Neintegrējamie

Kopš pēdējām Saeimas vēlēšanām laiku pa laikam publiku Latvijā sašūmē viena sveštautiešu biedrene. Par to viņai, visticamāk, kāds visiem labi zināms vectēvs maksā, lai viņa te duļķotu ūdeni. Arī kāda mūsu valsts reģiona politdarboņi nolēmuši vairs neslēpt savas simpātijas pret Austrumu kaimiņiem.

Pirms gada pusotra lasīju pētījumu, kurā bija aprakstīts, ka Kremļa saimnieki nav apmierināti ar to, ka strauji novecojošie prokremliskie Latvijas spēki mūsu valstī vairs nav pietiekami skaļi un aktīvi, nespēj piesaistīt jaunus cilvēkus, kas spētu šeit šķelt sabiedrību un pārstāvēt viņu sarkanās idejas. Tāpēc tiek meklēti jauni algotņi. Rādās, ka šādas personas ir atrastas.

Mums bieži pārmet, ka mēs nevēlamies ieklausīties šeit dzīvojošo sveštautiešu interesēs, viedoklī, esam nacionāli noskaņoti, neesam atvērti. Nevarētu teikt, ka tie, kas te skumst pēc PSRS laikiem un gaida “atbrīvotājus” atgriežamies, būtu īpaši centušies integrēties. Ukrainis, indietis, ķīnietis un citu tautību pārstāvis, kas šeit ieradies uz dzīvi, spēj visai ātri iemācīties latviešu valodu, kamēr viena daļa to, kas šeit dzimuši un dzīvo paaudzēs, to nav spējuši izdarīt 50 un vairāk gadu laikā, sauc mūs par fašistiem, gansiem un tamlīdzīgi.

Tādi, protams, nav visi. Daudz ir tādu, kas ciena mūsu valsti, ciena un saprot Eiropas un brīvās pasaules vērtības, paši runā latviski, bērnus izglīto latviešu vidē un valodā, sūta studēt Eiropas un pasaules augstskolās. Šos cilvēkus neviens neatstumj, neizsmej un ļoti labprāt integrē.

Es saprotu, ka tie, kas dzīvo tur aiz robežas, ir naidīgi noskaņoti pret Rietumu pasauli, nabagie vienmēr dusmojas uz tiem, kas dzīvo labāk tikai par faktu vien. Bet man nav īsti saprotami tie, kas dzīvo šeit un citur Eiropā Rietumu ērtībās, brauc ar kapitālistu ražotiem auto, atpūšas Rietumos, dzīvo nemaz ne nabadzībā, bet tik un tā kauc pēc padomju laikiem un ciest nevar Rietumus un kapitālismu.

Neticu, ka ir iespējams integrēt to, kas to nevēlas. Kas dzīvo tuvu krievu robežai, savu labklājību uzbūvējis, ievedot nelegālo degvielu, cigaretes, alkoholu un citādi krāpjoties, dzīvo krievu dezinformācijas mākonī, ne pats vēlas integrēties, ne arī tādu iespējams integrēt. Mums vienkārši jāpieņem un jāsaprot, ka tādi ir, bet, ko ar viņiem darīt, lai domā atbildīgās instances.

Pie tā, ka izveidojusies šāda situācija, vainojami arī mēs paši, kas mīļā miera labad klanījušies, bijuši iztapīgi, runājuši ar viņiem viņu valodā. Daudz ko šajā ziņā varam pamācīties no igauņiem. Tas, kas tagad mums jāsaprot, mums jāmācās no mūsu kļūdām, mēs nedrīkstam būt sašķelti. Mūsu nav daudz, neļausim sevi šķelt un nešķelsimies paši, ja gribam pastāvēt arī turpmāk!