Mūžizglītība – vai nepieciešama un pieejama ikvienam?

Prasmju un zināšanu laikmets, kādā šobrīd dzīvojam, neļauj stāvēt uz vietas, un arvien jāapgūst jaunas zināšanas. Jāmācās ir ne tikai bērniem un jauniešiem, bet arī pieaugušajiem, kuri gan visai bieži nemaz nav gatavi pilnveidoties un apgūt ko jaunu. Statistika ir skarba – mācīties ir gatava vien puse nodarbināto. Kā veicināt profesionālo izaugsmi, lai cilvēks būtu konkurētspējīgs darba tirgū, un kādas izmaiņas gaidāmas jaunajā mūžizglītības projektu periodā, runāja diskusijā “Mūžizglītība – vai nepieciešama un pieejama ikvienam?”.

Lai mācītos, vispirms tam ir jābūt paša pieaugušā izvirzītam mērķim. “Protams, ir ļoti daudz faktoru, kas var neļaut vai atturēt sevis pilnveides, piemēram, apstākļi ģimenē, finansiālās iespējas, brīvais laiks, kurā mācīties. Tomēr visa sākums ir mērķtiecība, kas tad arī novedīs līdz rezultātam. Ja cilvēks ir informēts par iespējām profesionāli pilnveidoties, viņa rokās ir visas iespējas,” norāda Jelgavas tehnoloģiju vidusskolas karjeras konsultante, personiskās izaugsmes veicinātāja jeb kouče Kristīne Kalniņa. Bieži viens cilvēks saprot, ka ir jāmācās, tomēr to tik un tā nedara. “Cilvēkam vispirms jāsaprot, kādos apstākļos atrodas, un pašam sev jādefinē, vai redz karjeras izaugsmi virzienā, kur jau strādā, vai tomēr jāizvēlas kas pilnīgi jauns,” rosina aizdomāties K. Kalniņa.

Nevēlas mācīties

“Uzsākot izglītošanos jau pieaugušā vecumā, daudz labāk zinām, kas interesē un aizrauj. Vieglāk ir saprast sev interesējošās lietas. Otra nianse – iepriekšējā profesionālā pieredze un izglītība, palīdz arī jaunajā, un jaunas zināšanas apgūt ir daudz vieglāk. Nav jāatsakās no iepriekš gūtām zināšanām, tās var noderēt arī pilnīgi citā nozarē. Vienas zināšanas papildinās otras. Arī darba devējam šis cilvēks būs pievilcīgs, jo viņš spēj sakombinēt vairāku jomu pieredzes un darbam spēj labāk piemēroties,” pieredzēs dalās Klimata un enerģētikas ministrijas Enerģijas tirgus departamenta direktors Gunārs Valdmanis, kurš pats savulaik strādāja sociālajā jomā, bet pārgāja uz tehnisku darbu. Viņš iedrošina mācīties, sakot, ka pirmā izglītība nebūs zaudēta, zaudēts nebūs arī laiks, bet tieši palīdzēs pārkvalifikācijas procesā un dos priekšrocības. “Īstenībā pieaugušie bieži vien mācās krietni vien produktīvāk kā jaunieši,” saka viņš. Turklāt mūžizglītības programmās nav jāmācās klasiskie četri gadi, bet mācību process notiek daudz īsāku laiku.

Eiropas statistikas pārvaldes dati gan norāda uz kādu negatīvu tendenci – Latvijā aptuveni trešdaļai no visiem nodarbināto vecumā (no 20 līdz 64 gadiem) ir nepabeigta pamatizglītība, pamatizglītība vai vidējā izglītība. Tie ir 240 000 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju, kuriem nav profesionālas vai speciālas kvalifikācijas izglītības. VIAA Pieaugušo izglītības departamenta Mūžizglītības analītikas un atbalsta nodaļas vecākā eksperte Linda Kapteine norāda, ka šāda pozīcija darba tirgū nav veiksmīga, jo tie, kuri grib un spēj mācīties, arvien būs priekšā.

Atrunā no mācību pārtraukšanas

Viens ir cilvēku motivēt uzsākt mācīties, bet pavisam cits – noturēt viņu, lai mācības pabeigtu. “Ja spert pirmo soli var ietekmēt citu pieredze, iedvesmojoši stāsti, tad otrajā solī ļoti liela nozīme ir izglītības iestādē. Kādreiz mācības pārtrauca apmēram 20 %. Analizējām, kādēļ tā. Protams, dzīve ir dzīve un viss var mainīties, bet ir situācijas, kad mācību iestāde var atturēt no mācību pārtraukšanas. Jārunā ar šo cilvēku individuāli, jāpārliecina, kamdēļ vajag mācīties, parādīt atšķirību pirms mācību uzsākšanas un beidzot tās. Sākot mācības, cilvēkiem jau uzreiz sakām, ka būs brīdis, kad gribēsies visu pārtraukt. Tāds moments būs, un, kad tas pienāk, jānāk runāt ar vadību, nevajag baidīties. Vissliktākais, ko cilvēks var izdarīt, – vienkārši pazust. Ja uzsākt mācības motivēt cilvēks var pats sevi, tad pabeigt tās – izglītības iestāde. Šobrīd mācības pārtrauc vairs tikai 12 %,” saka Latvijas Universitātes Profesionālās pilnveides akadēmijas pārstāve Anna Bausova. Siguldas novada pašvaldības pieaugušo izglītības projektu vadītāja Gunta Grīnhofa vērš uzmanību, ka ir jābūt iespējai, kā cilvēkam atsākt mācības, ja tās kādā mirklī pārtrauktas. Viņasprāt, noteikumiem ir jābūt elastīgiem. “Visiem ir jāpieņem tas, kas vecie ieradumi ir jāmaina un mums ir jāmainās līdzi. Ejam uz priekšu tikai tad, kad apzināmies, ka mācīšanās ir prioritāte,” saka G. Grīnhofa.

Piespiedu kārtā – bez motivācijas

Toms Arnavs, “Mācības pieaugušajiem” dalībnieks, Valsts vides dienesta Vidzemes reģionālās vides pārvaldes Zvejas kontroles daļas vadītājs, piekrīt iepriekš paustajam viedoklim, sakot, ka mūsdienās ir “viegli pazust”. Vēl jo vairāk tādēļ, ka par mācībām nav jāmaksā, – apnīk, pamet un nejūtas atbildīgs. “Motivāciju rast ir grūti. Vēl jo vairāk tādēļ, ka nereti cilvēki ar pamatizglītību strādā labi atalgotu darbu. Lai viņi sāktu mācīties, vajadzīga liela motivācija. Man nav atbildes uz jautājumu, kur to atrast, bet iemesliem ir jābūt ļoti labiem,” saka T. Arnavs. Motivēt uzsākt mācības var darba devēji. “Vadītājiem nav jābaidās, ka darbinieks kļūs gudrāks par viņu. Tā tas īsti nenotiek. Mācoties un attīstoties uzlabojas kopējais darba spēks. Manuprāt, darba devējiem ir jāatbalsta katra iniciatīva un vēlme mācīties. Ir jādod iespēja to darīt,” saka T. Arnavs. A. Bausova piebilst, ka visa pamatā ir veselīgas attiecības darba vietā – darbiniekam nebūtu jābaidās teikt darba devējam, ka vēlas mācīties. Ja tā tomēr ir, tad darba vidē kaut kas nav pareizi. “Nepareizi ir arī darba devējam spiest darbiniekiem mācīties, piemēram, sūtot uz kādiem kursiem. Tad motivācijas nav, prasmes neapgūst un rezultāts izpaliek,” saka A. Bausova.

Atslēgas vārds – “darīt”

Kā runāt ar tiem, kuri nav motivēti mācīties? “Pirmais solis ir uzmeklēt, uzzināt un saprast, ka iespēja mācīties ir pilnīgi visiem, arī tev, nevis tikai tiem, kuri vienmēr visur iesaistās un skrien. Arī ja neesi mācījies 25 gadus. Šis ir brīdis, kas atkal to darīt. Liels spēks ir pašvaldībām, kas zina savus cilvēkus un var atbalstīt viņus. Tas ir jādara ne tikai vienam pašvaldības pieaugušo izglītības koordinatoram, bet tas jādara visai kopienai kopā – runāt par mācīšanos, dalīties labajos piemēros. Ierosināt un iedrošināt ir visas sabiedrības uzdevums,” saka L. Kapteine. Tomēr sabiedrībā ir darbaspējīgi cilvēki, kuri ilgstoši ir bez darba, pārtiek vien no pabalsta un neko dzīvē nevēlas. “Šie cilvēki ir jāsaredz, un reizēm ir nepieciešama tikai maza saruna, kas var būt būtisks atspēriens uz priekšu. Ja cilvēks ir apmaldījies un viņam varbūt nav šīs informācijas, tieši līdzcilvēki var ar to dalīties. Mēs viens otram varam būt atbalsts. Reizēm par kādu sakām, ka viņš gan neko negrib, bet izrādās, ka grib, tikai nezina, kā. Atslēgas vārds – “darīt”!” saka G. Grīnhofa.

Ja nav pārliecības uzsākt mācības vai nē, T. Arnavs iesaka vispār zināmu paņēmienu – svara kausos salikt ieguvumus un zaudējumus abās situācijās, kad izvēlas mācīties un arī nemācīties. “Dzīve sastāv no neskaitāmiem soļiem, un, pirms tos speram, mēs nezinām, kurš tieši solis mainīs dzīvi. Iesaku atrast spēku un iedvesmu spert pirmo soli un izvēlēties mācīties. Pieaugušo izglītības priekšrocība – profesionāļi savas zināšanas un pieredzi nodot profesionāļiem,” iedrošina A. Bausova.

Jaunas iespējas

Valsts izglītības attīstības aģentūra ir ceļā uz jaunas platformas izveidi, kur katram būs iespēja atrast piemērotāko mācību piedāvājumu, satikt karjeras konsultantu vai saņemt citādāku atbalstu. “Prasmju pārvaldības platforma “Stars” vēl tikai top, bet vēl šoruden, iespējams, novembrī, būs pieejama iedzīvotājiem. Pieļauju, ka sākumā visas funkcijas uzreiz nedarbosies, kā vajadzētu, bet pamazām to piepildīsim, līdzīgi kā būvējot un iekārtojot jaunu māju,” saka L. Kapteine.

Individuālo mācību kontu platformas lietotāji varēs izveidot personīgo kontu, lai pieteiktos sava karjeras attīstības ceļa vajadzībām atbilstošām mācībām kā par personīgo vai darba devēja, tā par valsts budžeta vai ES un citu ārvalstu finanšu instrumentu līdzfinansējumu. Mācību programmu un pakalpojumu sniedzēji varēs daudz efektīvāk vadīt savu piedāvājumu dažādām mērķgrupām, izmantojot dažādus līdzfinansējuma instrumentus, savukārt partneri – ministrijas, darba devēju pārstāvji, nozaru asociācijas, pieaugušo izglītības organizācijas – iegūs daudz precīzākus datus un informāciju, kas nepieciešama mērķtiecīgai cilvēkkapitāla politikas vadībai un plānošanai.

Agita Bērziņa