Mazāk vai vairāk par piecīti?

Ja kalendārā šim mēnesim nebūtu jau dots nosaukums, tad droši to varētu saukt par Lielo labdarības mēnesi. LIELO, jo ar labdarību varam nodarboties visu gadu, bet tieši decembrī sarosījušās dažādas organizācijas, gan kas vāc ziedojumus, gan kas tieši šobrīd gatavas palīdzēt sirmgalvjiem, smagi slimajiem, maznodrošinātajiem un šo sarakstu var turpināt, līdz pat dzīvnieku patversmēm un bezpajumtniekiem.

Protams, ne velti mēdz teikt, ka decembrī mēs īpaši atveram sirdi labdarībai. Vēlme palīdzēt vājākajiem un neaizsargātākajiem ir ierakstīta zemapziņā. Tieši šajā laikā mēs to visspēcīgāk izjūtam un esam gatavi ziedot un dalīties ar mantiskām lietām, un gribas ticēt, ka ar labiem vārdiem arī.

Interesanta tendence, kas novērojama vairāk tieši labdarības mēnesī dažādu pasākumu laikā – dodies uz pasākumu, kur ieeja par ziedojumu. Viss skaidrs, vēlies apmeklēt pasākumu, atstāj kastītē tik, cik nav žēl, vai tik, cik vari atļauties. Nav nojausmas, cik kuram skaitās ziedojums, tāpēc pieļauju, ka bieži vien pēc mākslinieku uzstāšanās organizatoriem šāds pasākums ir atstājis robu budžetā vai sagaidāmais plāns nav īstenojies.

Bet var būt arī šādi – pamanīju afišu, kurā norādīts: ieeja uz pasākumu par ziedojumu sākot no pieciem eiro. Manuprāt, ļoti godīga un pareiza prakse, jo nevajag zīlēt, cik liela summa īsti skaitīsies pieņemams ziedojums. Sameklē makā piecus eiro un varbūt vēl kaut ko pa virsu un baudi pasākumu. Taču kokam ir divi gali. Varam vien minēt, cik būs tādu apmeklētāju, kuri jau norādītajai summai būs vēl gatavi maksāt pa virsu. Galu galā maciņa saturs nevienam nav bezizmēra un ja varam, tad varam ziedot vien saprāta robežās. Kāds vienmēr varēs mazāk, cits vairāk par piecīti.

Vēl bez tā gribam svētkos iepriecināt savus mīļos, jo īpaši bērni noteikti gaidīs kādu pārsteigumu, kādam varbūt gribas svētkos apsveikt draugus, kolēģus vai pārsteigt kādu kaimiņu, kurš sen sapņo par vilnas segu vai naktslampiņu, bet pašam nav bijis rocības to sarūpēt. Zinot konkrēta cilvēka vēlmes un prasības, tas atvieglo arī uzdevumu pašam dāvinātājam. Burtiski nesen pati rakstīju par kādu privātpersonu, kuras ģimene ir uzņēmusies Ziemassvētku dāvanu sarūpēšanu vientuļajiem senioriem. Palīdzēt visiem nav iespējams, bet tie cilvēki būs priecīgi, ka saņems tieši to, ko paši ikdienā nevar sarūpēt.

Protams, naudu noziedot vienmēr ir daudz vienkāršāk, nekā pašam piedomāt par paciņas saturu kādam atbalsta lūdzējam. Ne velti bērni raksta vēstules Ziemassvētku vecītim, pastāstot, ko viņiem kārojas visvairāk, kas ir tās lietas, kuras ikdienā vēl pietrūkst un vēlētos saņemt.

Tikmēr esmu novērojusi, ka dažādos aicinājumos sarūpēt pārsteiguma paciņas izskan visai pieticīgas vēlmes. Piemēram, ir aprūpes centru iemītnieki, kuri gaida dāvaniņas, kurās būtu vienkāršas un ikdienišķas lietas – tēja, kafija, cepumi un siltas zeķes. Mani tas nedaudz mulsina. Patiesībā šādas ikdienišķas lietas visiem mums nepieciešamas neatkarīgi no vecuma, gadalaika, nedēļas dienas vai svētkiem. Cilvēki aprūpes centros bija vakar, ir šodien un būs arī rīt, tieši tāpēc jāatsaucas, jāatver sirds labiem darbiem ne tikai svētku laikā, bet visa gada garumā.