Abonē e-avīzi "Ziemeļlatvija"!
Abonēt

Reklāma

Mūsu zeme – Latvija!


Šo pirmdien mājās no Pasaules čempionāta sagaidījām savu zelta komandu – vīriešu basketbola izlasi. Protams, ka man, līdzīgi kā tiem vairāk nekā pieciem tūkstošiem, kas bija pulcējušies Rīgā pie Brīvības pieminekļa, televizora ekrānā ieraugot puišus un viņu treneri itāli Luku Banki, no aizkustinājuma un lepnuma par sportistu paveikto emocijas sita augstu vilni.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.
Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Šādos brīžos daudzi apzinās, cik mēs, latvieši, esam vienoti un saliedēti, kā spējam iedvesmot un atbalstīt. Un es tiešām nezinu, vai kādā citā pasaules valstī, sagaidot savu izlasi, tā svin piektās vietas iegūšanu Pasaules čempionātā. Cik zinu, nesvin, un tas vien apliecina, cik mēs esam forši cilvēki, nevis, kā domājam, mūžīgie īdētāji un vaimanātāji.

Lepojos arī par izlases treneri, kas daudziem sporta līdzjutējiem kļuvis par savējo – par latvieti! Un kā nu ne, jo iziet uz skatuves un tūkstošiem latviešu atzīties mīlestībā par nenovērtējamo atbalstu nav emocionāli viegli. Šī vēsturiskā svētku brīža viens no emocionālākajiem momentiem bija arī tas, kā Luka Banki latviski izteica vienojošo saukli: mūsu zeme – Latvija. Un tik tiešām tā ir mūsu zeme, kura ir tāda vienīgā uz pasaules.

Šādi notikumi mūs stiprina un iedvesmo. Taču ir arī tādi gadījumi, kas liek aizdomāties, vai tiešām vairs neprotam būt līdzjūtīgi un izpalīdzīgi. Aizvadītajā nedēļā rakstīju par Ukrainas kara bēgli Natāliju, kura šovasar ar abiem dēliem atgriezās savā dzimtajā pilsētā Harkivā. Sociālajos tīklos lasot daudzos komentārus, priecājos par tiem, kuri arī bija ievērojuši Natāliju strādājam vienā no Valkas aptiekām. Taču bija arī visnotaļ naidīgi teksti par ukraiņiem un viņu dzīvošanu Latvijā. Cilvēki mīļie, lai jums nekad nekas tāds savā mūžā nebūtu jāpiedzīvo kā bēgšana no kara. Lai jūs, tie visgudrie un viszinošie, savu dzīvi nodzīvotu kā eņģeļi zemes virsū. Es tiešām nesaprotu, kā var gānīties par citiem, kuri nonākuši šādā traģiskā situācijā kā Ukrainas iedzīvotāji, turklāt ar bērniem. Varbūt tiešām kādu reizi labāk ir paklusēt un atcerēties, ka dzīvē viss kas var atgadīties. Arī ar tiem, kuri nievājoši un naidīgi izturas pret līdzcilvēkiem.

Līdzīgi raksti

Reklāma

Atbildēt

Paldies, Jūsu ziedojums EUR ir pieņemts!

Jūsu atbalsts veicinās kvalitatīvas žurnālistikas attīstību Latvijas reģionos.

Ar cieņu,
Ziemellatvija.lv komanda.