* * * Pie debesīm piekārts mēness – Bumba apaļa, spoža. Kurš varēja kāpt tik augstu, Un vai lieta šī ir tik droša? Ja nu tur kaut kas satrūkst Un mēness krīt lejā ar joni? Kādam taisni uz galvas?! Tad gan vairs nebūs joki. Man saka – tas nevar notikt. Mēness debesīs – tas ir droši. Bet tas, mūsu Ziemsvētku eglītē, Toreiz mirdzēja tikpat spoži. Tiklīdz es piedūru pirkstu, Lai spožumu aptaustītu… Pats gan arī no krēsla kritu, Un mēness – pa visu grīdu! Sīkas, mirdzošas lauskas, Bet prieks bija beigts un pagalam. Sakiet – kā noticēt varu Pie debess mēnesim tālam? Man saka – tāpēc tas piekārts Tik ļoti, tik ļoti augstu, Lai kāds ne tīši, ne netīši Neaizķer to ar plaukstu. Tā tikai saka, es zinu, Bet patiesība ir kāda? Pie debesīm piekārts mēness Un viltīgi smīn savā bārdā. * * * Ir brīži, kurus gribas atkārtot, Kas iekrituši dvēselē tik dziļi, Ka tā kā Pelnrušķītei tajā pasakā Kaut kājām gribas skriet uz sapņu pili. Bet ikdiena aiz rokas cieši tur Un atgādina, kas un kur mēs esam. Bet nevar it neviens mums sapņot liegt, Tāpat kā norādīt, ko dvēselē lai nesam. Starp soļiem steidzīgiem, ko dzīve liek mums iet, Lai vairāk tādu brīžu dziļi rimtu, Kad dvēsele uz plaukstas likta liek, Lai mīlestība kā no jauna dzimtu.
