Lappuses, kas pilnas ar atmiņām

Smiltenes pensionāru apvienībā jau kopš 1999. gada nav aizmirsts neviens kopīgais pasākums vai ekskursija, pateicoties apvienības hronistei Maijai Zariņai, kura līdz pat šai dienai rūpīgi dokumentē katru notikumu, veidojot apvienībai bagātīgu arhīvu, kas ļauj ikvienam biedram ceļot atmiņās. Maijai hronistes loma ir kas vairāk nekā pienākums, tas ir sirdsdarbs, kas prasa rūpes, taču pretī sniedz lielu gandarījumu.
Uz interviju Maija ieradās ar mapēm un blociņiem, kuru saturs – rūpīgi pieraksti, krāsainas bildes, kolāžas, dzejoļi un citi materiāli – atspoguļo viņas radošumu un aizrautību.
– Kā jūs kļuvāt par pensionāru apvienības hronisti? Vai tā bija jūsu pašas iniciatīva?
– Pašas gluži ne. Mūsu klubiņā bija tāda dzejniece Biruta Žurovska. Tas vēl bija laiks, kad mums bija atsevišķs klubiņš. Tam tika dabūtas un pašu spēkiem iekārtotas pagraba telpas, kur mēs kādu laiku sanācām. Es gan pie kārtošanas nebiju, iestājos klubiņā tikai tad, kad viss jau sāka darboties. Divreiz nedēļā, otrdienās un piektdienās, mums klubiņā bija dežūras, un vienā reizē Biruta teica, ka grib vēl pagleznot un pastrādāt pie dzejas grāmatām, un aicināja mani nākt viņas vietā darīt to darbu – apsveikt pensionārus, kas sanākuši. Tā nu tas vienkārši notika, tā kā es arī braucu ekskursijās.
– Vai jūs jau no paša sākuma zinājāt, ka šis darbs kļūs par ilglaicīgu aizraušanos?
– Jā! Man tas patika. Galvenokārt jau to darīju pašas zināšanai. Man arī mājās tagad ir mazāki blociņi, kur pēdējos gados sāku pierakstīt to, kam lielajās grāmatās vairs nebija vietas. Pieraksti ir labi, lai zinātu un atcerētos visu, jo varu paņemt grāmatu, pašķirstīt, paskatīties un palasīt to, un tad jūtos tikpat kā tikko ekskursijā būtu izbraukusi, īpaši, ja vēl ir kāda bildīte. Kādreiz arī klubiņš rīkoja dažādas sacensības, kuru ietvaros sadarbojāmies ar vairākām skolām. Tajās bija arī kuriozi atgadījumi, kurus patīk atcerēties.