Leposimies kopā!

Valsts ir cilvēki, kas tajā dzīvo. Šos vārdus pēdējā laikā dzirdam arvien biežāk. Tāpēc, sagaidot 18. novembri – Latvijas Republikas proklamēšanas dienu –, kad Latvijas Republika svin savu 104. gadadienu, to nozīme iegūst daudz lielāku vērtību.

Šajā saspringtajā laikā arvien vairāk sūtām pateicības vārdus Visumā par mierīgām debesīm virs mūsu zemes, par mieru valstī un savās ģimenēs. Tas ir daudz, ka varam svinēt svētkus un būt kopā ar saviem mīļajiem.

Nereti mēs vārdiski pārāk akcentējam patriotismu. Taču pamatu pamatos tās ir sajūtas, kas nāk no sirds dziļumiem un katram izpaužas savādāk. Tāpēc piekrītu tiem, kas saka, ka patriotismu nevar iemācīt, – tas nāk no saknēm, no ģimenes, dzimtas vēstures, kā par to runā un kādu piemēru mēs sniedzam viens otram. Patriotisms izpaužas arī mūsu darbos un tajā, ka ļaudis no paaudzes uz paaudzi turas pie savas tēvu zemes.

Svētku sajūtas noteikti vijas arī caur pasākumiem, kuros sanākam kopā, kuros skan Latvijas himna un plīvo sarkanbaltsarkanais karogs, varam ļauties šīm sajūtām, apzināties piederību savam novadam, pilsētai, Latvijai.

Tāpēc 18. novembrī noteikti neaizmirsīsim ieslēgt TV ekrānus, lai vērotu “Latvijas lepnuma” balvu pasniegšanas ceremoniju, kas nu jau šajos gados kļuvusi par tradīciju. Kā zinām, “Latvijas lepnums” ir apbalvojums – goda nosaukuma par pašaizliedzīgu un nesavtīgu palīdzību līdzcilvēkiem.

Tieši “Latvijas lepnums” man ik gadu sniedz tās sajūtas, kuras visspilgtāk saistās ar valsts svētkiem. Ka lielas lietas top no maziem, bet būtiskiem darbiem. Iepazīstinot ar stāstiem par izciliem, sirsnīgiem, labiem cilvēkiem, kuri ir tepat starp mums, – tas ir kā atgādinājums tam, cik svarīgi novērtēt cilvēkus, kuri ik dienas ir mums līdzās. Arī ikdienā būtu svētīgi biežāk izteikt vārdus “es ar tevi lepojos!”. Mēs varam lepoties ar saviem vecākiem, ar bērniem, ar saviem kaimiņiem un kolēģiem. Un galu galā paši par sevi un savu valsti. Es viennozīmīgi lepojos, ka man pasē pie ailītes “Tautība” rakstīts: latviete.

Tik silti un patīkami apzināties, ka arī mācību iestādēs šī nedēļa (kas patiesībā iesākās jau Lāčplēša dienā) paiet svētku noskaņās. Bērni gatavo apsveikumus savai mīļajai Latvijai, mācās Latvijas himnu, valsts simboliku, viņiem tiek atgādināta mūsu valsts vēsture un tā tālāk. Tas liecina, ka patriotiskā audzināšana netiek aizmirsta, un par to paldies skolotājiem, kas to dara!

Daudz laimes Tev, Latvija mana! Leposimies ar to un priecāsimies, ka mums ir tik skaists karogs, kas Patriotu nedēļā ne vien rotā pilsētas, mājas un pagalmus, bet arī mūs katru pašu. Sarkanbaltsarkanā lentīte, kas piesprausta pie krūts, pasaka par mums visu bez vārdiem. Bet, ja būtu jāsaka, tad Latvija man ir: latviešu valoda, vārda un izvēles brīvība, dzimtās mājas (dvēseles miera osta), dabas skaistums, darbs un ģimene. Kas tev ir Latvija?