Nepiegāja un nepajautāja

Saistībā ar jauniem mazu bērnu pazušanas gadījumiem Bērnu aizsardzības centrs jau atkal atgādina sabiedrībai, ka svešu bērnu nav. Tā tam vajadzētu būt, jo bieži vien tieši sabiedrības modrā acs palīdz novērst vēl lielāku nelaimi vai negadījumu, kurā varētu ciest bērni. Pieaugušajiem jāaizdomājas ne jau tikai par šiem satraucošajiem pazušanas gadījumiem, bet vēl arī citiem, kuros iesaistīti bērni. Īpaši tagad, kad ir vasaras brīvlaiks.

Par šo aktuālo tēmu mani rosināja izteikties sabiedriski aktīvā valcēniete Vineta Skutāne. Viņa, apstādinājusi mani uz ielas, uzticēja savas pārdomas, kas radušās pēc piedzīvotā tepat – Valkas centrā, Rīgas ielā, pie gājēju pārejas. Valcēniete stāsta, ka visu garām braucošo mašīnu šoferi reaģējuši uz to, ka trīs puikas zemu noliekušies, gandrīz vai rāpojuši tuvu ielas braucamajai daļai. Šoferi, pieļaujot, ka bērni šķērsos gājēju pāreju, samazināja ātrumu un pabrauca garām noskatīdamies, bet neviens neapstājās. Turpat uz soliņa sēdējis pensionārs, bet arī viņš tikai noskatījies, kā bērni ņēmušies blakus ielas braucamajai daļai. Vineta atzīst, ka viņai, kā pati saka, nostrādājis profesionālais kretīnisms. Tā tas esot, ka skolotāja arods liek uz lietām paraudzīties tā, kā to ikdienā dara skolotāji. Stāvlaukumā atstājusi savu auto, devusies nevis savās gaitās, bet steigusies pie bērniem. Vineta atzīst, ka situācija bijusi nestandarta, pieļaujot, ka varbūt puikām izbirusi kabatas nauda. Pienākot pie puikām jautājusi – ko viņi te dara? Sarunā atklājās, ka puikas glābj zvirbulēnu. Mazais putnēns, visticamāk, bija izkritis no ligzdas. Vineta bijusi patīkami pārsteigta par puiku rīcību un līdzjūtības izrādīšanu par nelaimē nonākušo putna bērnu.

“Cepuri nost šo puiku priekšā. Viņi pat zināja, ka mazajam nedrīkst pieskarties ar rokām, jo, ja tā notiks, zvirbulēna mamma pie sava bērna vairs neatlidos,” priecājas skolotāja. Viņa gan brīdinājusi bērnus, ka tik tuvu braucošajām mašīnām nevajadzētu uzturēties un ka viņi arī pašlaik, līdzīgi kā mazais putnēns, ir nepieskatīti.

“Ar bērniem viss ir skaidrs, jo viņi glāba zvirbuli! Labāk tā, nevis ar akmeņiem nomētā kādu kaķi. Taču brīnos par mums – pieaugušajiem, kuri neviens nepiegāja pie šiem bērniem un nepajautāja, kas viņiem atgadījies,” skumji secina Vineta. Lasot šo stāstu, cerams, visi aizdomāsimies par to, ka labāk lieku reizi painteresēties, kas bērniem noticis. Tad, kad būs noticis, vaimanām būs par vēlu.