Līdz pat 31. maijam visā Latvijā norisinās ikgadējā labdarības akcija “Palīdzi dakterim klaunam būt tur, kur viņu gaida!”, kuras laikā iedzīvotāji aicināti atbalstīt biedrības “Dr. Klauns” darbu bērnu slimnīcās. Šogad organizācija uzsāk arī pilotprogrammu darbam ar senioriem.

Lai uzzinātu, ko dara dakteris klauns un kāda ir viņa loma slimnīcās, “Ziemeļlatvija” sarunājās ar Zandu Žentiņu, kurai ceļš līdz šai izvēlei bijis spontāns – iedvesmojoties no paziņas pieredzes un pieņemot izaicinājumu, viņa nolēma pieteikties dakteru klaunu skolā, kur konkurence bijusi ievērojama – uz vienu vietu pretendējuši aptuveni desmit interesenti.

Šobrīd medicīnas klaunādes jomā viņa darbojas ar pseidonīmu Dr.Pica. Dakteri picu var satikt Vidzemes slimnīcā.

Zanda regulāri pilnveido savas prasmes, piedaloties gan vietējās apmācībās, gan starptautiskās konferencēs. Ārpus dakteru klaunu darba Zanda ir brīvdabas picērijas “Vīnkalni” saimniece, kas ir Žentiņu ģimenes lolots zīmols, kas pamatos ir par un ap itāļu picām. Tas atspoguļojas arī viņas klauna vārdā Pica.

Zanda ieguva plašu popularitāti, uzvarot LTV raidījumā “Īstās latvju saimnieces” 2016. gadā. Viņa ir personības transformācijas trenere un brīvajā laikā māca itāļu valodu, zīmē, rasē, māca sakrālo ģeometriju un interesējas par garīgās izaugsmes tēmām. Aktīvi iesaistās cilvēku labbūtības pasākumos un biedrības “Dr.Klauns” organizētos pasākumus.

“Šīs lietas papildina viena otru, un katra no tām dod man iespēju dažādi izpausties, attīstīties un sniegt kaut ko vērtīgu gan sev, gan citiem cilvēkiem,” uzsver Zanda.

Dakteru klaunu mērķis ir palīdzēt bērniem pārvarēt bailes un stresu slimnīcas vidē, izmantojot spēles, smieklus un radošu pieeju.

Medicīnas klaunāde ir profesionāla un zinātniski pamatota pieeja emocionālā atbalsta sniegšanai pacientiem. Dakteri klauni palīdz mazināt stresu, bailes un spriedzi, īpaši bērniem un viņu vecākiem slimnīcā, kā arī arvien biežāk – senioriem sociālās aprūpes iestādēs. Tā ir sava veida emocionālā pirmā palīdzība, kas papildina medicīnisko aprūpi un uzlabo pacientu labsajūtu.

Latvijā šobrīd darbojas vairāk nekā 30 profesionāli apmācīti dakteri klauni, kuri regulāri strādā slimnīcās visā valstī. Viņu darbs balstās ne tikai radošumā, bet arī stingrās higiēnas prasībās un nepārtrauktā profesionālajā pilnveidē. Katru mēnesi tiek organizētas supervīzijas, kas nodrošina psiholoģisko atbalstu pašiem klauniem, palīdzot ilgtermiņā saglabāt darba kvalitāti.

Laika gaitā Vidzemes slimnīcā dakteru klaunu komanda ir būtiski augusi – no viena speciālista līdz aptuveni septiņiem aktīviem klauniem šobrīd. Tas nodrošina plašāku atbalstu pacientiem un ciešāku sadarbību ar medicīnas personālu. Slimnīcas darbinieki dakterus klaunus arvien biežāk uztver kā daļu no savas komandas, kas apliecina šī darba nozīmi.

Zanda Žentiņa uzsver, ka dakteru klaunu darbs slimnīcās nav tikai jauki brīži vai smiekli – tā ir regulāra, profesionāla un emocionāli nozīmīga palīdzība bērniem (drīzumā arī senioriem) visā Latvijā. “Cilvēkiem reizēm šķiet, ka tas ir kaut kas viegls un rotaļīgs, bet patiesībā aiz katra smaida ir darbs, sagatavošanās un ļoti liela atbildība,” viņa norāda.

Tāpēc Zanda aicina sabiedrību nebaidīties iesaistīties un atbalstīt. “Pat mazs ziedojums nozīmē ļoti daudz. Tas nozīmē, ka mēs varam būt slimnīcās arī rīt un aizparīt. Ka kādam bērnam vai senioram tajā brīdī būs vieglāk.”

Viņa uzsver, ka dakteru klaunu klātbūtne slimnīcās nav vienreizējs prieks, bet nepārtraukts darbs visa gada garumā – bieži pat svētku dienās un brīžos, kad cilvēkiem visvairāk vajadzīgs atbalsts. “Ja mēs varam ienest kaut vienu smaidu dienā, tas jau ir milzīgs ieguvums. Un to mēs varam tikai kopā ar sabiedrību, jo dakteru klaunu kustība Latvijā ir brīvprātīga un gulstas tikai uz ziedotāju atbalsta pleciem,” saka Zanda.

‒ Kā sākās jūsu ceļš līdz darbam dakteru klaunu komandā?

‒ Es esmu vēl diezgan jauns klauns. Pagājušā gada jūlijā mums bija izlaidums, pēc kura arī sākām patstāvīgi strādāt slimnīcās. Pirms tam vēl bija aptuveni deviņus mēnešus ilga skolas programma. Tātad kopā pusotru gadu jau esmu iesaistījusies dakteru klaunu kustībā.

Godīgi sakot, sākumā man nebija tādas dziļas vilkmes vai pārliecības, ka gribu būt klauns – tas viss notika ļoti spontāni. Redzēju, ko mana paziņa jau dara klaunu kustībā, un “Facebook” sekoju viņas aktivitātēm. Man viss šķita patīkami un interesanti. Tad pamanīju, ka pēc ilga pārtraukuma atkal tiek rīkota klaunu skola, un nolēmu pieteikties, tā pat īsti nesaprotot, kāpēc. Tā bija sava veida izaicinājuma pieņemšana, lēciens nezināmajā. Uzņemšanas process bija Rīgā, un jāsaka, ka konkurence bija ļoti liela – uz vienu vietu bija ap desmit gribētāju. Es biju pārsteigta, ka tik daudz cilvēku vēlas kļūt par klauniem un ka tiek veiktas četras atlases kārtas. Man tas bija liels izaicinājums – iziet visiem posmiem cauri un nokļūt izvēlēto skaitā.

‒ Kāda bija jūsu pirmā pieredze slimnīcā kā dakterim klaunam, kādas bija sajūtas un kā bērni reaģēja?

‒ Pirmā pieredze bija ļoti satraucoša – likās, ka rokas trīc, bija bail, kā viss izdosies. Mācību laikā jau apguvām daudz psiholoģisko spēļu un bijām sagatavoti dažādām situācijām, bet, kad atnācu atpakaļ ģērbtuvē pēc pirmās vizītes, bija milzīga atvieglojuma un prieka sajūta – izrādījās, ka tas nav tik biedējoši, kā sākumā šķita, un patiešām patika. Pārsteigums bija par to, kā klauns iekšēji pats no sevis iznāk ārā.

Viss veidojas dabiski. Varbūt arī tāpēc, ka pieredze ar bērniem man ir liela, jo esmu izaudzinājusi divus dēlus, apkārt bija arī māsas bērni un tagad man ir jau četri mazbērni. Mazi bērni ikdienā ir blakus, tāpēc kontakts ar jaunākajiem pacientiem veidojas viegli un dabiski.

‒ Kā jūs izvēlējāties savu klauna vārdu?

‒ Katram dakterim klaunam jābūt arī savam vārdiņam – kā ārstam slimnīcā ir savs vārds, tā arī klaunam. Mans vārds dakteris Pica radās, jo kolēģi uzreiz ieteica: “Tu tak cep picas, tev jāsaucas dakteris Pica!” Sākumā nebiju domājusi tādā virzienā, bet ar laiku sapratu, ka tiešām tas ir jauks variants. Tieši tāpēc man tagad ir arī īpašs picas kostīms, kas šo tēlu padara dzīvu un rotaļīgu.

‒ Kāda bija jūsu ģimenes un apkārtējo cilvēku reakcija, kad paziņojāt par savu izvēli kļūt par dakteri klaunu?

‒ Sākumā tuvinieki bija šokā, jo viņi nezināja, par ko tieši iestājos – es arī īpaši neko nestāstīju līdz brīdim, kad tiku skolā. Tad, kad atklāju, bērni pārsteigti teica: “Mamma, nu tas vēl tikai tev trūka pie visa pārējā, ko tu jau dari!” Vīrs bija izbrīnīts, bet ātri pierada pie šīs manas izvēles. Daudzi draugi un ģimenes locekļi sākumā brīnījās par manu izvēli – viņiem šķiet, ka tā ir tikai pārģērbšanās un jautru joku taisīšana. Kad izstāstu, ko es daru un cik patiesībā daktera klauna darbs ir dziļš un psiholoģiski atbildīgs, tad daudzi ir pārsteigti, jo līdz šim ir izveidojies pavisam cits priekšstats. Mums jāspēj pārvaldīt savas emocijas, jāprot just līdzi un meistarīgi vadīt situāciju. Šīs neredzamās puses sabiedrībā nav labi zināmas.

‒ Kā izskatās jūsu tipiskā diena vai nedēļa daktera klauna darbā, cik bieži jūs dodaties uz slimnīcu?

‒ Dakteru klaunu darbs slimnīcā notiek pārdomāti un strukturēti. Vizītes tiek plānotas iepriekš, klauni strādā pa pāriem un parasti slimnīcu apmeklē reizi nedēļā, lai neizdegtu – vairākas reizes nedēļā sanāk tikai pa retam. Vienas vizītes laiks ir apmēram trīs stundas, ieskaitot pārģērbšanos, pašu darbu slimnīcā un pārrunas pēc tam.

Tipiska diena, tāda īsti neeksistē. Un tas ir skaistākais. Tu nekad nezini, vai šodien būsi “ārsts bailīgais klauns”, “muļķīgais izgudrotājs” vai “pēkšņi ļoti nopietns filozofs ar sarkanu degunu”. Bet vienmēr ir viena lieta – mēs ieejam telpā ar nodomu iedot vieglumu. Un tad jau telpa pati parāda, kas tai vajadzīgs.

Medicīnas klauna uzdevums nav rādīt trikus, būt pārāk varenam vai veiklam, bet gan būt muļķīgākam, bailīgākam, neveiklākam par bērnu – tā mēs ļaujam bērnam justies stipram. Atšķirībā no cirka klauna slimnīcā jābūt ļoti jutīgam un empātiskam – nevajag demonstrēt prasmes, kas, iespējams, bērnam šobrīd nav pieejamas veselības dēļ. Piemēram salīdzinājumam, mēs nekādi nevaram žonglēt un rādīt trikus, ja tajā brīdī bērns guļ gultā ar traumētu roku vai kāju.

Mums vienmēr jāpatur prātā ‒ pēc iespējas mazāk sarunāties medicīnas klauna lomā, ideāli ir veidot kontaktu ar skatienu, mīmiku, ķermeņa valodu, spēlēm un kustību. Tikai izņēmuma gadījumā mēs iesaistāmies sarunās, un arī tad teksti ir jautri, nenopietni vai pat izdomāti.

Pusaudži ir vissarežģītākā auditorija, jo viņiem nereti nepatīk klauni, viņi ir noslēgti un iegrimuši telefonā, uzturas slimnīcā pret savu gribu. Esam mācījušies, kā tādās situācijās rīkoties, un esam trenējušies neapvainoties, bet gan atrast kontaktu: dažkārt izdodas ieinteresēt un iesaistīt arī viņus rotaļās vai spēlēs, un tad tie ir īpaši priecīgi brīži.

Jāteic, ka visās reģionālajās slimnīcās klaunu nav – viņi ir tur, kur dzīvo kāds no klauniem vai kur ir iespējams sarunāt izbraukumus. Dažos reģionos klaunu nav nemaz, citur klauni brauc ciemos arī no kaimiņu pilsētām. Tā kā šis darbs ir brīvprātīgs un prasa laiku un līdzekļus, klaunu pieejamība dažādās vietās atšķiras. Reizēm arī citu reģionu klauni brauc palīgā uz citām pilsētām, lai pasmeltos pieredzi un mainītu vidi.

‒ Kas jums personīgi dod vislielāko gandarījumu šajā darbā?

‒ Protams, ir liels gandarījums, ja bērns pasmaida un izdodas viņu sasmīdināt, bet man vislielākais gandarījums ir tā sajūta pēc darba ‒ tā pēcgarša, kas paliek, kad kopā ar partneri esam noņēmuši klauna tērpu un atgriezušies ikdienas realitātē. Tajā brīdī tu pēkšņi jūti ļoti skaidri, cik daudz enerģijas esi ieguldījis un vienlaikus arī saņēmis pretī. Tā ir sajūta par piepildījumu, pateicību un dzīvu klātbūtni, ka esi bijis īstajā vietā īstajā brīdī un varējis kādam cilvēkam padarīt dienu vieglāku.

Tas nav tikai par smiekliem vai to, ka bērns pasmaida. Bieži vien tas ir daudz dziļāk ‒ par kontaktu, par acu skatienu, par mirkli, kad bērns vai arī vecāks uz brīdi atslābst un ļauj sev vienkārši būt. Un tieši tas man dod vislielāko piepildījumu ‒ apziņu, ka šie mazie mirkļi, kas no malas var šķist vienkārši, slimnīcas vidē patiesībā ir ļoti nozīmīgi.

Ļoti priecājos, ka esmu nonākusi šajā vidē, kur varu dot vaļu savam iekšējam bērnam ‒ būt brīvai, rotaļīgai, mazliet trakai un nepieradinātai. Man pašai bērnībā nebija tik daudz iespēju no sirds vienkārši padraiskoties, būt bezrūpīgai un pilnībā iegrimt spēlē. Tāpēc šobrīd jūtu, ka daktere Pica šo daļu manī savā ziņā ir atvērusi un ļāvusi tai izpausties. Tas ir kā atgūts posms, ko dzīve toreiz nepaspēja iedot.

Iekšējais bērns man nozīmē to daļu, kas var smieties par vismazāko sīkumu, kas spēj no slimnīcas palātas uztaisīt kuģi, kosmosa kuģi vai teātra skatuvi un no stetoskopa ‒ mikrofonu koncertam. Tā ir spēja redzēt iespējas tur, kur ikdienā redz tikai rutīnu vai nopietnību.

Slimnīcā tas ir īpaši svarīgi, jo tur bieži viss ir ļoti strukturēts, medicīnisks un emocionāli smags ‒ gan bērniem, gan vecākiem, gan arī personālam. Un tad mēs ienākam kā neliels pretstats šai nopietnībai. Nevis lai to mazinātu vai ignorētu, bet lai dotu tai elpu. Es bieži domāju, ka mēs ienākam kā atļauja pasmaidīt bez iemesla, atļauja kļūdīties, atļauja spēlēties. Un tas ir brīdis, kad telpa mainās, kaut uz dažām minūtēm ir tas, kas man pašai dod visdziļāko jēgu šim darbam, ‒ tad tu saproti, ka daktera klauna klātbūtne kaut ko pavisam klusi, bet ļoti būtiski maina cilvēka dienā.

‒ Jūs ejat apmācību programmu darbam ar senioriem, vai šī mērķauditorija būtiski atšķirsies no līdzšinējās pieredzes?

‒ Jā, šobrīd tieši tiek organizētas īpašas mācības darbam ar senioriem. Mācības ir intensīvas – apmēram divas dienas ik pēc divām nedēļām dzīvojam Rīgā, no rīta līdz vakaram apgūstot dažādas praktiskās un emocionālās metodes, tēlojam seniorus, izdomājam pansionātu situācijas, daudz smejamies un iepazīstam šo mērķa grupu ne tikai teorētiski, bet arī praktiski caur improvizāciju. Ir ko pārdomāt pašiem, kā noris dzīve pansionātos, jo daudzi no mums pietuvojas senioru statusam.

Es domāju, ka noteikti pamēģināšu. Mācības noslēgsies, un jau pavisam drīz dosimies arī uz pansionātiem un aprūpes iestādēm pie pieaugušajiem. Darbs ar senioriem ir citāds no tāda viedokļa, ka seniori ir pateicīgāka publika, jo tur mūs noteikti gaida, seniori vēlas uzmanību. Pie viņiem vairāk jāspēlē uz atmiņām, jādzied dziesmas, jārunā par jaunības gadiem, uzsvars vairāk uz komunikāciju un atmiņu veicināšanu nekā uz jokiem.

Sagatavošanās katrai grupai ir atšķirīga. Ar bērniem svarīgs ir rotaļīgums, dažādi uzvedības paņēmieni un spēles, bet ar senioriem – empātija, pacietība, vēlme uzklausīt, spēja atdzīvināt viņu atmiņas ar dziesmām vai rekvizītiem no jaunības laikiem. Jābūt gatavam pielāgoties dažādām situācijām un vecuma grupu vajadzībām.

Zināšanas un pieredzi krājam arī dažādos semināros, dodamies apskatīties, kā darbojas dakteri klauni Rīgas slimnīcās. Tur ir daudz smagāku gadījumu, kuros dakteri klauni ir klātesoši.

Runājot par starptautisku pieredzi, no 11. līdz 13. martam ar otru dakteri klaunu Ivitu Goldbergu-Miljoni bijām Šveicē, Lozannā. Piedalījāmies starptautiskā izglītojošā konferencē “Healthcare Clowning International Meeting” (HCIM).

Konference pulcēja vairāk nekā 650 medicīnas klaunādes jomas profesionāļu no visas pasaules. Dalība tajā deva vērtīgu profesionālo pienesumu. Tā bija iespēja iepazīt jaunākās metodes, dalīties pieredzē un stiprināt starptautisko sadarbību. Liels uzsvars tika likts uz klaunu darba pieeju senioriem. Bija vērtīgi redzēt un saprast, kā dakteri klauni, kas darbojas Latvijā, izskatās pasaules mērogā.

‒ Kā izdodas apvienot daktera klauna lomu ar pamatnodarbi?

‒ Līdz šim ļoti veiksmīgi. Man pamatdarbs ir kaut kas pavisam cits – esmu brīvdabas picērijas saimniece. Picērija aktīvi darbojas no maija līdz oktobra sākumam, un pārējos mēnešos man ir brīvāks laiks, tāpēc varu vairāk pievērsties klaunu darbam. Līdz ar to man izdodas savienot abas lietas, jo darbības sezonas nesakrīt un viena neaizēno otru.

UZZIŅAI

Līdz 31. maijam aicina ikvienu kļūt par daļu no Dakteru Klaunu kustības un palīdzēt ienest prieku slimnīcu palātās visā Latvijā. Atbalstīt biedrību “Dr.Klauns” iespējams vairākos veidos – ziedojot organizācijas mājaslapā www.drklauns.lv, līdz aprīļa beigām veicot ziedojumu “Rimi” veikalu kasēs vai novirzot “Mans Rimi” kartes uzkrājumus, kā arī līdz maija beigām iegādājoties sarkanos klauna degunus “Rimi” veikalos. Iespējams ziedot arī zvanot uz ziedojumu tālruni.

Biedrība ir vienīgā organizācija Latvijā, kas sistemātiski attīsta profesionālu medicīnisko klaunādi, nodrošinot gan speciālistu apmācību, gan regulāru darbu slimnīcās visā valstī. Pērn akcijas laikā ar sabiedrības atbalstu tika saziedoti vairāk nekā 50 tūkstoši eiro, kas ļāva nodrošināt vairāk nekā 1600 dakteru klaunu darba stundu slimnīcās dažādās Latvijas pilsētās. Šī akcija top biedrībai sadarbībā ar partneriem “Rimi Latvia” un TV3 Latvija.

Biedrībā uzsver, ka Dr.Klauna darbs nav vienreizējs pasākums. “Vairākas reizes nedēļā visa gada garumā (un pat svētku dienās) viņi apmeklē bērnus slimnīcās visā Latvijā. Medicīniskajai klaunādei jābūt regulārai, lai bērni un vecāki, ārsti un medmāsas varētu uz mums paļauties. Jūs varat atbalstīt mūsu darbu un pieslēgt ikmēneša ziedojumu. Jebkura, pat vismazākā summa ir nozīmīga – tā dod mums pārliecību, ka mēs slimnīcās viesosimies arī rīt, parīt un arī pēc gada,” teikts biedrības mājaslapā.