No vienaldzīga “tā ir ģimenes lieta” līdz vismaz 10 000 balsīm, kuras Doma laukumā kliedz “sieviešu sišana nav mūsu vērtība”. Cīnīties pret vardarbību Latvijā reizēm mudināja Eiropa, citreiz savācās paši. Bet ir arī likumi, kas rakstīti ar asinīm.
“Ļoti skaistā vietā tā kapsēta,” saka advokāte Anna Nore. Viņas klienti Ivetu mātes un bērna acu priekšā pirms trim gadiem nogalināja bijušais dzīvesbiedrs Leons Rusiņš.
Šī pirms trīs gadiem pastrādātā slepkavība sabiedrības apziņā kļuva par pagrieziena punktu. Citējot advokāti, “izrādījās, ka varam savākties”, un tapa jauni ieroči cīņai ar vardarbību. Valsts finansēti krīzes dzīvokļi, bargāki sodi par draudiem un vajāšanu, stingrāka attieksme pret pagaidu aizsardzības pārkāpējiem. Ja vardarbības novēršanai veltītās likumu izmaiņas sakārto laika līnijā, redzams, ka pēc 2023. gada traģēdijas ir viens no straujākajiem lēcieniem.
Tas nenozīmē, ka iepriekš nekas nenotika. Gluži pretēji – daudzi mehānismi, kas šodien šķiet pašsaprotami, parādījušies tikai pēdējos 10 – 15 gados. Uz tiem skatoties, neizbēgami rodas jautājums: kā mēs vispār dzīvojām pirms tam?
Pārmaiņām bija vairāki iemesli. Starptautiski ziņojumi izgaismoja vardarbības mērogu. Eiropas regula mudināja ieviest aizsardzību, kas citur bija norma. Tā paredzēja upurim vienā valstī noteiktu aizsardzību nodrošināt visā ES. Lai nav tā, ka, iebraucot citā valstī, tā pēkšņi pazūd.
Desmit gadus vēlāk Tiesībsarga birojs izpētīja, ka sistēmai joprojām bija trūkumi – tiesas pieteikumus skatīja nevis nākamajā dienā, bet tikai darbdienās, lai gan nedēļu nogalēs riski ir visaugstākie. Tieslietu ministrija (TM) Re:Baltica tagad norādīja, ka tā neesot problēma, jo policija varmāku var uzreiz nošķirt uz 8 dienām un to laikā cietušais var nokārtot arī pagaidu aizsardzību tiesā.
Tieslietu ministrijas dati liecina, ka pagaidu aizsardzību vairāk nekā 80 % gadījumu lūdz sievietes. Iespējamie varmākas vairumā gadījumu ir vīrieši.
Pieejama gan upuriem, gan varmākām. Pāridarītājiem sākotnēji brīvprātīgi, taču no 2021. gada tiesa var likt apgūt kursu vardarbīgas uzvedības mazināšanai.
Labklājības ministrijas dati rāda, ka upuriem domāto sociālo rehabilitāciju visbiežāk saņem sievietes. Varmāku rehabilitācijā dominē vīrieši.
Likumu izmaiņas cietušo aizsardzībai sākumā bieži sastopas ar neizpratni un pretestību.
Tā bija, kad TM rosināja kriminālprocesu par vardarbību ģimenē sākt bez cietušā iesnieguma. “Centrs Marta”, kas ikdienā strādā ar vardarbības upuriem, skaidroja: daudzas sievietes neraksta iesniegumu, jo dzīvo partnera emocionālā kontrolē un tiek šantažētas.
Tikmēr daļa politiķu uzskatīja, ka valstij nav jājaucas pieaugušu cilvēku attiecībās. Viens no pretiniekiem bija Saeimas deputāts Gunārs Kūtris (toreiz “No sirds Latvijai”, tagad ZZS). Viņš teica, ka, ja divi cilvēki ģimenē ir vienreiz nonākuši līdz kautiņam, bet nevienam pret otru nav pretenziju, tad trešajai pusei nebūtu jāiejaucas.
Kūtrim pievienojās tā laika deputāte Inga Bite (LRA), kā arī Jūlija Stepaņenko, Andrejs Elksniņš un Valērijs Agešins (toreiz visi Saskaņa). Ar grūtībām, bet parlaments likumu pieņēma.
Vajāšanu par noziegumu atzina, atsaucoties arī uz Stambulas konvenciju, līdz kuras ratifikācijai pagāja vairāki gadi.
Pirmo notiesāja vīrieti, kurš ilgstoši vajāja kaimiņus. Pants kļuva par pamatu arī cietumsodam, ko saņēma žurnālistes Ingas Spriņģes vajātājs. Lietu līdz sekmīgam iznākumam noveda arī viņas neatlaidība un apņēmīgs prokurors, jo sākumā policija atteicās ierosināt kriminālprocesu.
Pērn Saeimas juridiskā komisija atklāja, ka tiesas vajāšanu joprojām traktē pārāk šauri – prasa pierādīt nodomu iebiedēt. Tā kā likums to neprasa, komisija nosūtīja skaidrojošu vēstuli policijai, Ģenerālprokuratūrai, tiesām un citām atbildīgajām iestādēm.
Pasliktinās Covid-19 laikā
Covid-19 laikā vardarbība pieauga. Labklājības ministrija skaidroja, ka ierobežojumi pasliktināja cilvēku finansiālo un psiholoģisko stāvokli, palielinot vardarbības un apreibinošo vielu lietošanas riskus.
Re:Baltica tolaik atklāja šaušalīgu notikumu Krāslavā. Atriebībā par sievas uzdrīkstēšanos aiziet no vardarbīgas laulības vīrs nožņaudza abu meitu un pakārās.
To, ka ģimenē jau ilgstoši bija vardarbība, zināja vietējā policija, nojauta bāriņtiesa, baumoja kaimiņi. Taču ģimene skaitījās cienījama un neviens neiejaucās.
Vēl pirms traģēdijas sieviete aizbēga uz Rīgu un lūdza tiesai pagaidu aizsardzību. Tā atteica. Iemesls – pieteikums jāiesniedz pēc nodarījuma vietas, kas nozīmētu atgriešanos Krāslavā, kur dzīvoja varmāka.
Pēc šīs traģēdijas likumu mainīja. Toreizējā Saeimas deputāte Inese Lībiņa-Egnere (JV), aicinot mainīt likumu, atsaucās uz Re:Baltica rakstu. No komisijas līdz balsojumam parlamentā likuma izmaiņas nonāca netipiski ātri – nepilnā mēnesī. Neviens nebalsoja pret. Kopš tā laika aizsardzību var lūgt jebkurā tiesā.
Policija apgalvoja, ka par vardarbību Krāslavas ģimenē bija informējusi sociālo dienestu. Tas noliedza. Pārbaudīt, kurai pusei taisnība, nebija iespējams, jo saziņu nedokumentēja.
Re:Baltica tad kārtējo reizi aktualizēja vajadzību pēc vardarbības anketas. Proti, ja policiju izsauc, jo ģimenē ir vardarbība, policistu aizpildīto anketu nosūta arī sociālajam dienestam. Tas nodrošina, ka informācija nepazūd un ģimeni uzrauga.
Anketa nebija jaunums. To jau sen izmēģināja un atzina par labu esam vairākos iecirkņos, bet valsts līmenī čammājās. Pēc slepkavības Krāslavā anketa kļuva par obligātu šādu izsaukumu daļu.
Valsts policijas (VP) Prevencijas vadības biroja priekšnieks Andis Rinkevics saka, ka pret anketu sākumā bija liela pretestība. “Kā mēs tagad dalīsimies ar sensitīvu informāciju?” viņš atminas vienu iebildi. “Bet, paldies Dievam, bija cilvēki, tai skaitā Janeks, kurš saprot, ka mērķis ir svarīgāks par juridiskiem formulējumiem.”
Runa ir par policistu Janeku Bahu, kurš toreiz strādāja Tukumā.
Pēc tam, kad anketu izmēģināja viņa iecirknī, Bahs kļuva par vienu no redzamākajiem tās aizstāvjiem. Toreiz viņš sabiedrībā ieguva lielu uzticību. Sievietes viņam lūdza padomu pat uz ielas vai rakstot sociālajos medijos. Tagad sazvanīts Bahs ir gandarīts, ka pūliņi sevi attaisnoja – anketu lieto un tā labi strādā.
Arī pret šo lēmumu policijā bija liela pretestība, atminas Rinkevics. Iepriekš policists varēja vienkārši pateikt, ka upuris neraksta iesniegumu, bet tagad atbildība par lēmumu gulstas uz likumsarga pleciem. “Manuprāt, mūsu tiesības ir sevi attaisnojušas. Un ir gana daudz gadījumu, kad mēs šo lēmumu cietušā vietā pieņemam,” uzsver Rinkevics.
Šī traģēdija parādīja, ka ar labiem likumiem vien nepietiek.
Rusiņa nogalinātā sieviete ar advokāti bija ilgstoši velti klauvējušas pie iestāžu durvīm. Nenopietno attieksmi labi ilustrē advokātes Nores vēlāk stāstītais LTV raidījumā “Kas notiek Latvijā?”. Viņa bija runājusi ar prokuroru, ka Iveta ir traģiskā situācijā un izjūt dzīvnieciskas bailes no vajātāja. “Teicu, prokuror, tā ir ļoti nopietna lieta, nu, lūdzu, kaut ko dariet! Atbilde bija, ka šādi mīlnieki, viņi jau tikai draud, viņi neko nedara.”
Arī tagad Nore sarunā ar Re:Baltica uzsver, ka tieši likumsargu kūtrums bija pie vainas Rusiņa nesodāmības un pārākuma izjūtai. “Domāju, ka Rusiņu varēja apturēt, ja jau pašā sākumā stingri varētu pret viņu vērsties,” viņa spriež.
Pēc Nores domām, Ivetas slepkavība bija mācība: “Šis gadījums pierādīja, cik operatīvi var saorganizēties, lai mainītu likumus, izstrādātu vardarbības apkarošanas plānus. Arī Stambulas konvencija uzreiz pavirzījās. Visi tā kaut kā saņēmāmies uzreiz.”
Līdzīgi domā policists Rinkevics: “Diemžēl ir cilvēku dabā, ka mums vajag kaut ko ārkārtīgi smagu, lai mēs pēkšņi atļautos darīt to, ko līdz šim uzskatījām par juridisku neiespējamu.” Mainīja ne tikai likumus. Tagad tiesas krietni biežāk atbalstot policijas lūgumus apcietināt varmākas.
Reaģējot uz traģēdiju, Saeima ātri un būtiski palielināja sodus par draudiem nonāvēt, vajāšanu vai tuvošanās lieguma pārkāpumu. Līdz tam varēja piespriest trīs mēnešus cietumā, tagad – līdz pat gadam. Ja cietušais ir esošais vai bijušais laulātais – līdz trim.
Vēl pēc gada pieņēma bargākus sodus par vardarbību tieši pret tuviniekiem. Par to vairs nevar piespriest sabiedriskos darbus vai naudas sodu.
No izmaiņām, kas sekoja Ivetas slepkavībai, “Centrs Marta” vadītāja Iluta Lāce izceļ arī krīzes dzīvokļus. Tie dod upurim pārliecību, ka pēc policijas izsaukšanas nepaliks uz ielas. “Šis pakalpojums ir reāli glābis sievietēm dzīvības,” viņa uzsver. “Kamēr tiesībsargājošā sistēma, tā teikt, sariktējas, upuris ir pasargāts.”
Labklājības ministrijā Re:Baltica noskaidroja, ka krīzes dzīvokļus izmantojuši 58 upuri – visas sievietes.
Dokumentu parakstīja jau 2016. gadā, taču pēc tam tas iestrēga ideoloģiskos strīdos. Konvencijas pretinieki izplatīja Re:Check vairākkārt atspēkotus mītus – piemēram, ka tās dēļ nāksies uzņemt migrantus, legalizēt viendzimuma laulības un skolās būs jāmāca par dzimumu maiņu.
Daļa teica, ka konvencija neatbilst Latvijas pamatlikumam. Taču Satversmes tiesa 2021. gadā šo pieņēmumu noraidīja.
Pēc slepkavības Jēkabpilī šis jautājums atguva aktualitāti un 2023. gada novembrī Saeima dokumentu ratificēja. Par nobalsoja 51 deputāts.
Sākumā nodarījumu gribēja kriminalizēt. “Uzmākšanās nav glaimi, bet gan nopietna problēma, kura attiecīgi tikpat nopietni arī jārisina,” teica tieslietu ministre Lībiņa-Egnere (JV). Taču parlamentā, atsaucoties uz samērīgumu, tomēr lēma par administratīvo atbildību.
Lielveikalā pienāca no aizmugures un aizskāra intīmu vietu, iegrābās sēžamvietā, uz darba e-pastu nosūtīja fotogrāfiju ar savu dzimumlocekli – šie ir daži gadījumi. Bargākais likumā paredzētais sods ir 700 eiro. Līdz šim sodīti tikai vīrieši (pēc jaunākās statistikas – 46).
Policijas vērtējumā pirmie izmēģinājumi rāda – tā strādā. Kā piemēru min gadījumu, kad aizdomās turamā ceļš uz darbu vedis tuvu cietušā mājai. Viņam bija atļauja posmu šķērsot, taču katru reizi pirms tam jāsazvana dežūrdaļa, kas var tiešsaistē vērot, kā pārvietojas. “Ne reizi neaizmirsa piezvanīt un pieteikties. (..) Respektīvi, cilvēks, kurš dzīvē nav ievērojis nevienu noteikumu, katru reizi to darīja,” saka Rinkevics, uzsverot, ka elektroniskā uzraudzība disciplinē.
Prezentējot jaunievedumu, iekšlietu ministrs prognozēja, ka gadā varētu būt nepieciešamas 400 šādas ierīces. Pagaidām tās izmantotas piecreiz.
Tas attiecas arī uz mākslīgi radītiem vai pārveidotiem attēliem un video. Atbildība paredzēta arī par draudiem izplatīt šādus materiālus.
Kas tālāk?
“Centrs Marta” vadītāja Lāce saka, ka palīdzību lūdz arvien vairāk cietušo: “Piemēram, Rīgā pagājušā gadā mums bija par 20 % vairāk sieviešu, kas vērsās, nekā iepriekšējā gadā. Rēzeknē katru gadu ir par 50 % vairāk.” Tas nav tāpēc, ka ir vairāk vardarbības, bet tāpēc, ka mazāk bail runāt.
Arī Rinkevics piekrīt, ka sabiedrība mainās: “Tolerance ir mainījusies un izpratne par to, ka vardarbība nav ģimenes lieta, ka tā tomēr ir publiska vai sabiedrības lieta.” Tas mainoties gan līdzcilvēku, gan policistu prātos. Viņš savulaik izpētes nolūkos klausījies upuru zvanus policijai. “Ļoti daudz bija gadījumi, kur cietušās zvanīja, ka viņas tur dienu, divas iepriekš vīrs ir sitis. Un atbilde no policijas bija – nu, tad, kad viņš būs mājās, tad, kad radīsies jauni draudi, zvaniet, tad mēs tālāk arī domāsim. Jāsaka tā vulgāri – atšuva vai pasūtīja. (..) Bet viņai bija svarīgi, tas bija varbūt vienīgais brīdis vai vienīgā reize, kad viņa vispār uzdrīkstējās zvanīt.” Tagad policistu izpratne esot labāka.
Taču stāsts nav beidzies. Pērn Latvijā dzīvesbiedri nogalināja četras sievietes.
Pēc Rusiņa pastrādātās slepkavības Nore no reģionālas advokātes kļuva par vienu no redzamākajām sejām cīņai ar vardarbību. Viņa joprojām saņemot zvanus no visas Latvijas, bet parasti atsaka, jo strādā Jēkabpilī. “Esmu tāda pati kā visi. Tikai tā iznāca, ka tas bija mūsu gadījums. Tāpēc, ka izgāju priekšplānā un uzdrošinājos pateikt,” viņa spriež. Advokāte atplaukst smaidā, runājot par to, kā klājas Ivetas bērniem, kā paaugušies un kā iet mācībās, bet tad pati sevi pārtrauc: “Ak Dievs, un mamma šo visu nevar redzēt…”
Autore: Inese Braže
Redaktore: Sanita Jemberga
Ilustrācija: Miko Rode
Tehniskais atbalsts Madara Eihe
Faktu pārbaude: Ronalds Siliņš
