Lauku vidē galvenais dzinulis ir komforts, drošība un izsapņotais rezultāts

Turpinot iepazīstināt ar ģimenēm, kuras no pilsētas pārcēlušās uz dzīvi laukos, šajā reizē “Ziemeļlatvija” uzklausīja Danilānu ģimenes stāstu. Viņu pieredze iedvesmo nebaidīties atjaunot mantotu īpašumu un turpināt darbu savā profesijā arī, pārnākot uz jaunu vietu, jaunu vidi.

Laura un Ēriks Danilāni vairākus gadus dzīvojuši Rīgā. Uz Raunas pagasta “Jaunulpiem” sākotnēji braukuši vairāk pa vasarām un brīvdienām. “Mājas apsaimniekojam jau gandrīz 25 gadus, bet uz vietas nedzīvojām. Kādu laiku mājas vienu daļu izmantoja īrnieki, tā ka māja nepalika bez apdzīvošanas. 2001. gadā vīra vecāmamma devās viņsaulē. Šis īpašums palika mantojumā Ērikam. Nevienu brīdi viņam nebija doma īpašumu kādam pārdot, bet tieši otrādi – pamazām atjaunot, lai kādudien māja atdzimtu no jauna, tajā dzīvotu viņa dzimtai piederīgie,” stāsta Laura un atklāj, ka uz pastāvīgu dzīvošanu šeit pārvākušies pirms pusotra gada.

“Jaunulpos” dzīvo piektajā paaudzē

Ģimenes īpašums atrodas trīs kilometru attālumā no Raunas. Mājai ir aptuveni simts gadu, tāpēc nācies veikt pamatīgus remontdarbus, lai tā iegūtu jaunu elpu un būtu piemērota jaunas ģimenes vajadzībām. Šo gadu laikā nomainīts jums, ēka siltināta, pārbūvēta apkures iekārta, nomainīti logi un veikti citi uzlabošanas darbi. Vērienīgas pārmaiņas piedzīvojusi mājas piegulošā teritorija, tostarp nojaukti sabrukušie šķūnīši, sakopts augļu dārzs, ierīkotas jaunas puķu dobes. Ik gadu tiek iekopts arī mazdārziņš, kurā var izaudzēt dažādus labumus.

“Šobrīd mēs šeit esam jau piektā paaudze, kas saimnieko šajās mājās. Ar saviem darbiem, domām un idejām nu jau šeit veidojam savu mājas stāstu. Tas ir liels pluss, ka, laukos dzīvojot, var ēst sava dārza augļus un dārzeņus. Mums ir fantastisks ābeļdārzs. Ir arī ķiršu koki. Iedomājoties vien to skaistumu un smaržu, ko esam šeit piedzīvojuši ziedoņa laikā, nekādu citu paradīzi mums nevajag,” stāsta Laura un piebilst, ka vairāk saikni un dzīvi ar laukiem sākuši izjust līdz ar kovidlaiku, kad arī viņiem bija iespēja strādāt attālināti.

Būtisks solis pārmaiņu virzienā bija līdz ar ģimenes pieaugumu. Proti, šobrīd ģimenes rūpes un lielākā uzmanība tiek veltīta atvasītei Ullai. “Meitiņai ir pusotrs gadiņš. Tieši ar viņas ienākšanu arī esam pārcēlušies uz laukiem, kur vairāk svaiga gaisa, iekšēja miera, brīvības. Tas viss arī, pateicoties dabai un mazpilsētas burvībai. Abiem lielākajiem bērniem jau ir pāri divdesmit gadiem. Abi dzīvo Rīgā, ir gana patstāvīgi. Protams, atbrauc padzīvot arī šeit vai arī mēs dodamies apciemot viņus Rīgā,” viņa saka.

Būtiski veicināt savstarpējo komunikāciju

Laura ir sabiedriski aktīvs cilvēks un labprāt iesaistās vietējās kopienas kultūras dzīves organizētajos pasākumos.

“Ir forši, ka Raunā notiek dažādi pasākumi, kuros iesaistās paši vietējie, tai skaitā piedalāmies arī mēs. Tikai tādā veidā mēs varam veicināt savstarpēju komunikāciju, kā arī atbalstīt to, kas šeit notiek, tiek organizēts raunēniešiem. Rauna prot svinēt vārda dienu, dziedāt, dejot, rīkot tirdziņus un uzņemt ciemiņus. Pirms dažiem gadiem piedalījāmies arī Mājas kafejnīcu dienās. Pie mums tad durvis vēra mājas kafejnīca “Klusā daba”. Tā bija jauna pieredze. Sapratām, ka šāds pasākums prasa daudz laika organizēšanas procesiem, tāpēc, visticamāk, paši šogad nepieteiksimies, bet priecāsimies apmeklēt kādu citu mājas kafejnīcu, kas būs pieteikusies mūspusē,” papildina Laura.

Taujāta, vai šobrīd ir kas tāds, kas iztrūkst Raunā, salīdzinot ar dzīvošanu Rīgā, Laura ilgi domā un saka: “Šobrīd ir sajūta, ka viss ir. Bērnudārzs, skola uz vietas. Grūti pateikt, kā būs tad, kad meitiņa sāks iet skolā, tad varbūt būs aktuāli kādi īpaši interešu izglītības pulciņi un bērns būs jāvadā uz blakus pilsētām. Noteikti par visām iespējām, ko piedāvā Rauna, mēs vēl paši nemaz nezinām un nenojaušam. Ja būs kādas īpašas vēlmes, tad arī meklēsim informāciju. Nupat meklēju meitiņai auklīti, kura varētu dažas dienas nedēļā pabūt ar Ullu. Arī pati uzrunāju vietējos cilvēkus. Bija jūtama atsaucība, ieinteresētība. Protams, arī sociālajos tīklos bijām ielikuši ziņu, ka meklējam auklīti. Dažu dienu laikā auklīti esam atraduši.”

Ceļā uz mākslas terapijas privātpraksi

Laura pēc profesijas ir mākslas terapeite, bet vīrs strādā dizaina un poligrāfijas jomā un arī viņa darba specifika dod iespēju galvenokārt strādāt attālināti.

Laurai ir maģistra grāds veselības aprūpē, mākslas terapeita profesionālā kvalifikācija (specializācija vizuālās mākslas terapeits).

Laura ikdienā strādā ar bērniem, pusaudžiem un pieaugušajiem. Viņai ir vairāku gadu pieredze darbā ar bērniem, pusaudžiem ar emocionālām, uzvedības, saskarsmes grūtībām pakalpojumā “Ceļš pie sevis” Latvijas Bērnu atbalsta fondā. Individuālās sesijās un grupu darba ietvaros palīdzējusi sērojošiem bērniem, ģimenēm programmā “Kalniem pāri” Latvijas SOS Bērnu ciematu asociācijā.

Laura ir programmas “Kalniem pāri” satura izstrādes līdzautore. Viņai ir vairāk nekā piecu gadu pieredze darbā ar bērniem un pieaugušajiem ar garīga rakstura traucējumiem. Papildus praktiskā pieredze bagātināta arī Associazione Sementera ONLUS Itālijā “Erasmus+” programmas ietvaros.

Viņa pasniedz arī lekcijas un praktiskās nodarbības topošajiem mākslas terapeitiem Rīgas Stradiņa universitātē, vada meistarklases jomas profesionāļiem Latvijā un starptautiskās konferencēs, ir Eiropas Mākslas terapijas federācijas (European Federation of Art Therapy) logotipa autore.

Ikdienā Laura strādā gan attālināti, gan reizi nedēļā dodas uz Valmieru, kur dienas aprūpes centrā “Solis” vada nodarbības cilvēkiem ar īpašām vajadzībām.

Laurai netrūkst ideju un apņēmības īstenot savus sapņus. Šobrīd Laura risina formalitātes, lai drīzumā atvērtu savas privātprakses telpas Raunā.

“Sadarbībā ar Raunas pagasta pārvaldi esmu atradusi privātpraksei piemērotas telpas. Esmu veikusi nepieciešamos remontdarbus. Palikusi vien astīte, papīru nokārtošana ar attiecīgajām iestādēm, jo mākslas terapeiti ir ārstniecības personas, un attiecīgi šīm prasībām arī varu reģistrēt savu privātpraksi. Mana iekšējā pārliecība, ka pēc šādiem pakalpojumiem cilvēkiem nav jābrauc, piemēram, uz Rīgu, ja to pašu varam piedāvāt šeit uz vietas,” uzsver Laura un atklāj, ka mākslas terapijas laikā cilvēks tiek aicināts savas domas, jūtas un vajadzības uzzīmēt, uzgleznot, izveidot no māla vai plastilīna, salikt kā kolāžu no attēliem vai atrast citu piemērotu mākslinieciskās izteiksmes veidu. Mākslas terapijā tiek izmantoti gan vārdi, gan bezvārdu valoda – māksla.

APTAUJA: https://poll.app.do/vai-viegli-apsaimniekot-mantotu-ipasumu-sif_maf2024

#SIF_MAF2024

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild “Ziemeļlatvija”.