Mobings izglītības iestādēs pastāv un ar to cīnās gadu no gada

Pēdējā laikā publiskajā telpā tiek aktualizēta tēma par mobinga izplatību Latvijas skolās. Proti, ar vārdu mobings tiek apzīmēta ilgstoša citu cilvēku apsaukāšana, sišana, pazemošana vai cita veida darīšana pāri. To parasti dara vairāki vienaudži, apvienojoties pret kādu vājāku. To vienkāršā valodā var saukt par ņirgāšanos.

Tie, kas ar to saskārušies savā dzīvē, atceras skolas laiku ar negatīvām emocijām. Taču, kā izrādās, skolās ar šo problēmu strādā un meklē risinājumus gadu no gada.

Dalās pieredzē

Anete Anna Cūberga atklāj, ka no pieredzes zina, kas ir mobings, jo skolas laikā ar to saskārusies. “Var teikt, ka tie bija skolas gadi laika posmā no 5. līdz 9. klasei, es biju cietēja lomā savā klasē. Šis laika posms bija vissmagākais manā dzīvē. Būs pagājuši kādi septiņi gadi, bet to jau grūti aizmirst,” iesāk Anete.

Viņa turpina: “Skolu neminēšu, bet pastāstīšu situāciju. Kad uzsāku skolas gaitas x lauku skolas 5. klasē, mūsu klase bija diezgan nejauka. Klasē bija izveidojies tāds kā grupējums, un trīs kandidāti, kuri sevi uzskatīja par klases vadoņiem, vājākos cilvēkus, kuri ir klusi pēc dabas, apcēla. Visu laiku es tiku nostādīta upura lomā. Mani apcēla visdažādākos veidos. Vienu dienu es devos uz skolu un savas drēbes un apavus atstāju skolas ģērbtuvē. Pēc stundām, nākot uz ģērbtuvi, man viens zābaks bija paslēpts. Tad citu reizi man skolas piederumi bija saplēsti un sabojāti. Tajā laikā es klasē biju “klusais ūdens”. Tā kā nācu no labas ģimenes, attiecīgi varēju labāk saģērbties un tamlīdzīgi. Manuprāt, šīs nianses arī pāridarītājiem bija par iemeslu skaudībai un nenovīdībai uz daudzām lietām. Tā kā biju tas “klusais ūdens”, tad neko nevarēju iebilst.”

Viņa sāpīgi jutusies arī brīžos, kad pārējie klasesbiedri uz situāciju vienkārši noskatījās no malas un neko neiebilda. “Bija tik daudz reižu, kad es nevēlējos iet uz skolu. Tāpēc brīvdienās, kad nevajadzēja iet uz skolu, jutos vislabāk, jo tad par skolu, situāciju klasē un saviem pāridarītājiem nemaz nedomāju. Pabeidzu 9. klasi un iestājos vidusskolā, kas bija pilsētas skola. Tad man likās, ka pilnīgi jauna pasaule ir pavērusies. Biju laimīga par to, ka esmu tikusi tik superīgā kolektīvā. Klase bija tik saliedēta, bijām kā viena liela ģimene, kur viens otram neko “neiegrieza” un pāri nedarīja,” ar šādām atmiņām viņa salīdzina skolas laiku pamatskolā un vidusskolā.

Anete atklāj, ka šobrīd, paraugoties uz situāciju no malas, viņa par sevi būtu iestājusies. “Laikam ejot, šobrīd es saprotu, ka vajadzēja par sevi pastāvēt, būtu nolikusi pāridarītājus pie vietas. Katram būtu jāzina, ar kādiem mehānismiem to var izdarīt. Mūsdienās viss turpinās, daudzās skolās ļoti izteikti. Tāpēc mans ieteikums tiem, kuri tiek abižoti, – noteikti neklusēt par notikušo, it sevišķi savai ģimenei. Ir svarīgi par šo runāt, jo mana kļūda, ko es pieļāvu, bija, ka es daudzas lietas turēju sevī un noklusēju, nevienam nesakot. Ja kādam izstāsti notikušo, tad noteikti kļūs vieglāk,” pārliecināta Anete.

Saskata kopsakarības

Kā stāsta Raunas pamatskolas skolotāja Justīne Buliņa, lai gan mobinga tēma tagad īpaši aktualizējusies, viņu skolā ar šo strādā jau vairākus gadus.

“Sākotnēji paši iekšēji izstrādājām rīcības un attieksmju kārtību, kādā kārtot konflikta situācijas, iesaistījāmies arī sociālajā projektā #Neklusē, kuru īstenojam jau trešo gadu. Šī programma ir devusi iespēju skolai kā organizācijai mācīties par šo tēmu, šī programma ir sagatavojusi arī klases audzinātājus klašu stundām un caur šo programmu arī vecāki gūst iespēju piedalīties dažādās izglītojošās lekcijās,” viņa skaidro un uzsver, ka, līdzīgi kā citās mācību iestādēs, viņu skolā par šo programmu runā arī caur audzināšanas programmu – sociāli emocionālo mācīšanos, iekšējās kārtības noteikumiem un sadarbību ar skolēniem, skolotājiem, vecākiem.

“Runājot par mobingu, personīgi es uzskatu, ka tā ir klātesoša parādība, kura līdz šim dzīvoja mūsu vidū bez nosaukuma. Vienlīdz svarīga tēmai par mobingu ir konsekventa rīcību sistēma un vērtību kopšana, kuras mūsu skolā ir, – mērķtiecība, cieņa un atvērtība. Esmu droša, ka produktīvāk ir prast ar šo parādību apieties, nevis mēģināt izskaust. Pusaudžu vecumposms paredz sevis aizstāvību uz cita rēķina, bet, ja šajā procesā ienāks cieņa, tad arī mobings paliks kā parādība, nevis fakts. Un arī mobings nereti pusaudžu vidū ienāk kā blakusparādība daudzām citām problēmām: mācīšanās grūtības, sociālie izaicinājumi, rakstura īpatnības,” uzskata J. Buliņa un uzsver, ka, domājot par mobingu un tā izskaušanu, ir svarīgi redzēt kopsakarības un konfliktu izcelsmes iemeslus un meklēt risinājumus arī pie tiem. “Tieši tāpēc arī rezultātus mēs ne vienmēr redzam uzreiz vai nepamanām vispār,” viņa pamato.

Nav viegli noskatīties no malas

Arī Martai Šaicānei no Vijciema pagasta ir zināms, kas ir mobings. “Protams, ir sanācis sastapties ar mobingu skolā. Gan tad, kad tas tika vērsts uz mani, gan redzot, ka no tā cieš citi. Pēdējā laikā, mācoties vidusskolā, esmu novērojusi, ka tā ir tāda vecumposma īpašība, respektīvi, ņirgāšanās visvairāk izpaužas pamatskolas klašu posmā. Savelku to ar tā brīža vecuma īpatnībām, ja iespējams, aicinu skolasbiedrus mēģināt racionāli paskatīties uz situāciju un apdomāt, vai būt skaļā varmākas tēlā, kas nes īsu popularitāti savējo vidū, būs empātiski pret otru,” atklāj Marta, kura šobrīd mācās Valmieras Viestura vidusskolā.

Viņa norāda, ka skolā tiek runāts par ņirgāšanos. “Starpbrīžos dežurē pedagogi, skolā strādā superīgi sociālie pedagogi, kas “tur roku uz pulsa”. Nesen TV bija valsts reklāmas kampaņa pret ņirgāšanos skolā, tā tika uzņemta Viesturskolas telpās. Pamatskolas un vidusskolas klašu grupās aktualizējam mentālās veselības svarīgumu. Jau otro gadu pēc kārtas esam īstenojuši projektu, kas veicina labbūtību skolā. Šogad kopā ar komandu (tajā darbojos arī es) projekta “Kontakts” ietvaros izveidojām skolas podkāsta raidījumu “Ko teiksi, viesturieti?”. Tajā runājam par mentālo veselību, skolas dzīvi, savu pieredzi. Šajā raidījumā turpmākajās epizodēs noteikti aktualizēsim arī to, kā mobings iespaido mūs,” stāsta Marta, kura nepaliek malā situācijās, kad mobings ir acīm redzams. Viņa iesaka ikvienam noskatīties jau minēto filmiņu, kurā stāstīts par to, ka mobinga situācijā cieš visa klase – gan upuris, gan novērotāji, gan pats pāridarītājs –, un aizdomāties, cik un ko mēs katrs varētu darīt, lai emocionālā vide kolektīvā (skolā, darbavietā vai citur) būtu harmoniska.

Situācijas risināšana – komandas darbs

Smiltenes vidusskolā darbojas atbalsta komanda, kuras galvenais uzdevums ir palīdzēt tiem skolēniem un viņu vecākiem, kuriem ir radušās kādas problēmsituācijas, kad jāvaicā padoms speciālistam.   Speciālisti darbojas arī individuālajās konsultācijās, iepriekš vienojoties par tikšanās laiku.

“Smiltenes vidusskolā liela uzmanība tiek pievērsta tam, lai skolēni justos fiziski un emocionāli droši. Tā nodrošināšanai rīkojamies preventīvi. Skolas ēkās visa mācību gada garumā ir izvietota uzskatāma informācija par to, kā skolēnam izprast dažādas krīzes situācijas, tai skaitā mobingu, un kā tajās rīkoties, kur vērsties,” norāda direktores vietniece audzināšanas darbā Iveta Krūmiņa, un min, ka šāda uzskatāma informācija ir izveidota arī skolas pedagogiem, kā arī atbalsta personālam. Ir pie­ejams arī veids, kā skolēni var iesniegt ierosinājumus skolas vides uzlabošanai (skolā tā ir kaste, kura pieejama anonīmiem vēstījumiem). “Sarunās ar skolēniem aktīvi iesaistās arī skolēnu pašpārvalde.

Mācību gada rudens brīvlaikā pedagogu sanāksmēs tika izmantots SIA “LU Open Minded” platformā pieejamais Veselības ministrijas kopā ar jomas ekspertiem izstrādātais kurss, kura mērķis ir mazināt pusaudžu ņirgāšanos. Izmantojot materiālu, tika izveidots arī papildu saturs darbam klasēs, kuru kopā ar mācību filmu pedagogi aktīvi izmanto,” papildina I. Krūmiņa.

Būtiski, ka mācību iestādē krīzes situācijās iesaistās gan klases audzinātājs, sadarbojoties ar vecākiem, nepieciešamības gadījumā arī atbalsta personāls un skolas administrācija.

No I. Krūmiņas “Ziemeļlatvija” arī uzzināja, ka mācību gada sākumā tika veikta skolēnu, pedagogu un vecāku aptauja, kuras rezultāti pozitīvi apliecina, ka skolas vide ir fiziski un emocionāli droša.