi ieroči –

Sniegs, ledus un svelošs sals.

Man savējie – sniega lāpsta un smiltis,

Un prieks, pat ja nosalis degungals.

Ziema dižojas, cik tā skaista –

Visu visapkārt sarmas mežģīnes tin.

Es arī – man cimdos un cepurē, šallē

Dzīpars ar dzīparu rakstus pin.

Ziema ir vientuļa – putni nedzied,

Puķes vien tās, kas rūtīs zied.

Es uzceļu pagalmā sniegavīru,

Lai ziemai ir draugs un abiem ir prieks.

Ziemai ir savi brīnumi –

Katra pārsla kā mākslas darbs trausls

un mazs,

Man savējie – visi ir kopā pie siltas liesmas,

Skan mīklas, stāsti un pasakas.

Un, kad pār zemi nāk saulgriežu svētki,

Kas dziesmas par ziemu un sniegu dzied,

Debesis nospodrina ik zvaigzni,

Lai gaišāks kļūst ceļš, pa kuru tiem iet.

Anita Anitīna

JAUNĀ GADĀ IEEJOT…

Viegli un gaiši dejo sniegpārslas, noglāstīdamas brūno čiekuru egles zarā, paslēpdamas zaķa pēdas sniegā, aizputinādamas sāpes un ilgas. Viņš to jūt… gaišās atvadas sniegpārslas pieskārienā un steidzas sasniegt balto mūžības slieksni. Tikai ieskatīties viņas tumšajās acu dzīlēs, notvert mīlestības piedzimšanas brīnumu un tad, savu spēku atdodot, pielūdzot un nenožēlojot, pārkāpt nebūtības slieksni.

Viegli un gaiši dejo sniegpārslas naktij uz vaiga, un mēness auž cerības – pārāk mežģīņotas un gaisīgas, lai tām noticētu. Viņa to jūt – saudzīgo “nē” baltajā “jā” un steidzas sasniegt mūžības slieksni – robežšķirtni starp divām bezgalībām. Tikai vēl mirkli ieskatīties viņa liesmainajās acīs, piekļaut savu lunkano augumu krūtīm, kurās pukst sirds, draudēdama sadedzināt.

Viņi, kuriem nav un nebūs kopīgas nākotnes, nedomā par to un steidzas pretī savai nolemtībai. Divi mīlošie, vitālie, zemes spēku un ilgas savās dvēselēs krājušie, divi viedie, viens otra cienīgie iet pretī savai laimei un iznīcībai reizē, jo tas ir to vērts! Izrādās – ir to vērts!

Mēness pastiepās pirkstgalos, un gaisma pāršķēla nakti. Tikai mirklis, kurā abu astes savijās liesmainā gredzenā, pirms mūžība paņēma savā klēpī aizejošo bruņinieku. Viņi – čūska un pūķis –, kuri nekad nesatiksies, tikai, karsti ilgodamies, ies pretī viens otram, lai paliktu katrs pats savā bezgalībā. Un tā – ik pa 12 gadiem! Kur dzimst šis spēks un ticība uzliesmot, šķirties un atkal gaidīt 12 gadus?

Vējš tikmēr pierimst dzenāt sniegpārslas, es stāvu pie mūžības sliekšņa, kas izrādās gluži vienkārša sniega kupena, un ļauju gaismai tajā atstāt pēdas. Tur aiziet pūķis – ugunīgo asti kā atmiņas sev apkārt savijis, un lepnā skaistule čūska noskatās tam pakaļ. Augstu izslieta galva, skatienā ne miņas no šķiršanās sāpēm, tikai noslēpums un solījums, un ironiskā smaidā paslēpts rūgtums…

Atkāpšanās vairs nav. Sekoju majestātiskajai skaistulei, kas mani ieved jaunā gada pasaulē – jaunā bezgalībā. Vēl tikai atskatos uz vietu, kur pūķa un čūskas astes savijās gredzenā. Tur, zem sniega, kāds smejas par mani. Laikam sniegpulkstenis.

Ilze Zilbere

* * *

Kad pulkstenim sekundes
Skaitīt apniks,
Kad ziemas lieti
Apstāsies līt,
Kad vēstules rakstīs
Uz papīra balta,
Tad vēlos tevi ieraudzīt.

Kad pulkstenim mirkļu
Būs pāri pārpārēm,
Kad sniegavīrs dārzā
Jautrās rotaļās ies,
Kad dvēseles vērsies
Baltas jo baltas,
Tad steigšos tevi sagaidīt.

Kad pulkstenis dzeguzi
Turēs aiz spārna,
Kad klusums pār pasauli
Būs patiess un īsts,
Kad eņģelis smaidīs
Caur debesīm skaidrām,
Tad pretī man panāksi tu.

Kad pulkstenis pārkāps
Laika likumus savus,
Kad ābeles kupenās
Svētīgos sapņos grims,
Lai pierimst ikdienas
Pelēkās raizes,
Lai kopā Ziemsvētkos
Dodamies mēs…

Iveta Reinsone

* * *

Uzdāvinu sev prieku

Ar baltu sniegu,

Kurš pārklāj zemi

Un apsedz to.

Uzdāvinu sev prieku

Ar eglīti zaļu,

Kura, ienesta istabā,

Ar lampiņām staro.

Uzdāvinu sev prieku

Ar tikko ceptu

Piparkūku gardu,

Un kas tai par smaržu!

Uzdāvinu Tev prieku

Ik dienu

Ar labu vārdu, savu smaidu,

Un tas nemaksā ne nieka.

Iveta Karole

Apkopoja Anita Anitīna