No lielpilsētas uz laukiem, no ārsta aroda – par aitkopi

Uz kluso un ainavisko Gaujienas pagastu Jānis Dreimanis pārcēlies no Rīgas pirms teju astoņiem gadiem. Viņš saimnieko “Lūrgravās” un nodarbojas ar aitu audzēšanu. Tur – Gaujas bioloģiskajās pļavās, kurās cauru gadu ganās aitas, pavasaros dzimst jēri un ir plaša augu bagātība.

Teju divdesmit gadus J. Dreimanis nostrādājis par ārstu onkoloģijā. Nepilnus trīs no tiem pavadījis Vācijā, strādājot gan valsts, gan privātklīnikās, kurās ārstēti pacienti no Vācijas un citām valstīm. Par savu dzīves gājumu, izsakoties dzejnieka vārdiem, teic: “Viss, kas ar mani ir noticis, ir mana bagātība. Redzot to vājprātu, kas nu jau divarpus gadus notiek apkārt, pateicos Dievam, ka esmu nonācis tur, kur esmu nonācis. Tāpēc priecājos, ka arī manā dzīvē pienāca tāds brīdis, kad sapratu, ka īsti vairs neesmu savā vietā. Proti, ka valdošajā veselības aprūpes sistēmā īsti neiederos. Arī daudz apkoklētais latvieša kalpa gēns, kā izrādās, mani nav aplaimojis. Strādājot Vācijā, esmu guvis milzīgu uzrāvienu savā profesionālajā varēšanā, taču jāteic, ka izgaismojās arī savas ēnas puses, tādēļ neiedziļinoties tikai teikšu, ka manī mājo tas, ko sauc par kategorisko imperatīvu. Manu attieksmi pret lietām neietekmē tas, kur es atrodos, kur strādāju, cik daudz pelnu. Ir lietas, kuras nesakrita ar manu personīgo pārliecību, zināšanām, pieredzi. Tas bija brīdis, ka kaut kas dzīvē jāmaina,” viņš saka un atklāj, ka sācis skatīties sludinājumus, kuros tiek piedāvāti lauku īpašumi.

Īpašumu izvēlas nejauši

Tieši Gaujienas pagastā pārdošanā bijis skaists īpašums ar apdzīvojamu māju. Turklāt par pieņemamu cenu. Tas arī uzrunājis, lai dotos un apskatītu to. “Līdz atnākšanai uz laukiem biju tīrais rīdzinieks, jo nekādas pieredzes lauku darbos man nebija. Sākotnēji arī nekādas konkrētas domas par to, ko darīšu vai kā saimniekošu laukos, nebija. Taču vēlējos, lai kādi desmit hektāri zemes tur būtu. Tā bija tāda intuitīva iekšēja vēlme, kura materializējās, jo “Lūrgravās” bija tieši tāds piedāvājums. Tā kā zināmi iekrājumi uz to brīdi man bija, nolēmu, kāpēc ne? Lai Rīga paliek kā tāds noiets dzīves posms. Man ir sava pārliecība – nevis, lai es labi pelnu, kaut iekšēji esmu iztukšots, bet svarīgākais ir, lai es labi jūtos tur, kur esmu un ko daru. Man ir zināma dzīves bagāža, un varu salīdzināt dažādas lietas, gūstot pārliecību, ka katram pienāk laiks, kad gribas sev apkārt vairāk miera un klusuma, to, ko sauc par harmoniju. Šobrīd dzīvošanu laukos vērtēju ne vairs kā mākslinieciski orientētu cilvēku “kaprīzi”, bet kā vitālu nepieciešamību,” savā pārliecībā dalās J. Dreimanis.

Pašu ar galvaspilsētu vairs nekas nesaista, bet draudzeni gan. Viņas darbs saistīts ar arhitektūras projektēšanas un plānošanas darbiem. Tātad pēc vajadzības, darba darīšanās viņai tomēr nereti nākas doties uz Rīgu. Veikalos pats iepērkas reti un cenšas izdzīvot no tā, kas pieejams uz vietas. Ja brauc uz pilsētu, tad labprātāk uz Valmieru. “Gaļa pašiem sava. Piemēram, olas pērkam no kaimiņu saimniecības. Šad tad no vietējiem zemniekiem pērku arī citus produktus. Ir, kas no manis pērk jēru, – zinu, ka viņš audzē ko citu, tad beigās sanāk tāds veiksmīgs darījums. Ja kaut kā nav ledusskapī, tad ir arī vietējais veikals,” Jānis papildina.

Saimniecības kopplatība nav liela – nepilni  desmit hektāri. Taču tas ir pietiekami, lai varētu nodarboties ar lauksaimniecību. “Dažos hektāros piekopju arī bioloģiskās daudzveidības uzturēšanu zālājos. Tas nozīmē, ka nedrīkstu neko uzart, drīkstu nopļaut vai noganīt zālājus. Aitas ar šo uzdevumu veiksmīgi tiek galā,” pauž saimnieks.

Aitkopību iesāk ar 11 dzīvniekiem

Kad pārnācis uz laukiem, J. Dreimanis nolēmis, ka esošās zemes platības ir jāapsaimnieko. Sapratis, ka visatbilstošākais variants zālāju noganīšanai varētu būt aitkopība. Izveidojis novietni un uz “Lūrgavām” pārvedis 11 aitu ganāmpulku no kādas citas saimniecības. Gadu gaitā saimniecība paplašinājusies. Šobrīd ganāmpulkā ir 47 aitu mātes, teķis, ap 50 jēru. Ganāmpulkā kopā ir aptuveni 90 galvu. Tās visas ir Latvijas tumšgalves. Kā saka saimnieks, tās ir raksturā mierīgas, vislabāk prot izmantot zālājus un nav ļoti prasīgas barības izvēlē. “Lielākais skaits, kas bijis, ir 74 aitu mātes. Tad ar visiem jēriem kopā sanāk līdz 150. Šogad ganāmpulks ir sarucis. Vasarā nezināmu iemeslu dēļ desmit aitas aizgāja bojā. Pa kādai aitai ik pa laikam aiziet pašpatēriņam. Vēl divos iepriekšējos gados skādi nodarīja vilki. Tie ganāmpulku apciemoja trīs reizes, nokožot pāris desmitu dzīvniekus. Pirmajā reizē bija manis paša vaina – vārtus nebiju aiztaisījis, otrajā reizē dzīvnieki jau zināja, kur nākt. Bija pārvarējuši metru divdesmit centimetrus augstu žogu. Protams, sētā ir arī suns. Nav tā, ka tie var ko aizbaidīt. Ir otrādi, suns baidās no pelēčiem. Tāpēc varu vien priecāties, ka suns palika dzīvs un vesels,” atklāj  saimnieks un dara zināmu, ka ar vilku uzbrukumiem ir saskāries ne tikai viņš. Pēc viņa teiktā, šajā vasarā vilki paviesojušies arī kādā citā aitkopības saimniecībā Gaujienas pusē. Tas nozīmē, ka šī problēma ir aktuāla ne vienam vien lopkopim.

Izmanto atbalsta iespējas

Lai attīstītu saimniecību, J. Dreimanis 2019. gadā pieteicās Lauku atbalsta dienestā projekta pasākumā “Atbalsts uzņēmējdarbības uzsākšanai, attīstot mazās lauku saimniecības”, kas paredz atbalstu 15 tūkstošu apjomā. Tādējādi saimniecībai bija iespēja iegādāties traktortehniku, pļaujmašīnu, vālotāju un piekabi. Projektā paredzēts uzraudzības periods, kas ir pieci gadi. Šobrīd jau apgūta lielākā daļa piešķirto finanšu līdzekļu, bet pie visas summas izmaksas pilnībā varēs tikt vien projekta noslēguma gadā. “Ar to jau jārēķinās, ka jāpilda projekta nosacījumi, jāiesniedz atskaites katru gadu. Bija jāparedz saimniecības izaugsme. Maziem solīšiem, bet viss izdodas. Ja tiek piedāvāta šāda iespēja mazajiem zemniekiem, tad kāpēc to neizmantot? Tā zemīte mums jau kaut kā jāapstrādā. Nu aktīvā lauksaimniecības sezona ir noslēgusies, barība aitām ziemai sagādāta. Tas jau ir labi,” atklāj J. Dreimanis.

Taujāts par aitu realizāciju, saimnieks stāsta, ka pirms dažiem gadiem sadarbojies ar bioloģiski sertificēto mobilo kautuvi “Sidrabjērs”, taču pēc vairākām reizēm, kad vīlies naudas atmaksas kārtībā (bija ilgi jāgaida samaksa), nolēmis aitas nodot kādam citam. Tagad tas ir  SIA “Cēsu gaļas kombināts”, ar kuru sadarbība ir laba.

Saruna ar “Ziemeļlatviju” notiek Patriotu nedēļā, tāpēc, taujāts par sajūtām šajā laikā, viņš atbild īsi: “Iekšēji esmu patriotiski noskaņots, tas nozīmē apzināties savas saknes, apzināt savas valsts vēsturi, tās brīvības centienus. Protams, vienmēr atzīmēšu arī Lāčplēša dienu, arī tāpēc, ka mans vecaistēvs Aleksandrs Teters ir Lāčplēša kara ordeņa kavalieris, kurš ordeni saņēmis par piedalīšanos kaujās pret Bermontu, aizstāvot Rīgu, pie dzelzs tilta,” viņš atklāj un turpina: “Tie cilvēki, kas man ir apkārt, ar kuriem kontaktējos, ir tas pozitīvais Latvijas piemērs, kas mani iepriecina.”  

#SIF_MAF2022

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild “Ziemeļlatvija”.