Šopavasar Bilskas pagasta zemnieku saimniecībā “Kalējiņi-1” uzstādīta jauna moderna govju slaukšanas sistēma.
Šopavasar Bilskas pagasta zemnieku saimniecībā “Kalējiņi-1” uzstādīta jauna moderna govju slaukšanas sistēma. Saimniecības direktors Kaspars Putrālis apliecina, ka pēdējā pusotra gada laikā tas nav vienīgais jaunievedums piena ražošanas attīstībā.
“Kalējiņi-1” ir izveidota par Holšteinas melnraibo govju šķirnes saimniecību. Pērn Putrāļu ģimene uzcēla jaunu tehnikas novietni, ir paplašināts lopbarības gatavošanas tehnikas parks, bet ganāmpulkā ieviesta govju elektroniskā uzskaite.
“Ik gadu visās jomās vecās tehnoloģijas nomaina modernākas iekārtas. Pat pirms gada nopirkts mobilais tālrunis tagad jau skaitās vēsture. Šim procesam jāseko un jātiek līdzi. Ja es to nedarītu, savu sētu varētu izsvītrot no augošu un konkurētspējīgu saimniecību saraksta,” jaunu tehnoloģiju ieviešanu motivē K. Putrālis.
Mērķis nav kolhozs, bet efektivitāte
Pašlaik saimniecībā ir 152 govis, no kurām visvairāk ir Holšteinas melnraibo. “Šis skaitlis gan ir ļoti relatīvs, jo ganāmpulks turpina palielināties, piemēram, vakar fermā piedzima četri jauni teliņi,” saka K. Putrālis.
Lai modernizētu piena ražošanu, saimnieks pavasarī iegādājās un uzstādīja zviedru firmas “Delaval” izgatavoto “Alpro” slaukšanas iekārtu. “Latvijā tādu daži lopkopji iegādājās jau pirms vairākiem gadiem. Cik zinu, arī mūsu pusē trīs četriem saimniekiem ir šī iekārta. Katrā ziņā sistēma ir efektīva. Palielinot ganāmpulku, nav jādomā par jaunu darbinieku pieņemšanu. Piemēram, pašlaik fermā pusotra simta govju spēj izslaukt viens cilvēks. Jaunuzstādītā sistēma maksimāli atvieglo slaucēja darbu. Es vienmēr esmu uzsvēris, ka man mērķis nav te izveidot kaut ko līdzīgu kolhozam, kurā ir daudz strādnieku. Katrs kaut ko it kā dara, bet rezultāti mazi. Es gribu maksimāli visu modernizēt, lai iespējami mazāk būtu roku darba. Mūsdienu tehnoloģijas ir pietiekami efektīvas, lai nodrošinātu labas kvalitātes produkcijas ieguvi. Augstvērtīgas iekārtas spēsim apkalpot mēs paši, jo diemžēl Latvijā pašlaik nav arī tik augsti kvalificētu lauksaimniecības strādnieku, kuri pārzina šīs tehnoloģijas,” stāsta K. Putrālis.
Par katru govi informē dators
Govis “Kalējiņos – 1” ir sadalītas grupās pēc izslaukuma lieluma. Augstražīgākās, no kurām dienā iegūst 40 un vairāk litrus piena, ir atsevišķā grupā, bet piena devējas ar zemāku izslaukumu — citā grupā. “Katrai govij kaklā ir elektroniskais raidītājs. Kad dzīvnieks ieiet slaukšanas zālē, displejā, kas atrodas pie katras slaukšanas vietas, parādās attiecīgās piena devējas identifikācijas numurs un informācija par viņas izslaukumu. Elektroniskā uzskaite brīdina arī par izslaukuma svārstībām. Šāda sistēma lielā ganāmpulkā ļauj vienam cilvēkam izkontrolēt katras piena devējas stāvokli. Slaucējam nav jācenšas atcerēties katras melnraibās ārējais izskats un tas, kura govs kā jāslauc. Dati tiek aizvadīti uz procesoru, un es, vakarā apsēžoties pie datora, varu iegūt informāciju par visām govīm. Mums nav jāstaigā gar ganāmpulku un jāpārbauda, kā katra piena devēja jūtas, to visu varam redzēt datora ekrānā. Turklāt viens cilvēks, paļaujoties tikai uz savu aci, nekad tik lielā ganāmpulkā nevarētu laikus konstatēt izmaiņas kādas govs veselības stāvoklī,” skaidro K. Putrālis.
Viņš piebilst, ka ražošanas modernizācija ir tikai puse no ceļa uz augstiem rezultātiem. “Ļoti daudz kas atkarīgs no kvalitatīvas lopbarības. Mēs no augstvērtīga zālāja gatavojam skābbarību. Tādā ir daudz proteīna. Šīs lopbarības ražošana mums ļauj visu zāles masu nopļaut vēl pirms Jāņiem. Tagad ir paaudzies atāls, no kura var iegūt rezerves krājumus, jo rupjās lopbarības nedrīkst pietrūkt,” stāsta K. Putrālis.
Ik gadu ievieš kaut ko jaunu
Modernu piensaimniecību K. Putrālis sāka attīstīt 2002. gadā. Saņemot Eiropas Savienības SAPARD programmas atbalsta finansējumu, viņš uzcēla lielfermu, kurā govis turēja nepiesietas. Tad sāka paplašināt ganāmpulku. Iegādājās mūsdienu importa lauksaimniecības tehniku, bet pērn uzbūvēja tehnikas novietni. “Lauksaimniecības mašīnas ir dārgas, tās jāsaudzē, tādēļ vajag nodrošināt labus glabāšanas apstākļus. Tehnikas apkalpošanas serviss, jāatzīst, nav gluži operatīvs, drīzāk tas klientu apkalpošanā pieklibo. Tagad saimniecībai ir divas savācējpiekabes, divi traktori un divas pļaujmašīnas. It kā jau uzturēšana iznāk mazliet dārgāka, bet tad vairs nav lielu problēmu, piemēram, rezerves daļu sagaidīšanā. Turklāt pirmajā pļaujas dienā darbs ar divām pļaujmašīnām ir efektīvāks. Tad otrajā dienā visu masu var celt augšā un ar vienu pļaujmašīnu vēl piepļaut klāt zāli. Ja ātri pabeidz pļauju, tehniku var iznomāt arī citiem,” skaidro K. Putrālis. Pašlaik saimniecībā gadā vidēji no govs iegūst 10000 litru piena. Dēli turpina vecāku iesākto
Kaspars saimniecībā strādā kopā ar brāļiem Kristapu un Jāni. Daudz dēliem palīdz arī vecāki Anna un Tālis. Viņi sākumā turēja 12 govju. Dēli nolēma šo darbu dzimtas mājās turpināt, tikai visu darīt pa jaunam, lai lopkopība nekļūtu par smagu jūgu, kas sabeidz veselību. “Esam nolēmuši “Kalējiņus-1″ attīstīt kā ģimenes uzņēmumu. Katrs brālis rūpējas par savu pienākumu izpildi. Jānis Latvijas Lauksaimniecības universitātē drīz beigs lauku uzņēmējdarbības vadības studijas, Kristaps Smiltenes tehnikumā ir ieguvis veterināro izglītību, bet es Lauksaimniecības universitātē saņēmu agronoma diplomu. Jāatzīst gan, ka studijās iegūtās zināšanas ir sākušas novecot un kļūt par vēsturi. Ja negribam atpalikt ražošanas modernizācijā, visu laiku jāseko līdzi jaunākajiem atklājumiem, informācijai. Arī tagad patstāvīgi mācos. Braucu uz dažādiem semināriem, lasu speciālo literatūru. Bez zināšanām neko lielu nevar iesākt,” apliecina Kaspars.
Izdevīgi ir tikai lieli ganāmpulki
Viņš atzīst, ka piensaimniecībā ieguldīt daudz līdzekļu ir risks. “Bez tā jau nevar. Risks faktiski ir visās biznesa jomās, bet piena lopkopībā to pastiprina pašreizējā lauksaimniecības politika. Valdība nav radījusi skaidrību un drošību par rītdienu, tādēļ nezinām, kāda turpmāk būs valsts attieksme pret piensaimniecības attīstību. Esmu dzirdējis pat baumas, ka pēc cukurfabriku slēgšanas ķeršoties klāt piena ražotājiem. Šāda neziņa morāli nomāc, tādēļ dažreiz ir grūti domāt, ko vēl jaunu ieviest vai uzlabot nākotnē. Lai piensaimniecība kļūtu rentabla, jābūt daudz augstražīgām govīm. Kad mēs uzcēlām jauno fermu, domājām, ka pietiks ar 50 piena devējām. Tagad peļņas ieguvei šī latiņa ir uzcelta augstāk. Pašlaik ekonomisko atdevi var nodrošināt ar 120 līdz 150 govīm. Ir, protams, labi, ka cilvēki laukos kopj piecas vai desmit gotiņas. Viņi ar iztiku nodrošina ģimeni, un arī lauki šo māju apkārtnē ir apkopti. Tomēr piena tirgū var pastāvēt tikai ar lielu ganāmpulku. Es domāju, ka vēl pēc dažiem gadiem piensaimniecībā produkciju tirgum nodrošinās tikai lielfermas. Grūti gan kaut ko paredzēt, jo nav zināma valsts lauksaimniecības politika perspektīvā, bet iesācis šo darbu esmu un kaut kas jādara. Šī apziņa ir tas dzinulis, kas mums neļauj apstāties,” apliecina K. Putrālis.
