Launkalnes pagasta zemnieku saimniecība “Lejaskleperi” ir īpatnēja ar to, ka tās saimnieki Līga un Raimonds Kleperi divās ēkās ir iekārtojuši apkārtējā novada muzeju un nodarbojas ar nenoplicinošo mežsaimniecību.
Launkalnes pagasta zemnieku saimniecība “Lejaskleperi” ir īpatnēja ar to, ka tās saimnieki Līga un Raimonds Kleperi divās ēkās ir iekārtojuši apkārtējā novada muzeju un nodarbojas ar nenoplicinošo mežsaimniecību. Tā ir meža kopšana, neizmantojot kailcirtes.
L. Klepere vēl piebilst, ka saimniecības īpatnība ir tā, ka to šķērso Valkas un Cēsu rajona robeža.
“Te ir gan “Lejaskleperi”, gan “Kalnakleperi”. Viena māja uzcelta 1880. gadā, otra — 1870. gadā. Savukārt pirms 300 gadiem te esot bijusi vien neliela būdiņa. Pamazām te cilvēki iekopa zemi. Tagad te ir zemnieku saimniecība ar vairāk nekā 100 hektāru kopplatību,” stāsta L. Klepere.
Ideja par muzeju radās bērniem
Ideju par muzeja izveidošanu īstenojuši bērni, kurus šī lieta interesējusi. “Kārtojot saimniecību, atradām daudz senu lietu un darbarīku. Savācām tos, notīrījām un 1992. gadā pirms Jāņiem klētiņā sarīkojām pirmo izstādi. Tā kā mūsu dzimtā visi vīrieši ir strādājuši mežsaimniecībā, mums bija liela daļa šajā nozarē vajadzīgu instrumentu. Vēlāk muzejam dažādas lietas sāka dāvināt apkārtējie iedzīvotāji, un nu ir divas ēkas ar eksponātiem. Klētiņai, kurā vispirms iekārtojām muzeju, janvāra vētra saplēsa jumtu. To vīrs atjaunoja. Pabeidza tieši pirms Starptautiskās muzeju dienas. Pagastā par novada vēsturi nelielā istabiņā bija izlikti seni dokumenti. Tos arī atvedām uz šejieni. Muzejs turpina papildināties ar eksponātiem, jo ik pēc laika kāds atkal kaut ko senu savā sētā ir atradis un atved,” stāsta L. Klepere.
Muzejā tiešām var daudz ko redzēt. Ja aplūkotajam pieskaita vēl “Lejaskleperu” pagalmā stāvošo traktoru, rodas sajūta, ka te vienā lauku viensētā kā uz delnas atrodas visa latviešu sadzīves un tradīciju vēsture. Līgai par katru lietu ir kaut kas pastāstāms. Man kā jaunākas paaudzes cilvēkam gandrīz pie katra darbarīka jāprasa — kas tas ir un ko ar to dara? Klētiņā redzams senais graudu kratītājs un kodinātājs. Var tikai apbrīnot vecāko paaudžu saimnieku asprātību, kuri varēja izgudrot gluži ērtus instrumentus, lai izdarītu vajadzīgo bez elektrības un degvielas. Arī vecā veļas baļļa gatavota tā, lai saimniece ātri un bez pūlēm varētu izmazgāt drēbes. Klētiņas stūrī melnē vecās siļķu mucas. “Tās saimnieki nospriegoja ar metāla stīpām, padarot izturīgas. No tā, cik liela šāda muca saimniecībā ir, varēja spriest par īpašnieka turību. Bagātākajiem saimniekiem bija lielas mucas. Tajās sasālīja siļķes un tad visu ziemu saimei deva ēst. Nabadzīgākiem zemniekiem bija pusmuciņas,” skaidro Līga.
Saimnieku droška un uradņika zobens
Muzejā ieraugāmas visas senās zirglietas un rati. Ir gan saimnieku droška, gan tā saucamie galda rati, ar kuriem veda bērnus uz skolu un arī mirušos apglabāt. “Zirglietas atradām tepat saimniecībā. Senos laikos, kad vācu baroni dalījuši uzvārdus, vietējam muižkungam nepatikuši šejienes puiši, jo kungam šķitis, ka viņi izturas augstprātīgi. Tad tikai noteicis — lai ir tādi, kādi viņu zirgi. Tā arī šejienieši kļuva par Kleperiem,” smej Līga.
Viņa atzīst, ka daudzi darbarīki nav atjaunoti, tādēļ sadzīvē tos vairs nevar izmantot. Saimniecībā šad tad noderot tikai pašas vienkāršākās lietas. Oriģināla ir termolampa, kura deg ar petroleju (tagad gan tajā var iepildīt speciālu lampu degšķīdumu) un silda virs kupola piestiprinātās plāksnes. Vajadzības gadījumā tās var izmantot arī par antenu radiouztvērējam. Kādā telpā redzams pat vecs zobens. Līga stāsta, ka tā atradēji uzskatot — tas esot bijis Smiltenes uradņika zobens.
“Nezināju, kā lai šīm telpām iedveš dzīvību. Kad otrā ēkā izvietojām eksponātus, izskatījās nemīlīgi un salti. Tad ienesām plauktus un tajos salikām dažādas senas grāmatas. Tagad šķiet, ka telpas ir apdzīvotas un to iemītnieki tikko izgājuši ārā,” saka Līga.
Atsevišķas telpas ir veltītas Otrā pasaules kara gadiem un padomju laikam. Novadā ir darbojušies nacionālie partizāni, un Līga arī par viņu gaitām zina daudz. Vienu padomju periodu viņa pati dēvē par “andropovščinu”. Šim laikam iekārtotās istabas centrā atrodas kandžas aparāts kā to gadu lauku sadzīves simbols.
Muzeju ir apmeklējuši vairāki ārzemnieki. Interesenti nav nobijušies pat no piesnigušiem ceļiem, jo nereti viņi atbraukuši arī ziemā.
Aitas audzē pašu vajadzībām
Saimniecībā ir 14 aitu un pieci jēri. L. Klepere stāsta, ka lopiņus audzē ģimenes vajadzībām. “Vilna pašiem lieti noder. Aitas ir noderīgas vēl tādēļ, ka apkārtējos pakalnos noēd aso pļavu zāli. Sētas vidū uz avota pamata ir uzrakts dīķis. Pie tā arī ir Cēsu rajona robeža. To uzzinājām, kad Atmodas sākumā te sāka staigāt mērnieki un mērīt robežas. Agrāk visas šīs mājas atradās Valkas rajonā, bet tagad teorētiski atrodamies divos rajonos,” saka L. Klepere.
Ģimene sadarbojas ar Dabas fondu nenoplicinošajā mežsaimniecībā. Līga rāda vienu saimniecībai piederošo meža platību un skaidro, ka tajā nekas nav mākslīgi sēts. “Meža atjaunošana notiek, izmantojot tā saucamos saules apļus. Tādus atstājam mežā, un pēc kāda laika daba pati tukšos apļus apsēj. Zinātnieki ir pierādījuši, ka tā mežu var apsaimniekot efektīvāk. Raimonds sadarbību ar Dabas fondu ir noslēdzis uz pieciem gadiem,” informē L. Klepere.
Viņa rāda arī atpūtas telpu, kas iekārtota ar Dabas fonda atbalstu. Tajā mājas saimnieki uzņem medniekus un mežsaimniecības speciālistus. Telpā nertrūkst arī uzziņas materiālu par mežsaimniecību un meža fotogrāfiju. “Daudzi ir braukuši apbrīnot arī lielo osi pie dzīvojamās mājas. Arī dižkoku uzskaitītājs Guntis Eniņš te bija ieradies. Osis ir apmēram 300 gadu vecs un sācis te augt kopā ar pirmajiem šīs vietas apdzīvotājiem. Cik zinu, tad zibens tajā nav iespēris ne reizi,” saka L. Klepere. Jātic, ka osis daudz zina par daudzu ģimeņu dzīvi “Lejaskleperos”. Šo vēsturi tagad viņam palīdz saglabāt Līgas un Raimonda Kleperu ģimene.
