227. turpinājums. Es jau kopš rīta biju ielāgojis viņa smēķēšanas manieri — kūpošā cigarete nepārtraukti pārvietojās no viena lūpu kaktiņa uz otru, un man bija liels brīnums, kā to var tik veikli izdarīt.
227. turpinājums
Es jau kopš rīta biju ielāgojis viņa smēķēšanas manieri — kūpošā cigarete nepārtraukti pārvietojās no viena lūpu kaktiņa uz otru, un man bija liels brīnums, kā to var tik veikli izdarīt. Šis jauneklis patiesi izrādījās pievācis manis noslēptās oliņas, citu neko neaiztikdams.
Kad virtuvē garais pavārmākslas piepratējs sāka mūsu cepeškrāsnī cept torti savam “oficiera kungam”, tad loga ailē iestājās gados vecākais vīrs, tas pats, kurš mums rādīja, kā jātur vaļā mute, kad šauj lielgabals, un krietnu laiku lasīja sprediķi garajam “feinšmekeram”. Galveno mēs sapratām, un to varētu izteikt šādiem vārdiem:
— Kā jums nav kauna tik negausīgi rīt! Zemnieks augu vasaru ir sūri grūti strādājis, bet jūs kā badakāši visu to aprijat vienā dienā. Kauns vācu zaldātam!
Bet garais tortes cepējs tikai smīnēja pār visu sasārtušo ģīmi un slaucīja plaukstas savā amizantajā priekšautā, ko acīmredzami bija rekvizējis kādā citā mājā.
Pats oficiera kungs pa dienas vidu uzturējās aiz mūsu kūts zem lielajiem ozoliem. Ēda pakalpīgi pasniegtos našķus, tad pāris stundu pasnauda, pēc tam izģērbās pliks, un viens karavīrs viņu mazgāja pie īpaši uzsildīta ūdens bļodas. Pēc tam vēlreiz pagulēja. Kad jau saule laidās rietā, oficiera kungs sāka pastaigāties gar mūsu istabpriekšu. Aizgāja līdz akai, apgriezās, tad gar istabu un liepām aizčāpoja līdz lazdu ceram, griezās atpakaļ un veica maršrutu atkārtoti. Visu laiku nelielā auguma vīrelis ar apaļo vēderiņu vilka no savas azotes šokolādes konfektes, rūpīgi attina papīrīšus un tik ēda, un tik ēda. Pilnu pagalmu ar papīrīšiem piemētāja. Veicot kādu piekto gājienu, viņš pēkšņi ievēroja, ka mēs ar mammu stāvam virtuves durvīs un ar ziņkāri noraugāmies neredzēti uzpūtīgajā kundziņā no nacistiskās zilasiņu rases. Rādās, ka tikko tagad viņš pirmoreiz pamanīja, ka mājai ir savi likumīgi iemītnieki, tāpēc garāmejot noburkšķēja:
— Gutnābend…
— Gutnābend, gar dirsu grāben! — lielā nopietnībā atsaucās mana māte. Man pat neliels smieklu spurkšķis paspruka, un māte man uzsita pa lūpām, lai protu valdīties.
Ar šo artilēristu komandu saistās vēl viens piedzīvojums. pa vasaru mums bija savairojies daudz trušu, pirm nedēļas uzradās viens jauns metiens, un nu pēkšņi pietrūka sprostu, tāpēc tēvs trušu mammu ar zilganas krāsas mazuļiem ielika lielajā kastē, kurā nesen kūla rudzu kūlīšus. Pa starpu dabūjām pāraudzināt runci, kurš caur redelēm mēģināja mazuļus izmakšķerēt.
(Turpmāk vēl)
