Ir aizritējusi konkursa “Sakoptākais mežs” devītā sezona, tās laureātus apbalvojot meža nozares gada balvas “Zelta čiekurs” pasniegšanas ceremonijā. Nereti pat tad, ja mežā esi ieguldījis gadu desmitus, balvas saņemšana var būt negaidīts brīdis. Tieši tādas emocijas piedzīvoja šī gada konkursa laureāti Rinalds un Paulis Elkšņi, kuri Aizkraukles novadā saimnieko īpašumā “Elkšņi”. Ceļš līdz balvai nav bijis īss – tas mērāms divdesmit gadu ilgā, pacietīgā un atbildīgā darbā.
“Mēs bijām ļoti piesardzīgi,” atceras Elkšņi, runājot par uzaicinājumu piedalīties apbalvošanas ceremonijā. Jau pats fakts, ka mežsaimnieki izvirzīti un aicināti uz pasākumu, licis aizdomāties – iekļūšana konkursa TOP 3 vien esot liels sasniegums. Tomēr īstais pārsteigums nācis vēlāk, ceremonijas laikā, kad tika nosaukti viņu vārdi.
“Gaidot iešanu uz skatuves, emocijas jau sāka birt pāri malām,” viņi saka. Šis brīdis nav bijis tikai par balvu – tas ir bijis par visu līdzšinējo ceļu, par ieguldītajiem gadiem, par darbu, kas nereti paliek nepamanīts ikdienas steigā. “Tas tomēr ir ilgs darbs man kā vidēji vecam cilvēkam. Ir ieguldīti 20 gadi, darbojoties mežā.”
Mežsaimniecība nav tikai koku stādīšana vai ciršana
Mežs Rinaldam un Paulim nav tikai īpašums vai saimnieciska teritorija. Tas ir kļuvis par dzīves daļu, par vietu, kur veidojas ne tikai koksne, bet arī cilvēks pats. “Es esmu jau saaudzis ar to mežu,” atzīst Rinalds. Šī saaugšana nav metafora – tā ir ikdienas realitāte, kur darbs mežā sniedz gan fizisku piepildījumu, gan mentālu atpūtu. “Es eju uz mežu, es tur mentāli atpūšos. Es nevaru iedomāties savu ikdienu bez meža.”
Šāda attieksme pret mežu atspoguļo dziļu atbildības sajūtu. Mežsaimniecība Elkšņu izpratnē nav tikai par koku stādīšanu vai ciršanu – tā ir ilgtermiņa domāšana, kur katrs lēmums ietekmē nākamās paaudzes. “Tā ir īpaša sajūta, tā ir atbildība,” viņi uzsver. Atbildība pret zemi, pret dabu un arī pret sevi.
Saņemtās balvas nozīmīgums
Mežsaimniekiem saņemtā balva būs kā simbols ieguldītajam darba. Tā nebūs tikai dekorācija plauktā – tā būs atgādinājums par mirkli, kad darbs tika pamanīts un novērtēts. “Balva stāvēs plauktā un vienmēr mums atgādinās šo mirkli,” saka mežsaimnieki. Tomēr pats būtiskākais gandarījums meža saimniekiem ir nevis par apbalvojumu, bet par ikdienā redzamajiem rezultātiem. “Darbojoties mežā, lielākais gandarījums ir tas, kad es redzu, ka ir darba augļi.”
Iegūtais apbalvojums apliecina, ka ieguldītais darbs ir pamanīts arī no malas, ka tas atbilst augstiem kvalitātes un ilgtspējas standartiem. “Ir vērtīgi, kad tevi novērtē no malas, un tas ir tas skaistais šajā ceremonijā,” atzīst laureāts.
Šī atzinība kļūst arī par motivāciju turpināt iesākto. Lai gan viņi neslēpj – mežā viņi turpinātu strādātu arī bez iegūtām balvām –, saņemtais gods dod papildu spēku un pārliecību.
Rinalda un Paula Elkšņu stāsts ir piemērs tam, ka mežs var būt ne tikai resurss, bet arī dzīvesveids. Tā ir attiecību veidošana ar vidi, kas prasa laiku, uzmanību un cieņu.
