“Gandrīz vienmēr kāds paliek ārpus grupas, gaidot rindā,” uz Smiltenes pensionāru klubiņa rosināto ceļojumu popularitāti norāda klubiņa vadītāja Agate Zariņa.
“Gandrīz vienmēr kāds paliek ārpus grupas, gaidot rindā,” uz Smiltenes pensionāru klubiņa rosināto ceļojumu popularitāti norāda klubiņa vadītāja Agate Zariņa.
Šovasar visi gribētāji tikuši vienīgi uz Pēterburgu Krievijā, un arī tikai tāpēc, ka izveidotas divas grupas.
Uz Igauniju un Poliju visi netiek
Arī klubiņa vasaras sezonas noslēguma braucienā pa Igauniju no Lielā līdz Mazajam Munameģim, kas būs 5. un 6. augustā, brīvu vietu grupā vairs nav. Visi gribētāji netika arī uz šovasar pēdējo, jau aizvadīto klubiņa ārzemju braucienu uz Polijas ziemeļaustrumiem jeb Austrumprūsiju.
Jau sesto sezonu Smiltenes pensionāru klubiņš ekskursiju maršrutus izvēlas firmā “Impro ceļojumi” un aicina līdzi doties arī citus interesentus neatkarīgi no vecuma.
“Viss patika. Man patīk vienalga kas, ka tikai ir sveša vieta, kuru skatīties. Žēl vienīgi, ka netikām jūrā peldēties,” ekskursiju uz Austrumprūsiju vērtē silvēniete Skaidrīte Deņisova. Viņa priecājas par Smiltenes pensionāru klubiņa aktivitātēm ekskursiju organizēšanā. Nav jādodas uz Rīgu, lai iekāptu autobusā. Grupā ir pazīstami cilvēki. “Lai Agatei mūžīga dzīvošana!” vēl S. Deņisova, novērtējot Smiltenes pensionāru klubiņa vadītājas pūliņus.
Arī pati klubiņa vadītāja A. Zariņa šomēnes kopā ar grupu devās ekskursijā uz Austrumprūsiju.
Vietas, kurām līdzīgu pasaulē nav
“Galvenais, ka ekskursijā redzējām četras vietas, kurām līdzīgu pasaulē nav,” vērtē A. Zariņa.
Tāds ir “Vilku midzenis” jeb “Wolfsschanze” — III reiha virspavēlniecības militārais komplekss, Ādolfa Hitlera un un citu nacistu vadoņu mītnes II pasaules kara laikā.
“Tā ir vieta, kura uzdzen drebuļus. Viss karš un visas šausmīgās Hitlera izdarības nāk acu priekšā,” iespaidos dalās A. Zariņa.
Lielākā daļa bunkuru ir saspridzināti. Tuvojoties padomju karaspēkam, 1945. gada janvārī to izdarīja paši vācieši. Pirms tam “Vilku midzenī” bija desmitiem labiekārtotu bunkuru, aprīkoti ar kanalizāciju, ūdensvadu, ventilācijas sistēmām. Bija pat kazino un viesnīca. “Vietas izvēle bunkuru būvei ir vienreizēja,” atzīst A. Zariņa, “jo apkārt ir lapu koku mežs, purvi, ezeri. Tikai reti kāda māja apkārtnē redzama. Nezinātājs arī kara laikā nevarēja noteikt bunkuru atrašanās vietu.”
Otrs A. Zariņas minētais apskates objekts ir izmēros iespaidīgā Malborkas pils — viena no lielākajām vācu ordeņa pilīm Eiropā. Pils apakšējos stāvos ir muzeji, tai skaitā dzintara rotaslietu un citu darinājumu plaša ekspozīcija.
Ar kuģi — pa sauszemi
Trešais objekts ir kuģis, kurš pārvietojas pa sauszemi. Senatnē prūši sāka gudrot, kā ērtāk un ātrāk transportēt preces, un radās ideja būvēt kanālu, kas savienotu ostas pilsētu Gdaņsku ar upi un ezeriem. “Kanāls gandrīz bija izbūvēts, kad atklājās, ka vienā posmā ir aptuveni 100 metru liels kritums un kuģus nevar dabūt atpakaļ. Kāds ārzemnieks piedāvāja projektu atsevišķās vietās kuģus transportēt pa sauszemi, pa sliedēm,” skaidro smilteniete. Tolaik Prūsijas valdība šo tehniski sarežģīto projektu dēvēja par vājprātīgā murgiem. Taču tas īstenojās. Mūsdienās arī tūristi var doties ceļojumā ar kuģi pa sauszemi. “Kuģi redzējām, braukt varējām. Tikai biļete bija dārga, turklāt mums bija ierobežots laiks,” piebilst A. Zariņa.
Ceturtais ievērojamais apskates objekts ir iespaidīgā Šveta Lipkas baznīca ar skaistu arhitektūru un greznām ērģelēm. Tās rotā trīs apzeltītas taurētāju figūras gandrīz cilvēka augumā un izmērā mazāki vijolnieki. Kad ērģeles spēlē, figūras kustas līdzi, atdarinot muzikantu kustības.
Ceļojumā pa Austrumprūsiju smiltenieši apskatīja arī Gdaņsku un Sopotu, ar kuģīti brauca pa kanālu līdz jūrai, ceļā redzot daudz dažādu jūras transporta līdzekļu, skatot, kā tajos krauj preces un kā vecos kuģus griež lūžņos.
Laipnie poļi un līkumainie ceļi
A. Zariņu sajūsmina ne tikai redzētais, bet arī poļu laipnā attieksme pret tūristiem. Vienā viesnīcā ceļotājus ar dziesmām sagaidīja bērni un pieaugušie poļu tautas tērpos. Bērni katru tūristu aiz rokas ieveda viesnīcas restorāna zālē. Tur viņi redzēja gandrīz stundu ilgu tautas mākslas, pārsvarā deju, koncertu.
“Ceļojumā viss bija skaisti. Vienīgi ceļi gan Austrumprūsijā ir ļoti līkumaini — katrā kilometrā pa diviem trijiem līkumiem. Un tik asi! Gandrīz Z burta veidā. Daudziem reiba galva. Man arī. Vakarā izkāpu no autobusa, zeme gāja uz riņķi,” atzīst A. Zariņa.
