198. turpinājums. Varēja manīt, ka garastāvoklis viņam ļoti nospiests. Kaut tas nebija atļauts, Ivanam reizēm tika sagādāts prieks tikties ar citiem gūstekņiem.
198. turpinājums.
Varēja manīt, ka garastāvoklis viņam ļoti nospiests. Kaut tas nebija atļauts, Ivanam reizēm tika sagādāts prieks tikties ar citiem gūstekņiem. Bet pēc tam viņš bija vēl drūmāks un klusāks. Kad daudzmaz atkopās, Ivans sāka darīt arī citus darbus, galvenokārt skaldīja malku. Bet rudens kļuva aizvien vēsāks, siena šķūnī nakšņot vairs nevarēja, bet mūsu lielajā istabā īstu siltumu varēja dabūt tikai reizi nedēļā, kad kurināja maizes krāsni. Tāpēc līgumu tēvs vairāk nepagarināja. Tad Ivans ieguva sev citus saimniekus, arī tie ļaudis pret viņu izturējās cilvēcīgi, bet gadījās cita nelaime. Ivans bija saskatījies ar kaimiņmāju saimnieka meitu. Kad par to uzzinājis meitenes papiņš, tūdaļ sekojis ziņojums pagasta varas iestādēm, un puisim ieradušies pakaļ esesieši no nometnes. Man mantojumā no Ivana palika viņa pamestais zaldāta plakanais alumīnija katliņš, ko es visus kara gadus izmantoju, kad makšķerēju sīkās zivtiņas.
Kaut kad ap Jaungadu tēvu pierunāja paņemt gūstekni. Tas bija ukrainis Fedja, visādā ziņā jauks cilvēks. Sākumā gulēja mūsu lielajā istabā, bet vēlāk, kad kļuva pārāk auksti, tēvs no virtuves kakta izvāca ēvelsolu un novietoja gultu tur. Fedjam nebija iebildumu, jo kakts bija tumšs un mūsu rosīšanās viņu netraucēja. Arī viņš bija kritis gūstā kara pirmajās nedēļās. Dzīvodams pie iepriekšējā saimnieka kaut kur “jaunāsmuižas” apkārtnē, viņš sapazinies ar kādu krieviskas izcelsmes ģimeni — Suharevskiem. Ar Sašu Suharevski es mācījos vienā klasē, un viņa māsa bija kļuvusi mūsu Fedjam tāda kā līgava jeb brūte. Katru sestdienu prasījās “hozjaikai”, lai viņu laiž ciemos. Tas arī nekad netika liegts, un pirmdienas rītos gūsteknis atkal bija klāt kā nagla. Bet kas nu tas par brūtgānu, ja staigā nodilušā armijas blūzē, tāpēc tēvs par saņemtajām prēmijas zīmēm jeb šeinēm no spekulantiem nopirka melnu vadmalu, sūtīja Fedju pie kaimiņa Līču Pētera, lai pašuj kārtīgu goda uzvalku. Fedja sev bija izvēlējies modeli ar ciešo apkakli, tāpēc māte smējās, ka tādu ancuku tikai Staļins nēsājot. Kad nu Fedja tā saposās, tad no tiesas izskatījās pēc braša brūtgāna.
Vispār šis ukrainis kļuva par tādu kā mūsu ģimenes locekli. Latviski gan runāt neiemācījās, bet saprast saprata gandrīz visu. Darīja visus lauku darbus, kādus vien vajadzēja. Ziemās diezgan daudz vaļojās. Viņam visa kā bija gana, vienīgi ar pīpēšanu radās problēmas.
Turpmāk vēl.
