Cilvēks skrien no dienas uz dienu, no nedēļas uz nedēļu, no vienas algas dienas līdz otrai, no viena centa līdz otram. Kamēr ir spēks un veselība. Neatskatoties un nepagriežot galvu ne pa labi, ne kreisi.
Noguris, neapmierināts, īgns un apvainojies uz visu pasauli, jo mazie, spožie centiņi šajā skrējienā izbirst caur pirkstiem kā smilšu graudiņi. Pliks un nabadzīgs.
Un tad sākas salīdzināšanas brīdis. Ar kaimiņu, ar kolēģi, ar radinieku vai vienkārši ar kādu veiksmīgāku populāra uzvārda valkātāju. Īgnums aug augumā. Kāpēc viņam ir, bet man nav?
Tādā salīdzināšanas vēlmē tiek aizmirsta pavisam vienkārša patiesība – salīdzināt vajag gluži citas vērtības. Veselību, mīlestību, savstarpējās attiecības, uzticību un uzticēšanos – visu, kas veido kopumu, ko varam saukt par ģimenes un dzimtas stipruma pamatu.
Patiesi laimīgs var būt tikai tas cilvēks, kuru dzīve nolikusi šo divu vērtību izvēles priekšā, un viņš nešauboties izvēlas otro.
Pavasarī, kad daba ir apmetusi kūleni un sāk atkal jaunu dzīves ciklu, arī cilvēkam ir dota vēl viena iespēja – sākt visu no jauna.
Atliek tikai nedaudz apstāties skrējienā, satikties ar sen neredzētiem draugiem, pakavēties atmiņu sarunās ar vairākus gadus neapciemotiem radiniekiem, jo vasaras vakari taču ir tik silti un gari.
Der vienkārši izslēgt mobilo telefonu, datoru sociālos tīklus un murdus un pavisam parasto jautājumu “Kā tev klājas?” saviem draugiem un paziņām uzdot klātienē. Tad salīdzināt satikšanās prieku, atkalredzēšanās asaras un “Uz redzēšanos!” piepildīšanos.
Ko tu šovasar salīdzināsi?
