Vakar apritēja 72 gadi, kopš Latvijas prezidents Kārlis Ulmanis izdarīja tā saucamo valsts apvērsumu, un, no šodienas viedokļa raugoties, kļuva par diktatoru.
Vakar apritēja 72 gadi, kopš Latvijas prezidents Kārlis Ulmanis izdarīja tā saucamo valsts apvērsumu, un, no šodienas viedokļa raugoties, kļuva par diktatoru. Dīvainā kārtā sākās nepieredzēts Latvijas uzplaukums un valsts pilsoņu pašapziņas nostiprināšanās. Joprojām vecie ļaudis, kuri to redzēja savām acīm, šodienas saimniecisko un politisko situāciju mēdz salīdzināt ar 30. gadu nogali. Es ticu skaitļiem un statistikai. Latvijas otrās atmodas pirmsākumos man izdevās aizņemties grāmatu “Eiropas tautu saimē”, kurā bez jelkādiem komentāriem ar skaitļu un faktu valodu bija attēlota Latvijas tautsaimnieciskā situācija. Interesanti, ka tolaik apsteidzām daudzas Rietumeiropas valstis.
Protams, es tā laika situāciju zinu tikai no vecāku un viņu vienaudžu stāstītā. Interesantākais fakts manā atmiņā iegūlies no kāda autovadītāja atmiņām par Ulmaņa dzimtajām mājām — Dobeles rajona Bērzes pagasta “Pikšām”. Likteņa līkloči mani uz diviem gadiem iemeta kaimiņpagastā Līvbērzē. Šoferis stāstīja, ka mājas tualetes klozetpods bijis rozēm ieskauts. Ulmanim tieši tā paticis kārtot savas dabiskās vajadzības. Nekad nedomāju, vai tā varētu būt. Atlika vien noticēt. Šajā laikā pāris reižu gadījās braukt gar “Pikšām”. Zināju, ka tur dzīvojis Ulmanis. Gluži tāpat kā priekšzīmīgā Līvbērzes sovhoza (padomju saimniecības) kantora ēkā savulaik dzīvoja ģenerālis un aizsardzības ministrs Jānis Balodis. Septiņdesmitajos gados visi vietējie to zināja, bet īpašu vērību tam neveltīja. Komunisma aģitatori bija savu uzdevumu augstumos.
Šodien, protams, nekāds valsts apvērsums nav iespējams, tomēr joprojām vecie ļaudis Ulmani atceras ar cieņu, jo viņš spēja likvidēt partiju savstarpējos ķīviņus un biežās valdību maiņas. Ulmanis ir pretrunīgi vērtēta personība, taču viņš nenoliedzami ir spilgts un harismātisks cilvēks. Tieši tādēļ viņa muzejs saglabājams. Diemžēl pašlaik to lielākoties apmeklējot gados veci ļaudis. “Pikšu” muzeja direktors Gunārs Ulmanis (prezidenta brāļa mazdēls) atzīst, ka iedzīvotāju interese par šo vietu arvien sarūk. Savulaik ar tautas ziedojumu palīdzību bija iespējams atjaunot dzīvojamo ēku un kalpu māju. Tiesa, no bijušās saimnieku dzīvojamās ēkas iekārtojuma saglabājusies tikai viena pūra lāde. Joprojām neesmu bijis “Pikšās”. Interesanti, vai ķemertiņā arī tagad zied rozes?
