Pašvaldības varēs
pašas noteikt maznodrošinātas mājsaimniecības ienākumu slieksni, paredz pērn
Saeimā pieņemtie grozījumi likumā par palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā,
kas stājas spēkā 1.janvārī, informē ziņu aģentūra LETA.
Likumā ir ietverta dzīvokļa pabalsta definīcija un
tiesiskais regulējums, paredzot, ka dzīvokļa pabalsts ir pabalsts dzīvojamās
telpas īres maksas un maksas par pakalpojumiem, kas saistīti ar dzīvojamās
telpas lietošanu, segšanai.
Savukārt pašvaldībai ir tiesības domes saistošajos
noteikumos noteiktajā kārtībā un apmērā maksāt dzīvokļa pabalstu personām, kas
denacionalizētā vai likumīgajam īpašniekam atdotā mājā lieto dzīvojamo telpu,
kuru tās ir lietojušas līdz īpašuma tiesību atjaunošanai. Pašvaldības dome
saistošajos noteikumos var noteikt arī citas personu kategorijas, kurām ir
tiesības saņemt dzīvokļa pabalstu.
Likuma grozījumi paredz pašvaldībām saglabāt tiesības
noteikt maznodrošinātas mājsaimniecības ienākumu slieksni, lai neizslēgtu no
valsts un pašvaldību palīdzības saņemšanas tās personas, kuras patlaban to
saņem, un tādējādi netiktu apšaubīts Satversmes tiesas sprieduma atbilstoša
izpilde. Tas dod iespēju pašvaldībai saglabāt mājokļa pabalstu denacionalizēto
namu īrniekiem ar augstāku ienākumu slieksni.
Likumā pašvaldībām deleģētas tiesības noteikt
maznodrošinātas mājsaimniecības ienākumu slieksni līdz 436 eiro pirmajai vai
vienīgajai personai mājsaimniecībā, kas ir 80% no ienākumu mediānas, un 305
eiro katrai nākamajai personai mājsaimniecībā, kas divu personu mājsaimniecībā
vidēji veido 370,5 eiro. Tādējādi valsts un pašvaldību atbalsts tiktu sniegts
mājsaimniecībām no divām zemāko ienākumu kvintilēm.
Likumā paredzēts, ka aprēķinot mājokļa pabalstu bez vecāku
gādības palikušam bērnam, jāņem vērā visas izdevumu pozīcijas, kuras paredzēts
noteikt Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā, un iepriekšminētajos
Ministru kabineta noteikumos noteiktās izdevumu pozīciju vismaz minimālās
normas. Mājokļa pabalsta apmēru bez vecāku gādības palikušam bērnam paredzēts
aprēķināt kā vismaz minimālo izdevumu pozīciju summu, nepārsniedzot faktisko
izdevumu summu un nevērtējot materiālo situāciju.
